Ģertrūdes ielas teātris, kas uzskatāms par vienu no spēcīgākajiem neatkarīgajiem teātriem Latvijā, sezonu sāk ar jauniestudējumu “Vinils”. Pirms skatītāji tiek līdz zālei, vispirms jādezinficē rokas un jāaizpilda anketa par personalizēto sēdvietu.
Izrādes pieteikumā izlasāms, ka režisore Arnita Jaunsubrēna, iedvesmojoties no bērnības plates “Sniegbaltītes skola”, kopā ar aktrisēm Antu Aizupi un Ievu Dzindžu pievērsusies cilvēku un dzīvnieku attiecību izpētei.
“Tās ir tādas bērnības atmiņas par “Sniegbaltītes skolu”, kuras vismaz man kā aktrisei, strādājot pie šī darba, (es domāju, ka arī skatītājiem), paveras tādā negaidītā virzienā, kur iekšā ir ļoti, ļoti daudz kas,” atzīmē aktrise Anta Aizupe.
“Sniegbaltītes skola” komandu iedvesmojusi radīt izrādi par tēmām, kas, iespējams, oriģinālajā lugā “nebija paredzētas”, stāsta aktrise Ieva Džindža: “Bet tāpēc, ka tagad mēs to skatāmies ar 2020. gada pieredzi, savu dzīvi, un tā luga mūs iedvesmo, tās tēmas, par kurām mēs arī runājam izrādē.”
Izrādes nosaukums “Vinils” ir atsauce uz lugas plati un tās “cieto, īsto, tveramo formātu”, skaidro režisore Arnita Jaunsubrēna, “uz kuru es paskatījos no malas pēc 33 gadiem un pēkšņi sāku domāt par to – bet kas tas bija? Tās ir tās atmiņas, kas man tur sāka vilkties, un sāku domāt par to mazo meiteni, kas tur klausījās.
Savā ziņā mēs aizejam tālāk – patiesībā izrāde ir par pieaugšanu. Vinils ir izejas punkts, un mēs dodamies tālāk.”
Izrādi novērtēt paspējuši arī pirmie skatītāji.
“Ārkārtīgi modulējošs darbs, no viena stāvokļa uz otru, uz trešo, ceturto, ka vienā brīdī esi apjucis kā skatītājs un nesaproti, no kāda rakursa skatīties. Vienu brīdi tev ir jautri, no otras puses sajūti iekšēju atklāsmi, vai trešajā brīdī saproti – tas viss ir pilnībā citādāk,” par redzēto saka skatītāja Linda Leimane.
Savukārt skatītājs Kārlis atzīmē: “Spēcīgs feminisma mesidžs, ziņa. Es jau īstenībā arī gaidīju to, man ļoti tas modernisms, kas tiek ielikts iekšā izrādē, vismaz ir tāds avangarda pieskāriens personīgi.”
“Man likās lieliski tas humora pieskāriens izrādei, un ārkārtīgi veiksmīga ir struktūra, ka būtībā tas ir par skolu, kaut kāda veida pretošanos, izrāde būtībā ir kā savdabīga lekcija, un mēs esam šie skolēni, kuri var personificēties ar Vilcēnu jau dažādos līmeņos ne tikai ar savu pagājušo skolas pieredzi vai dzimumidentitātes pieredzi, bet esot jau kā vienkāršs skatītājs,” spriež skatītāja Diāna.
Savukārt teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska pēc pirmizrādes sociālajos tīklos nupat redzētajam jauniestudējumam velta skarbu kritiku un raksta: “Pēdējā laikā dažās izrādēs vēroju nepietiekamā, maigi sakot, oratoriskā kvalitātē paustas vispārzināmas patiesības plus nespēju fokusēties ne uz kādu tēmu. Bet varbūt tas ir trends, ko nespēju saprast, jo esmu par vecu. Ar aktiera harismu nepietiek.”
Pēdējā laikā dažās izrādēs vēroju nepietiekamā, maigi sakot, oratoriskā kvalitātē paustas vispārzināmas patiesības (labi, labi, varbūt ne visiem) plus nespēju fokusēties ne uz kādu tēmu. Bet varbūt tas ir trends, ko nespēju saprast, jo esmu par vecu. Ar aktiera harizmu nepietiek. pic.twitter.com/Oh6Tl10ppf
— Henrieta Verhoustinska (@HenrietaVerho) September 15, 2020