Ceļojošais kurpju veikals jeb interaktīvā instalācija dod iespēju iejusties cita ādā, uzvilkt sveša cilvēka apavus un noklausīties viņa dzīvesstāstu. Šis ir britu režisores Klēras Betijas projekts un daļa no viņas izveidotā “Empātijas muzeja”. Tas viesojies dažādās pasaules valstīs, tagad pirmoreiz arī Latvijā kā Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” programmas notikums.
Stāstu kolekcijai pievienoti desmit kurpju pāri un stāsti no Latvijas, kurus atradusi un ierakstījusi kinorežisore Adriāna Roze. Viņa stāsta: “No Lielbritānijas ir atvesti 25 stāsti, 25 empātijas stāsti un kurpju pāri. Tā mana artava jeb sadarbība ar Klēru Petiju ir tā, ka es gatavoju 10 vietējos stāstus, 10 stāstus no Latvijas.
Ārkārtīgi dažādi cilvēki, dažādi vecumi. Vairāki no šiem cilvēkiem uzticēja stāstus, kurus līdz šim viņi ir atklājuši tikai ļoti tuviem cilvēkiem.”
Režisore cer, ka visi, kas apmeklēs dokumentālo stāstu instalāciju, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē iekāps cita kurpēs.
“Ļāvu cilvēkiem stāstīt to, kas viņiem svarīgs, par notikumiem, kas formējuši vai mainījuši viņu dzīvi,” atklāj Roze. “Tie ir gan traģiski, gan komiski, gan sirsnīgi – tur ir visa emociju amplitūda.”
Kopumā “Empātijas muzeja” kolekcijā ir vairāk nekā 250 apavu pāru un stāstu no visas pasaules. Rīgas izrādē var noklausīties 34 – daļa ir angļu, daļa latviešu un krievu valodā. Katrs stāsts ilgst no 8 līdz 10 minūtēm, un tā laikā skatītāji aicināti noiet jūdzi cita cilvēka apavos, ieklausoties otra stāstā un iejūtoties otra ādā.
Jau pirmajā dienā pie galerijas “Alma” veidojās neliela interesentu rinda.
“Tā ir burvīga iespēja ieklausīties, parasti ir tā, tu uzvelc kurpes un nezini stāstu. Šeit ir iespēja dzirdēt stāstu, tas ir kā visām mazām meitenītēm - no sākuma tu uzvelc mammas kurpes un izsapņojies, kā tas ir būt mammai, un tad ir interesanti paskatīties, kā ir tagad, uzvelkot cita cilvēka kurpes ar citu stāstu,” atzīmē izrādes “Jūdze manās kurpēs” apmeklētāja Jana Purmale.
“Un tā arī iedvesma citām lietām radīt, man liekas kultūras cilvēkiem vajag vairāk skatīties, klausīties un mācīties vienam no otra, lai tu varētu radīt pasakainus stāstus un iepriecināt citus.”
Savukārt “Jūdze manās kurpēs” apmeklētāja Gundega Liepiņa atklāj, ka festivāla “Homo Novus” notikumus apmeklē pirmo reizi.
“Šoreiz ir tā lielā iespēja, ka mēs to varam izdarīt par brīvu,” atgādina Liepiņa, stāstot, ka tieši šo instalāciju izvēlējusies, jo pirms kāda laika apmeklējusi Aušvicas koncentrācijas nometni, “kurā bija ļoti daudz šo ebreju kurpes saliktas aiz stikla. Tajā brīdi, kad ieraudzīju lielo kurpju kaudzi, es sāku raudāt, un kad izlasīju par šo izstādi, domāju, ka tas nebūs tik dramatiski un emocionāli, bet manī iekšēji mazliet sasaucas ar iepriekšējo pieredzi.”
Ņemot vērā epidemioloģisko situāciju, pirmais noteikums skatītājiem ir dezinficēt rokas. Tad var izvēlēties apavus, saņemt un uzvilkt bahilas un, uzliekot austiņas, doties empātijas ceļojumā.
“Mēs kā veidotāji neiejaucamies.
Kad tu esi uzvilcis otra cilvēka apavus, tā ir kā sveša āda.
Jūs tajā mirklī ar savu pēdu un tā otra cilvēka apavu esat viens pats, un tas ir ļoti intīms process, un mēs no ētiskā aspekta ļoti sargājam tos cilvēkus tai mirklī,” norāda “Jūdze manās kurpēs” producente Dārta Ceriņa.
Festivāls “Homo Novus” turpināsies līdz 10. septembrim, un tā laikā visas festivāla programmas izrādes var apmeklēt bez maksas. Savukārt daļu no izrādes "Jūdze manās kurpēs" stāstiem noklausīties var arī sabiedrisko mediju portālā LSM.lv
