Izrāde dos reto iespēju paskatīties uz Latviju no vācbaltiešu skatu punkta un iepazīt viņu likteņus mūsu kopējos vēstures griežos. Izrādes skanisko fonu veido Riharda Vāgnera mūzikas ieraksti, kas mijas ar vācbaltiešu komponista Nikolaja fon Vilma kompozīcijām, ko dzīvajā spēlē pianisti Mārtiņš Zilberts vai Aldis Liepiņš.
Viesturs Kairišs pats ir arī izrādes scenogrāfs. Izrādes vizuālo tēlu viņš balsta uz kontrastiem un metaforām. Izrādes pirmā cēliena darbība norit uz Rundāles pils greznās Zelta zāles fona, ar kuru kontrastē skatuves priekšplānā sabērtās melnzemes kaudzes, kuras aktieri izrādē apdzīvo ļoti dažādi un intensīvi.
“Faktiski tā zeme ir vienlaicīgi tā, no kuras mēs visi esam nākuši un par ko mēs visi pārvērtīsimies,” uzskata Kairišs. “Arī šī vācbaltiešu kultūra, visas kultūras kopumā un varbūt visa pasaule kopumā. Bet vienlaicīgi tā ir arī tā zeme, ko vācbaltieši apstrādāja, kļūdami par zemniekiem Latvijas pastāvēšanā no 1918. gada, kad pēc agrārās reformas viņiem tika atņemti visi īpašumi, un tie, kas palika, viņiem nācās pārvērsties par vienkāršiem zemniekiem.”
Izrādes darbība norit 1939. gadā kādā muižā, kas tobrīd jau pārvērsta par sanatoriju. Agrāk tā piederēja vācbaltiešiem, viņi tajā grezni saimniekoja, bet tagad strādā tur kā vienkārši zemnieki.
No pasaules ceļojumiem muižā ierodas galvenais varonis Aurels, piedzīvo ļoti skaistu mīlestību, bet drīz vien nāk pavēle visiem vāciešiem atgriezties vēsturiskajā dzimtenē.
Vācieši ir spiesti aizbraukt, bet daudziem tā ir liela traģēdija, jo viņu saknes jau daudzus gadu simtus ir Latvijā.
“Es tagad lasu Ģertrūdes fon der Brinkenas dzeju Valda Bisenieka tulkojumā – tādas ilgas un smeldzi, tādu mīlestību pret dzimteni neesmu nevienā latviešu literatūrā lasījis,” uzsver Kairišs. “Mēs jau esam arī dzimteni privatizējuši, bet dzimtene daudziem šeit ir dzimtene.”
Par dzimtenes mīlestību un Latvijas izjūtu no vācbaltiešu skatu punkta arī vēsta Viestura Kairiša jaunais iestudējums. Galvenās lomas - Aurela - tēlotājs Arturs Krūzkops ir pārliecināts: dažkārt šāds skats no malas ir ļoti vērtīgs un palīdz gan citus, gan līdz ar to arī sevi labāk saprast. Viņš uzsver – tas palīdzējis apjaust vācbaltiešu traģēdiju un to, ka viņu saknes šajā zemē ir jau veselus 700 gadus.
700 gadus pieminot, daudziem latviešiem uzreiz rodas asociācijas ar verdzības gadiem, bet Viesturs Kairišs uzskata, ka šī tēma latviešu kultūrā tiek interpretēta stipri ačgārni un, šo mītu kultivējot, mēs vēršamies paši pret sevi.
Lai arī izrāde vēsta par 1939. gadu, tai – kā saskata Arturs Krūzkops – ir ļoti daudz pārsteidzošu paralēļu ar šodienu.
“Paralēles ir ļoti daudzas, laikam jau sliktākajā ziņā. Politiskā puse ir tik ļoti līdzīga mūsdienu stāstam. Vismaz es izjūtu, ka šīs briesmas nav tik tālu jāmeklē. Ja mēs visi kopā neturēsim šo valsti, tad var visādi būt,” atzīst Krūzkops.
Artura Krūzkopa atveidotā Aurela iemīļoto Madalēnu izrādē atveidos Agnese Cīrule, lomās darbosies arī Laura Siliņa, Raimonds Celms, Uldis Dumpis un vēl virkne citu lielisku Nacionālā teātra aktieru. Lielai daļai no viņiem šoreiz ir vēl papilduzdevums, atmiņu ainās jāvada arī lelles.
“Tas prasa milzīgu koncentrēšanos, tas ir komandas darbs, bet arī brīnišķīgs treniņš dramatiskā teātra aktieriem,” uzskata leļļu režisore Māra Uzuliņa.
Viestura Kairiša jauniestudējuma “Baltiešu gredzens” pirmizrāde Nacionālajā teātrī skatāma 7. februārī.
