Uz plakāta – sakairināta, no ekrāna skatīšanās nogurusi acs, kas lec ārā no orbītas, bet uz skatuves – pieci bijušie klasesbiedri, kuru klases salidojums noris videočatā.
Režisors Dmitrijs Petrenko Liepājas teātrī iestudēto izrādi “Vienaldzības gadsimts” nosaucis par e-polifoniju. Tā stāsta par trīsdesmitgadniekiem, atbildību, godīgumu un pieaugšanu.
Režisors Petrenko stāsta: “Mēs gribējām paskatīties, kas notiktu, ja pēkšņi mums visiem ļoti īsā laika posmā nāktos paskatīties spogulī uz sevi un atzīt savas vājās lietas, atzīt savas kļūdas brīžos, kad esam bijuši egoistiski, kad esam kļūdījušies, bijām nobijušies vai pārāk ambiciozi, un paskatīties uz sevi, nevis uz to, kā pasaule mums dara pāri.”
Izrādes aktieris Rolands Beķeris atklāj, ka komanda kopā centusies saprast, kādas īsti ir trīsdesmitgadnieku problēmas: “Darba procesā mēs arī zvanījāmies viens ar otru čata grupās unjutām, cik daudz informācijas paiet garām un cik daudz spēj būt klātbūtnes sajūta, un aktieriski tas ir izaicinājums.” Viņš gan arī uzsver, ka pašu vienaldzības līmenis līdz ar darbu pie izrādes nav samazinājies, jo “mēs nekad neesam vienaldzīgi. Es domāju, ka aktieru cunftē ļoti maz ir vienaldzīgo, mēs visu laiku par kaut ko iestājamies.”
Lugu sarakstījusi dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, bet izrādes vizuālie dramaturgi ir Krista un Reinis Dzudzilo. Pirms četriem gadiem viņi šajā teātrī debitēja, strādājot pie iestudējuma “Portreti. Vilki un avis”, un toreiz tas vainagojās ar “Spēlmaņu nakts” balvām.
“Kino ir apzīmējums operators-inscenētājs un mēs gribētu domāt, ka tas, ko mēs darām ir vizuālie inscenētāji,” skaidro Reinis Dzudzilo.
Krista Dzudzilo komentē: “Mums likās tas ārkārtīgi būtiski un personīgi arī svarīgi risināt to vienlaicīgās klātbūtnes un distances fenomenu, kas ir kaut kas ļoti, ļoti specifisks šim laikam.”
