Leoša Janāčeka opera risinās Čehijā, Morāvijas ciematā, un ir skaudrs stāsts par mīlestību, noziegumu un piedošanu.
Operu komponists veltījis savas meitas piemiņai, kuru viņam agri nācās zaudēt, bet šis smagais zaudējums iezīmēja liktenīgu pavērsienu viņa daiļradē, kas pārauga jaunā radošā kvalitātē.
Janāčeks savā mūzikas valodā sakausē klasiskās un tautas mūzikas tradīcijas, viņa mūzika izpildītājiem paver jaunus apvāršņus operas žanrā, ko par svarīgu aspektu izceļ operas direktors Egils Siliņš.
"Man ir arī ļoti liels prieks par pašu mūziku, par to, ka šāda ļoti sarežģīta mūzika atgriežas jeb parādās mūsu repertuārā. Tas ir izaicinājums gan solistiem, gan orķestrim, bet, ja ir grūtāki uzdevumi, tad arī mākslinieciskās kvalitātes nostiprinās un aug, un tad pēc tam padziedāt kādu Doniceti operu liekas – vai, cik tas ir vienkārši un viegli!" saka Egils Siliņš.
Kā atzīst muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš – Janāčeka operā ir milzīga emociju gammas gradācija, sākot no trausli intīmām noskaņām līdz dramatiski sakāpinātam, gandrīz kliedzošam jūtu izvirdumam.
Iestudējot darbu, pieaicināts arī čehu valodas speciālists.
"Mēs esam ļoti daudz strādājuši pie Janāčeka mūzikas stilistikas valodas, kas izriet no šīs viņa ieceres, no runas teksta, kas nāk no valodas, no intonācijām, kas tiek pēc tam atspoguļotas orķestrī," stāsta Mārtiņš Ozoliņš. "Viņš atšķīrās no tā laika komponistiem, un tā ir lieta, ko man ļoti gribētos, lai mēs izdarām līdz galam un būtu ausij atšķirams, ka tas nav vienkārši vēlīns romantisms, bet tā ir cita muzikāla pieredze, cita muzikāla valoda."
Pirms desmit gadiem Alvja Hermaņa oriģināliestudējums piedzīvoja pirmizrādi Briseles operā, tas rādīts arī Itālijā un Polijā, un režisors atzīst, ka ir ļoti iepriecināts par šo Latvijas versiju, jo katra interpretācija piešķir iestudējumam pilnīgi citu enerģētiku un dvēseli.
"Es domāju, ka šī izrāde ļoti piestāv Rīgai, jo Rīga ir jūgendstila pilsēta, un es šo mūziku ļoti izjutu kā jūgendstila laika mūziku, kur etnogrāfija ir savienota ar modernismu. Es neesmu tāds izteikts mūzikas cilvēks, es nezinu, cik sarežģīta ir šī mūzika, bet es, protams, to esmu neskaitāmas reizes klausījies, man tā liekas bezgalīgi skaista," atzīst Alvis Hermanis.
Iestudējumā ļoti svarīga ir baleta klātbūtne, kā arī ļoti krāšņais vizuālais tēls, kurā īpaši izcelts Morāvijas reģiona kolorīts.
"Kostīmu māksliniece mums ir no Anglijas. Sākumā bija doma uzaicināt ļoti, ļoti ekstravagantu kostīmu mākslinieku. Es atceros, ka Briselē iestudējumu gatavojot, mēs kontaktējāmies ar Džonu Galjāno, lai viņš strādātu pie šīs izrādes. Bet tad, kad es pats aizbraucu uz Morāviju un redzēju Morāvijas tautas kostīmus, es sapratu, ka tur nav vajadzīgs nekāds Galjāno, tur ir vajadzīgs tāds kārtīgs angļu kostīmu meistars, kāda ir Anna Votkinska, un tiešām tie ir Morāvijas tautas kostīmi, kādi tie ir, tur nekas nav izdomāts," stāsta režisors.
Egils Siliņš vēl pirms pirmizrādes operteātrī pamanījis vairākus ar iestudējumu nesaistītus cilvēkus, kuri jau šobrīd ir pilnīgā izrādes vizuālā valdzinājuma varā.
"Vismaz ēdnīcā bufetniece ļoti priecājas par ļoti skaistiem tērpiem un horeogrāfiju, viņa ir cilvēks, kas nav mūziķis un kas nav iesaistīts un piekukuļots teikt kaut ko sevišķi labu, bet viņas lielā monitora televizors rāda, un viņa saka – ak, ar katru dienu tas man arvien vairāk patīk!" stāsta Siliņš.
Iestudējuma "Jenūfa" pirmizrāde Nacionālajā operā skatāma ceturtdien, 23. februārī.
