Brīdis pirms Dailes teātra jaunā iestudējuma „Mana māsa” mēģinājuma ir priecīga jaunu cilvēku satikšanās radošajā procesā. Režisors Mārtiņš Eihe aktrisēm Ķuzulei-Skrastiņai un Segliņai liek izmēģināt dekorācijas - milzu galdu. Viss notiek smejoties un viegli. Tomēr mēģinājuma sākuma vieglumu nomaina emociju skudriņas.
"Tas tērē spēku. Nav tā, ka režisors tev pasaka, - uzej uz skatuves, noej no turienes un iemācies tekstu, bet tas ir tā, ka tu pats vāc visu pa gabaliņiem kopā," stāsta Ķuzule-Skrastiņa. Segliņa piebilst, ka pēc šie mēģinājumiem jūtas pilnīgi beigta.
Abas aktrises ir līdzvērtīgi strādājušas kopā ar Eihi un Balodi ar dramaturģisko materiālu. Devušās uz aprūpes centriem, lai pētītu garīgi aprūpējamos cilvēkus, kuriem ir autisms. Iestudējums ir abu aktrišu drosmīgā vēlme sevi iepazīt vēl dziļāk. Arī vārdi Ilze un Ieva ir aktrišu vārdi, tikai pretēji samainīti.
"Bija jākāpj pāri sev, tas nav viegli. Man šis viss process uzvedināja uz domām, ka es arī dzīvoju kaut kādā savā burbulī, ka pasaule ir liels burbulis un tā ir sadalīta miljons mazos burbuļos," uzsver Segliņa.
Dramaturgs Balodis izrādes skatītājiem uzdod tiešu jautājumu:
"Kurš nosaka, kas ir laba dzīve, un kurš nosaka, kas ir pareizi dzīves standarti?"
Iestudējuma "Mana māsa" pirmizrāde 5.februārī Dailes teātra kamerzālē.
