Izrādes veidošanas laikā radošā grupa tikās gan ar čekas upuriem, gan čekas darbiniekiem, kā arī citiem laikmeta lieciniekiem, lai izveidotu savu neatkarīgu stāstu, un, kā uzskata Alvis Hermanis – tajā atklāsies gana unikāli un skandalozi fakti. Izrādes mērķis nav pastāstīt par kādu konkrētu cilvēku likteņiem, bet atmaskot mehānismu, kā iespējams manipulēt ar cilvēkiem un arī ar vēsturi. Gan toreiz, gan tagad.
“Sāksim ar to, ka pati tēma ir tāda – jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Tieši tas ir tas mūsu patoss, ka ir pilnīgi aplami uz padomju laikiem skatīties, sadalot visus tumšajos un gaišajos spēkos. Tā nav patiesība, un tas nav godīgi. Tā nebija,” skaidro režisors Alvis Hermanis, pamatojot, kādēļ vēlējies iesaistīties sarunā par mūsu tautai tik jūtīgo tēmu.
Izrādes mērķis arī ir – nepasludināt vienu patiesību, bet iet dziļumā un ļaut izskanēt pēc iespējas dažādām versijām.
To nevar izdarīt virspusēji. Šī iemesla dēļ izrāde būs gara – trīs cēlienos
“Grūti ir ar to vienu patiesību. Nu kaut vai tas pats piemērs – maisos atradās arī Andris Slapiņš. Un viņš, atšķirībā no mums visiem, par Latvijas brīvību ir atdevis savu dzīvību. Nu kā lai mēs bērniem, mazbērniem tagad izstāstām šo gadījumu? Tāpēc tādas vienas patiesības nav. Par to ir mūsu izrāde,” stāsta Hermanis.
Izrādes nosaukumu var uztvert burtiski, jo izrādes radošā grupa patiešām bija izveidojusi savu vēsturiskās izpētes komisiju – gan režisors, gan aktieri tikās ar vairākiem desmitiem cilvēku – gan tiem, kuriem kartītes bija čekas maisos, gan ar čekas darbiniekiem, vervētājiem, ar viņiem sarunājās, un no tā tapa materiāls, kurā intervēto cilvēku vārdi paliks anonīmi, jo tāds bija apsolījums viņiem.
“Tā informācija, ko mēs dabūjām šīs ziemas laikā, ir pilnīgi unikāla, jo pilnīgi skaidrs, ka ar mūsu aktieriem tie cilvēki runāja daudz atklātāk, nekā viņi runātu ar žurnālistiem vai vēsturniekiem,” uzskata Alvis Hermanis.
“Katrā ziņā es domāju, ka tas, ko veica tā oficiālā vēstures izpētes komisija, bija pavirši un vieglprātīgi. Man liekas, ka mēs to esam izdarījuši daudz labāk.
Jo ne tikai mums tagad ir klāt nācis tas cilvēciskais faktors, bet mēs esam arī uzzinājuši pilnīgi skandalozas lietas, kuras īstenībā sabiedrībai vajadzētu uzzināt nevis teātrī no aktieriem, bet lasot publiski tās komisijas ziņojumus.”
Izrādes formu Alvis Hermanis dēvē par kvintesenci tai darba metodei, kādā teātris strādā jau ilggadīgi, proti, tā ir etīžu virkne, kas mijas ar monologiem un stāstiem par konkrēto laiku un arī video fragmentiem.
“Tā izrāde – uzreiz jāsaka, kā ir – nav ar tādu briesmīgi nopietnu seju. Pirmkārt, mēs esam nevis vēsturnieki, bet mākslinieki, līdz ar to tas viss ir pārveidots teātra valodā, un tā ir tāda traģikomiska, bieži groteska forma. Līdz ar to mēs arī rādām to tehniku, kā var manipulēt ar vēsturi, ar cilvēkiem, tāpat kā var manipulēt ar kinohronikām, ar dokumentiem,” izrādi raksturo režisors.
Interesants izziņas materiāls ir izrādes programmiņa. Tajā katrs no izrādes veidotājiem dalījies savos personīgajos priekšstatos par čeku un padomju laiku vispār. Pirmais stāstnieks ir pats Alvis Hermanis, kurš vienīgais no izrādes dalībniekiem padomju laikā jau bija pieaudzis cilvēks. Viņam bija vairākas tikšanās ar čeku. Viena no tām arī asiņaina.
Aktieris Kaspars Znotiņš padomju laikus savukārt pieredzējis bērna acīm un godīgi atzīstas – kā oktobrēns un pionieris toreiz vienkārši iekļāvies kopējā straumē un, visdrīzāk, šajā straumē turpinātu būt, ja arī padomju laiki būtu turpinājušies.
“Manā ģimenē par brīvvalsts laiku nerunāja, es pat nezināju par sarkanbaltsarkano karogu. Tikai Gorbačova atklātības laikā par to visu uzzināju, tā kā tādā ziņā es paspēju izjust to garšu, bērna atvieglojuma sajūtu, kad viņš skatās programmu “Vremja” un redz, cik ārzemēs viss ir briesmīgi un cik gan mēs brīnišķīgā valstī dzīvojam,” teic Znotiņš. “Un es, tagad to atceroties, redzu, kā tas strādā. Kā tas ar mani nostrādāja. Tāpēc, domājot par savu iespējamo likteni, ja padomju iekārta būtu turpinājusies, es uzskatu, ka es tādā vai citādā veidā būtu iekļāvis kopējā straumē.”
Izrādes tapšanas laikā izrādes veidotāji daudz arī strīdējušies un diskutējuši, piemēram, par jautājumu – vai čekas maisus vispār vajadzēja vērt vaļā, un viedokļi bijuši krasi atšķirīgi. Kasparam Znotiņam uz šo jautājumu ir apstiprinoša atbilde.
“Atklātība iedod to, ka pārstāj velties pār cilvēkiem kaut kādi minējumi un sazvērestības teorijas, un ūdens kļūst skaidrāks vienkārši. Duļķainā ūdenī grūtāk redzēt. Un pat ja tas daļēji, nedaudz tas kļūst skaidrāks, daļēji šī patiesība nāk gaismā, pat tad jau tas ir labi. Tas nav patīkams process, bet vajadzīgs,” uzskata Znotiņš.
“Taču vispār jau mēs – tie, kas nebija pilngadīgā vecumā tajā laikā – jebkurā gadījumā no mūsu mutes tas varētu drusku augstprātīgi skanēt. Par to, ka nu tagad vajadzētu rīkoties,” piebilst aktieris.
Līdzās Kasparam Znotiņam izrādē “Vēstures izpētes komisija” spēlē Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Guna Zariņa, Jevgēņijs Isajevs un Inga Tropa. Pirmizrāde Jaunajā Rīgas teātrī otrdien, 2. aprīlī.
