Pusdokumentālā gremdēšanās atmiņās, garlaikoti guļot gultā, skatoties TV, uzēdot čipsus un ik pa laikam skaļi atskaņojot arī domas, kas rosās galvā, bet ikdienā parasti skaļi netiek izteiktas, atklāj pāra attiecības, šaubas un centienus saprast, kas ir mīlestība.
Režisore Anna Klišāne skaidro: "Mums gribējās runāt par to, kā mēs mākam mīlēt, kā jauni cilvēki prot vai neprot šobrīd mīlēt." Otrs izrādes režisors Jurģis Lūsis piebilst: "Sākot smadzeņot, tā tēma vispār bija – vēlme saprast, kas ir mīlestība tieši mūsu vecuma cilvēkiem. Un tad jau izrādes procesā mēs sapratām, ka mēs nesaprotam, kas tas ir.
Mēs sākumā mēģinājām atrast kaut kādas metaforas un poetizāciju tam visam, bet tad kaut kur ceļā sapratām, ka jāķeras pie tā, kā mēs paši dzīvojam, kas mēs paši esam.
Nonācām līdz gultai… Un čipsiem… Tālāk jau viss ir galvā. Tā ir ļoti būtiska sastāvdaļa; viens, ko sapratām, taisot šo izrādi, ir tas, ka mēs ļoti daudz dzīvojam savās galvās un savās domās, un īpaši domās par mīlestību." Turpinot Lūša domu, Klišāne atzīst: "Komunicējam mēs maz salīdzinoši ar to, ko mēs domājam, godīgi sakām mēs ļoti maz."
Kā pretstati ikdienībai ik pa laikam izrādē tiek izspēlēti arī fragmenti no dažādiem klasikas darbiem, piemēram, “Purva bridēja”, “Annas Kareņinas”, “Oblomova” un “Titānika”. Bet daudz izmantota brīvā improvizācija un pašu aktieru monologi.
Aktrise Endīne Bērziņa atklāj, ka nekur tālu no sevis izrādē nav izdevies aizbēgt un iestudējumā ieskanas ne tikai tēlu, bet arī radošās komandas personīgās domas.
"Es laikam ļoti atsvešinos no šāda mīlestības moduļa, es nekad dzīvē nepiekristu kaut kādām šāda tipa attiecībām… Tādai mājās sēdēšanai, stagnēšanai, prokrastinācijai... Man tas ir ļoti sveši, es īsti neredzu tam jēgu, bet laikam ir tāda problēma," teic aktieris Klāvs Kristaps Košins, kas izrādē atveido vienu no mīlniekiem. Viņš atzīst, ka jauni cilvēki, veidojot attiecības, bieži protestē pret vecāku paaudzi, viņu attiecību modeli, taču nezina, kāds tad ir īstais modelis.
Skatītāji atzina, ka izrādē atspoguļotas pazīstamas situācijas, savukārt teātra kritiķe Maija Svarinska teic, ka interesanti bija vērot, kā reaģē jaunie skatītāji: "Viņi reaģē ļoti nopietni, ar dziļu interesi un varbūt pat vairāk kaut ko saprot nekā es. Man patika arī režija tādā ziņā, ka viņa ir brīva, protams, ļoti, ļoti mazs, šaurs loks, kurā var darboties, bet tanī pašā laikā aktieri ir organiski, un tas ir arī režisoru nopelns noteikti."
