Noķert sarunai jaunās teātra apvienības “Freshfreshfr” dibinātājus nav viegli – Monika Pormale pašlaik strādā Ženēvā, bet Viesturs Meikšāns iestudē izrādi Liepājā. Lai gan tā ir Liepājas teātra producēta izrāde, te jau iezīmējas jaunās komandas aprises – Meikšāns, Pormale un arī dramaturgs Evarts Melnalksnis.
“Es domāju, ka estētiskā ziņā “Freshfreshfr” jaunais virziens būs jūtams arī šajā izrādē “Dēmons”,” saka Meikšāns. Moniku Pormali par domubiedri mākslā viņš sauc jau vairākus gadus, un izvēlētais laiks savas jaunās apvienības pieteikšanai nav nejaušs, bet gan apzināti turpina šopavasar dzimušo teātra vienību sarakstu.
“Mēs apzināmies, ka katru nedēļu dzimst jaunas teātra kompānijas. Ne par velti mēs nevis nogaidām kādu gadu, kad būs klusums, bet tieši tagad ar to nākam klajā.
Es esmu bijis arī Valsts kultūrkapitāla fondā, stāvējis un kritis par nevalstisko teātru zonu. Domāju, ka tas ir tikai organiski un dabiski, ka jānāk klajā arī pašiem ar tādu iniciatīvu. Ir ļoti svarīgi, ka Latvijas teātra vidē nāk iekšā jaunas kompānijas un ir šī dzīvā organisma sajūta. Kaut kas izveidojas, kaut kas izbeidzas – tādā veidā mēs to teātra vides radošumu un daudzpusību arī varam attīstīt. Man liekas, ka tas ir vilnis, kas Latvijas teātra ainavā pašlaik ir izveidojies un ko vajag atbalstīt,” uzsver režisors.
Viņš pieļauj, ka šim "vilnim" palīdzējušas gan Valsts kultūrkapitāla fonda pēdējo gadu iniciatīvas, gan tas, ka jaunie režisori ir sasnieguši augstu līmeni un meklē jaunus impulsus. “Freshfreshfr” aktierus un telpas katram projektam meklēs atsevišķi, bet ir skaidri definējuši savu nišu: vizuālais teātris, kas atkāpsies no Latvijas teātra tradīcijā dominējošā izteiksmes līdzekļa – teksta.
“Teātrī ir vismaz padsmit izteiksmes līdzekļu, un šajā gadījumā dominējošais uzsvars būs uz vizualitāti – kā telpa spēj stāstīt stāstu bez vārdiem, kā attēls var radīt līdzpārdzīvojumu. Tas ir mazliet citādāks teātra “runāšanas” veids, kas diez vai būtu iespējams, ja Latvijā nebūtu tik spēcīgas scenogrāfu skolas,” skaidro režisors.
Starp "Freshfreshfr" nākotnes projektiem būs "Ārprāts un civilizācija" pēc Mišela Fuko darba motīviem, Arnolda Šēnberga opera "Mozus un Arons", projekts "Marx + Mozart". Plānoti starptautisku komponistu radīti mūzikas teātra projekti ar nosaukumiem "The last boyband", "The art of silence: dramatic/cinematic", "Everything must go". Īpašs veltījums Nobela laureāta Pola Krugmana darbam "Ekonomika un sabiedrība" būs izrāde ar nosaukumu "Die bunte Vögel". Savukārt kailums mūzikā tiks reflektēts darbā "Freikörperkultur".
"Ja šis viņu fokuss uz izteiksmīgu vizualitāti un mūzikas teātra attīstību īstenosies – brīnišķīgi! Tā ir salīdzinoši brīva niša," saka teātra kritiķe Līga Ulberte,
"Tie nosaukumi viņu plānos ir ļoti ambiciozi. Dod dievs tos arī realizēt."
Pirmās izrādes “Freshfreshfr” plāno rudens pusē. Viens no komandas – Vācijā studējušais mūzikas teātra dramaturgs Evarts Melnalksnis – pašlaik strādā pie izrādes ar vēl vienu neatkarīgu teātra apvienību “Kvadrifrons”, kas sevi pieteica pirms pusotra gada. Runājot līdzībās, viņš teic: uz rūpnīcas lentes var ražot tikai to, kas jau ir izgudrots, bet neatkarīgās teātra grupas dod vietu eksperimentiem – gan teātra estētikas, gan sadarbības modeļu ziņā.
“Kad mēs sākām strādāt "Kvadrifronā”, tas bija tas, ko vēlējāmies panākt – ka “Kvadrifrons” pierāda, ka tas var darboties. Svarīgs jau ir process, jo viens pats “Kvadrifrons” ir tikai piemērs. Bet, ja ir vairāki, tad sākas konkurence, savas nišas atrašana. Protams, sākas arī cīņa par finansējumu. Bet, manuprāt, konkurence nosaka to, ka pieaug kvalitāte,” saka Melnalksnis.
Neatkarīgo teātra projektu galvenā finanšu iespēja pašlaik ir Valsts kultūrkapitāla fonda konkursi. Stabilitātes nav, un pie pašreizējā valsts finansējuma modeļa, iespējams, drīz būs sasniegta kritiskā masa jaunu teātra apvienību finansēšanai, pieļauj “Kvadrifrona” aktieris un režisors Klāvs Mellis: “Mēs jau varam izlikties, ka, pārdalot līdzekļus citādāk, visi būs bagātāki, bet realitātē jau tā nav.”
Par stabilāku finansējumu plaukstošajai Latvijas neatkarīgo teātru kustībai iesaka domāt arī teātra kritiķe Līga Ulberte.
“Kultūrkapitāla fonda Teātra nozares padomē pašlaik vienā katlā konkurē visas teātra jomas un projekti.
Un tieši šo jauno teātra trupu rašanās tādā intensitātē, kādā mēs to vērojam pēdējā laikā, manuprāt, ir ārkārtīgi spēcīga zīme Kultūras ministrijai, ka ir jādomā, kā šo finansējuma sistēmu sakārtot, lai šī konkurence būtu godīga un līdzvērtīga.
Tad tas varētu stimulēt vēl kādu radīt kaut ko jaunu un savu,” viņa saka.
Teātra profesionāļi zina teikt, ka Lietuvā un Igaunijā veiksmīgi darbojas daudzi desmiti šādu neatkarīgu trupu. Latvijas vēsturē to bijis mazāk, bet tomēr jāpiemin gan teātri “Kabata” un “Skatuve”, gan “United Intimacy”, “Teātris TT”, “Teātra observatorija” un “UMKA.LV”. Pašlaik stabilu vietu nevalstisko teātru nišā ieņēmis Ģertrūdes ielas teātris un “Dirty Deal Teatro”, kuru pastāvīgi izpārdotās biļetes liecina – pieprasījums ir.
