Lai izlauztos no ikdienas vienmuļības, mietpilsonības, sīkumanības, ir jādodas ceļā. Šoreiz kopā ar diviem Kārļiem – Skalbi un Vērdiņu – uz ziemeļiem. Tīrs aktieru muzicēšanas “teātris”, kuru faktūrā iekomponēs komponists Jēkabs Nīmanis, būdams izrādes autors, un mākslinieks Krišs Salmanis. Izrādē piedalās aktieri Madara Botmane, Gundars Grasbergs un Uldis Siliņš.
Kas ir pirmizrādes diena Jēkabam Nīmanim?
"Tie ir svētki, un tas ir skaisti, jo tas ir noslēgums tomēr kaut kam, kas pēc tam pāriet citā fāzē," uzskata Nīmanis.
"Citi uzskata – izrāde rodas un tad lēnām mirst. Nē, izrāde rodas un turpina rasties. Īstenībā tā bieži vien atdzīvojas arī pēc kādas piektās, septītās izrādes. Ir tādas pirmizrādes, kur pirmizrāde ir dzimšanas agonija."
Režisors stāsta – pagaidām bijusi caurlaide – skaista tradīcija, saruna ar skatītāju. "Uz caurlaidēm var nākt studenti, skolnieki. Jaunieši šajā izrādē ir mana mērķauditorija, bet tas, protams, nenozīmē, ka tā domāta tikai viņiem. Vienkārši es ļoti domāju par viņiem, kad šo tēmu gribēju izteikt šādā formā.
Jautājums, kuru vismazāk gribu dzirdēt pirms pirmizrādes – par ko ir šī izrāde? Šo jautājumu gribu dzirdēt pēc pirmizrādes, jo tas, kā to redz un ko tur var ieraudzīt – tas mani interesē visvairāk," uzsver Nīmanis.
Būt gan režisoram, gan mūzikas autoram un visa koncepta bīdītājam un veidotājam noteikti ir arī liels izaicinājums. "Izaicinājums vairāk ir apliecināt savu statusu – pārliecināt komandu, ar kuru strādāju, lai viņi man notic un aizraujas ar ideju, lai piedāvā tajā kontekstā savas idejas.
Mēs sadarbojamies, un tas arī ir režisora uzdevums, nevis parādīt, cik skaļi un kā jārunā un kurā pozā jāpagriež galva, bet gan dot uzdevumu, kurā aktieris saprot, kāda ir viņa loma, un viņš to lomu pats uztaisa.
Un tajā brīdī, kad es aktieri "dabūju savā pusē", process sāk notikt un darbojos jau kā koncepcijas realizētājs. Esmu ilgi teātrī, esmu redzējis, kā taisa izrādes...
Es diezgan bieži izvēlos taisīt darbus, kuros pats personīgi riskēju un mēģinu ko jaunu; kad ir iespēja kļūdīties, jo tad ir iespēja pilnveidoties. Un, ja es kaut kādā veidā sevi šajā procesā pilnveidoju, man ir cerības, ka es arī piedāvāšu kaut ko aktuālu.
Azarts, kaut ko atklājot, ir ļoti blīva, interesanta enerģija, kas vajadzīga izrādē, un to var dabūt, tikai pārdzīvojot un riskējot.
Cilvēciskais faktors ir vissmagākā lieta, strādājot ar komandu un mēģinot izstāstīt tā, lai tevi saprot, lai nav pārpratumu, jo pārpratums jau rada visas tās bailes un šausmas, kas mums apkārt."
