"Viņi ir svešinieki, bet vienam ir tas, ko vajag otram. Lai darījums notiktu, ir jāatrod veids, kā pateikt, ko vienam no otra vajag. Ir jāatrod valoda, kas ir citiem nesaprotama, bet konkrēta un tieša. Abiem vienam pret otru atklājas iekāre. Tomēr vēl arī pastāv bailes – atzīties savā iekārē, bailes kļūt ievainojamam. Bailes no svešā," ieskicēts izrādes anotācijā. Plānots, ka pēc izrādēm Dailes teātrī komanda dosies pasaules turnejā.
Izrādi veido režisors Timofejs Kuļabins, aktieri Ingeborga Dapkunaite un Džons Malkovičs, mākslinieks Oļegs Golovko, dramaturgs Romāns Dolžanskis, skaņu dizainers Timofejs Pastuhovs, video dizainers Aleksandrs Lobanovs, operators Vladimirs Burcevs, video montāžas režisore Anastasija Žuravļeva, gaismu mākslinieks Tarass Mihailovskis, horeogrāfe Anna Abalikhina.
Budžeta ziņā apjomīgais, starptautiskais iestudējums sākotnēji tapa ar sadarbības partneriem no Krievijas – fonda "Teritorija" līdzfinansējumu. Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, Dailes teātris lauza līgumu, rodot iespēju izrādi finansēt no pašu līdzekļiem un ar vietējo sponsoru atbalstu.
Henrieta Verhoustinska: Cik daudz jaunas vēsmas ir no šīs sadarbības?
Timofejs Kuļabins: Mūsu sadarbībai jāsaka paldies izcilajai Ingeborgai Dapkunaitei. Pirms tam Džonu Malkoviču nebiju saticis. Bija izrāde, kur manā lugā Maskavas teātrī Ingeborgai bija galvenā loma, un mēs vēlējāmies turpināt sadarbību. Tā bija viņas ideja sadarboties ar Džonu, jo viņi bija sadarbojušies jau 30 gadus, un viņiem ir liela pieredze. Viņi ir izcili partneri, kuri vēlējās atrast kaut ko sev un Džonam, un man bija liels sapnis uzvest lugu "Kokvilnas lauku vientulībā". Man šis sapnis bija daudzus gadus. Tā ir luga diviem aktieriem. Apstākļi deva mums ideju, ka varam šo iespēju piedāvāt Džonam.
Džons Malkovičs: Kā jau Timofejs Kuļabins teica – esmu strādājis ar Ingeborgu Dapkunaiti ilgu laiku, un viņa ir viens no maniem tuvākajiem kolēģiem. Mums ir bijuši dažādi sadarbības formāti. Viņa mani uzrunāja, un mēs diezgan ātri sākām strādāt pie šīs lugas. Vispirms vairākus mēnešus ar pārtraukumiem strādājām tikai ar tekstu. Rīgā bijām šogad janvārī un divas nedēļas gatavojāmies, lai labāk saprastu, kādas bija Timofeja idejas tieši scenogrāfijai un izrādei. Tā mūsu sadarbība sākās.
Luga ir ārkārtīgi sarežģīta. Es to izlasīju, un man ir neiespējami to iedomāties uz skatuves. Kādēļ šī luga bija jūsu sapnis, Timofej?
Timofejs Kuļabins: Man patīk, ka ir sarežģīti.
Tāda ir mana gaume – jo sarežģītāk, jo labāk man.
No otras puses, man ļoti patīk Bernārs Marī Koltess. Es domāju, ka tas ir viens no svarīgākajiem franču dramaturgiem. Viņš ir arī viens no maniem mīļākajiem dramaturgiem, īpaši "Kokvilnas lauku vientulībā". Jums vajag domāt līdzi, piedomāt, ko tieši tas nozīmē, jo tie ir tikai brīnišķīgi vārdi un ļoti sarežģīti dialogi starp diviem ļoti savādiem cilvēkiem – dīleri un klientu. Starp viņiem notiek dialogs. Dīleris vēlas pārdot kaut ko, bet viņš to nevar nosaukt vārdā. Klients no vienas puses vēlas pirkt, bet viņš izliekas, ka nevēlas pirkt. Viss scenārijs ir par to, kurš pirmais nosauks šo objektu. Pārdošanas objekts ir noslēpumains, nezināms. Mēs saprotam, ka tas ir uz robežas ar kriminālo pasauli. Tas ir iemesls, kādēļ ir sarežģīti; no vienas puses, tas ir izaicinājums – kādā veidā to uzvest, kādā veidā pārnest šo ideju skaidri. Šī luga nozīmē slepenu, seksuālu vēlmi vai pat perversiju, ir bīstami to nosaukt vārdā, jo par to var sodīt. 80. gados, kad luga tika rakstīta, tā bija homoseksualitāte. Bija diskusijas, tā bija sabiedrības problēma, kādā veidā izturēties pret šo jautājumu. Protams, tagad šī problēma vairs tādā veidā nepastāv, vismaz Eiropas telpā, kurā atrodamies. Šī slepenā, kriminālā, seksuālā perversija padara cilvēka dzīvi par šausmām, jo viņš nevar atzīties. Viņam ir bail tikt sodītam, viņu apsūdz. Šī sociālā tieksme pastāv, tā ir cilvēka dabā, tās ir dabiskas tieksmes, iekšējais konflikts. Mēs sekojam šim konfliktam.
Džon, kas jūs esat šajā izrādē – dīleris vai klients?
Džons Malkovičs: Abi.
Kā tā?
Džons Malkovičs: Tādēļ, ka tāds ir Timofeja koncepts. Gan Ingeborga, gan es spēlējam gan klientu, gan dīleri.
Koltesa lugu ir iestudējuši daudzi režisori, vai esat kaut kā iedvesmojies no viņiem?
Timofejs Kuļabins: Visslavenākā bija Patrisa Šero versija lugai, un tā tika uzvesta divreiz. Neesmu to redzējis dzīvē. Esmu redzējis ierakstus, bet visiedvesmojošākais ir pats teksts. Tas ir ļoti poētisks un tomēr blīvs, bet, jo vairāk jūs to lasāt, jo labāk jūs to saprotat. Izlasot šo tekstu, cilvēkus var sadalīt divās kategorijās. Pirmā kategorija ir cilvēki, kuri saka, ka vispār nesaprot, par ko viņš raksta, nesaprot, kas tas ir. Otrā kategorija saka, ka tā ir interesanta, brīnišķīga, burvīga, aizraujoša. Ja jūs iedziļināsieties, kas tas ir, pats sev atradīsiet nozīmi.
Vai jums bija nepieciešama režisora ievadīšana tekstā?
Džons Malkovičs: Jā, jo vairumam režisoru ir pašiem sava doma, koncepcija, kādā veidā viņi vēlas to iestudēt. Kopš pirmās reizes, kad es izlasīju lugu, domāju, ka tas ir ļoti interesants teksts. Es ceru, ka mēs ar Ingeborgu sapratām, ko Timofejs vēlas. Tas ir svarīgi teātra aktiera darbā – saprast režisora koncepciju, censties to piepildīt. Lugas nav kā filmas. Filmās esat kāds cits kā sapnī. Lugā turpretī ir jāsaprot, jādefinē veids, kādā spēlēt to, ko režisors vēlas. Tā ir nepieciešamība.
Pirms šīs intervijas es sazvanījos ar diriģentu Aināru Rubiķi, ar kuru Timofejs Kuļabins ir strādājis divās operās. Rubiķis man atklāja, ka ar Timofeju ir ļoti viegli strādāt tēlotājiem, jo viņš vienmēr ļoti skaidri zina, ko grib, bet ļauj arī improvizēt. Vai jūs tam varat piekrist? Kā jūs raksturotu Timofeja režijas metodi?
Džons Malkovičs: Es vēlētos pateikt vairākas lietas. Pirmkārt, viņš ļoti daudz strādā un domā, tās ir divas lietas, kas ir ļoti bieži sastopamas. Viņš var būt ļoti konkrēts par to, kas viņam patīk, bet viņš arī redz, ko aktieris varētu dot, un būvē uz tā pamata. Es domāju, ka tā ir perfekta režisora īpašība, jo daži režisori pasaka: "Nostājies tur un dari tā!". Es saku: "Okei, labi", taču viņi pārāk labi netiek galā ar impulsīvu un instinktīvu sniegumu. Jums ir jāspēj ne tikai tikt galā, bet arī pārvaldīt šīs lietas, lai veidotu visas izrādes kopumu. Es domāju, ka teātra režisoriem tas nāk dabiskāk nekā filmu režisoriem. Timofejs tiešām ir talantīgs, lai saprastu tekstu, kas nav viņa dzimtajā valodā, bet pārnesums no citas valodas, kā arī pārtulkot to koncepcijā un pēc tam rīcībā, kas ir tas, kas vienmēr ir nepieciešams – kāda ir darbība un ko tā mums saka.
Mēs jau zinām, ka šajā izrādē ir daudz teksta, bet vai ir arī daudz fiziskas darbības?
Timofejs Kuļabins: Jā, ir arī fiziskas aktivitātes, tās attīstās. Mēs cenšamies izmantot visas mūsu dažādās iespējas strādāt ar tekstu, protams, nezaudējot tā jēgu, jo ir ļoti viegli noiet malā un pazaudēt teksta nozīmi. Tā ir sarežģīta lieta, ja ir tikai divi aktieri uz skatuves, jo neviens neatstāj skatuvi, viņi spēlē no sākuma līdz priekškara krišanai. Esmu ļoti priecīgs, ka Ingeborga un Džons ir ideāli partneri, jo viņiem ir liela pieredze, viņi viens otru labi zina un jūt, var palīdzēt viens otram uz skatuves. Mēs cenšamies izmantot visas mūsu rīcībā esošās iespējas, lai būtu pārliecinoši, interesanti un saistoši.
Es zinu, ka starp šīm iespējām ir arī īpašs video un skaņu dizains. Romāns Dolžanskis ir nedaudz pārrakstījis lugu, lai varētu integrēt šos video un skaņas elementus.
Timofejs Kuļabins: Jā, bet mēs nepārrakstījām tekstu, mēs to saīsinājām, jo sākotnējais teksts ir pārāk blīvs. Video un skaņas dizainam ir jārada specifiska atmosfēra, jo tā nav parasta situācija. Tā atrodas kāda prātā, zemapziņā, murgos. Tā ir ļoti emocionāla atmosfēra.
Jums nav pirmā reize, kad jāpiedalās darbā, kurš ir tik neparasts un mistisks. Visiem šeit Latvijā ir labi zināma filma "Būt par Džonu Malkoviču", kas ir jūsu vizītkarte Latvijā. Vai jūs redzat kādu saistību ar šo iestudējumu un iestudējumu toreiz?
Džons Malkovičs: Nē,
es nedomāju, ka filmas un lugas varētu būtu pat brālēni. Tie nav saistīti.
Tās ir divas dažādas, atšķirīgas lietas.
Luga "Kokvilnas lauku vientulībā" ir par kaunu, vēlmi un kaunu par vēlmi. Es domāju, ka ikviens var saprast šīs lietas. "Būt par Džonu Malkoviču" ir par pavisam citu lietu. Ļoti spiedīga, ietekmīga filma par sabiedrību, slavenību... Es nedomāju, ka tā ir saistīta ar šo izrādi.
Nav noslēpums, ka šī izrāde ir piedzīvojusi arī dažādus klupšanas akmeņus finasēšanas ziņā. To finansēja Krievijas fonds "Teritorija", pēc tam Latvijas puse atteicās no jebkādas sadarbības ar Krievijas naudu. Vai šādi notikumi ietekmē izrādes tapšanu? Kā jūs izjūtat šo situāciju šobrīd?
Timofejs Kuļabins: Šis projekts jau no paša sākuma saskārās ar grūtībām. Mēs sākām ar to, ka Ingeborga būs ar Džonu, es būšu režisors, Romāns Dolžanskis būs dramaturgs, nebūs teātris, nekas. Tā bija tikai ideja. Tagad mēs strādājam ar Dailes teātri. Satikāmies šeit, Rīgā, Covid-19 laikā. Bija liela problēma nokļūt šeit, jo mums bija nepieciešami vakcinācijas sertifikāti, kas katrā valstī atšķiras. Pēc pirmajiem mēģinājumiem mums bija paveicies, ka šis sapnis, ambīcija sāka īstenoties. Mēs apspriedāmies, vai ir iespējams pabeigt darbu, lai tiktu līdz pirmizrādei. Es teicu producentiem, ka šis projekts sākās par spīti visiem škēršļiem. Mēs cīnījāmies, un mums jāatrod veids, kā to darīt, jo mēs vēlamies to darīt.
Vai tas, ka daļa no jūsu komandas ir no Krievijas un jūs esat no tās aizbraucis, nozīmē, ka jūs tuvākajā laikā nedomājat tur atgriezties?
Timofejs Kuļabins: Nē, es nedomāju drīzumā atgriezties, jo man ir projekti šeit, Eiropā uz diviem, trim gadiem. Pat ja es vēlētos atgriezties, domāju, ka tas nav iespējams... Pabeigšu vienu iestudējumu, sākšu nākamo. Daži atrodas Vācijā, daži citās Eiropas valstīs.
Kā jūs izjūtat situāciju ar Ukrainas karu šobrīd?
Timofejs Kuļabins: Pirmajā kara dienā man bija liels paziņojums Prāgā, operas teātrī. Tas bija oficiāls paziņojums, kurā paudu visu, ko vēlos izteikt par šo konfliktu. Pateicu, ka esmu pret karu. Es domāju, ka tas ir bezjēdzīgs, nežēlīgs un neiespējams. Nekas nav mainījies kopš tā laika, jo kopš tā laika vairāk un vairāk tas, ko es redzu, liek man raudāt.
Džon, šī situācija uztrauc daudzus šeit Latvijā, vai jūs izjūtat šo starptautisko, politisko situāciju, Ukrainas karu kā kaut ko, kas attiecas uz jums?
Džons Malkovičs: Esmu diezgan intensīvi un plaši pētījis padomju vēsturi un daudzas padomju satelītvalstis, tajā skaitā Latviju, kurai bija ļoti sarežģītas attiecības ar agrāko Padomju Savienību un Krieviju. Šīs attiecības it īpaši kultivē pašreizējā Ukrainas situācija. Par ļoti absurdu es uzskatu aktieru un mākslinieku boikotēšanu. Mēs kā amerikāņi gandrīz katru gadu karojam, un es joprojām esmu dzīvs, un par kariem es piekritu Viljamam Folkneram, ka neviens karš nekad nav uzvarēts, netiek izcīnīti lauki, tikai tiek atklāts cilvēku izmisums un kļūdainība, uzvara ir muļķiem un filozofiem. Protams, ka tas ir briesmīgi skumji, tomēr mēs turpinām strādāt tik ilgi, cik varam. Man ir daudz krievu kolēģu, izcili kolēģi klasiskajā mūzikā, kā arī es bieži apmeklēju Krieviju.
Sarunas noslēgumā es vēlos uz nedaudz gaišākas nots pajautāt, kas ir jūsu mīļākā vieta Rīgā?
Džons Malkovičs: Protams, ka teātris, mēģinājumu telpa.
Timofejs Kuļabins: Man ļoti patīk Vecrīga, bet arī ceļš uz to ir skaists.
Džons Malkovičs: Es esmu strādājis arī Viļņā, Lietuvā, bet šeit man patika jau kopš pirmās reizes, kad ierados. Esmu ļoti laimīgs šeit atgriezties. Ļoti jauka pilsēta!
