Anglija pēc Pirmā pasaules kara. Neliels ciems un tā iedzīvotāju dzeltenā hronika. Rakstniece Barbara Pima šīs noveles nosaukumam izvēlējās Tomasa Heinsa Beilija dzejas rindu – "Kāda rāma gazele" ("Some Tame Gazelle"). Pēc tās motīviem veidoto iestudējumu JRT Šmits nodēvēja par "Krizantēmām" un klasificēja kā "dīvainu komēdiju".
Sandras Kļaviņas un Baibas Brokas spēlētās māsas ir apsēstas ar reliģiskiem pasākumiem un literatūru. Viņu uzmanības centrā ir arhidiakons, vikārs un bīskaps – mācītāji, jo citu vīriešu šajā sabiedrībā nav.
“Mīlestība izvēlas cilvēkus ar nepilnībām un piedod tās visas. Nav tā, ka viņa nepamana, ka arhidiakons ir uzpūtīgs, brīžiem gļēvs. Viņa pamana šīs lietas, bet tas jau nenozīmē, ka viņa viņu mazāk mīl,” savas varones iekšējo pasauli ieskicēja aktrise Sandra Kļaviņa.
Savukārt Baiba Broka atzīmēja: “Tur ir ļoti daudz tādas smalkas lietas, par kurām cilvēki nedomā, nerunā, nejūt. Tāpēc tas ir kā skatīties uz tādu ļoti smalku izšuvumu, kam šodien mums nekad nav laika vai arī pazudusi vēlēšanās tā smalkāk uztvert.”
Režisors par izrādi sacīja: "Tas ir mēģinājums tāda konceptuālā teātra un postmodernisma teātra apstākļos mēģināt tīšām pievērsties ļoti vienkāršām, ļoti cilvēcīgām lietām, ļoti saprotamām lietām. Tas stāsts manā galvā ir vairāk par cilvēku sabiedrību, par to “community”, kā angliski lieto to vārdu, kas tur cilvēkus kopā, un par šīm ļoti vienkāršajām, sadzīviskajām, stulbajām situācijām.
Poētiskā ziņā varētu teikt, ka tas ir par ikdienas dzīves brīnišķīgo stulbumu, neveiklību.”
Smalkas nianses, ikdienas nieki un to izmaiņas šajā sabiedrībā var iegūt globālas aprises. Arī iestudējums ir piesātināts ar detaļām, kas uz mietpilsonisma fona vislabāk atklāj stāstu par ideāliem un nepiepildītām cerībām.
