Kā teātrī palikt uzticīgam sev? Sarunājas režisors Varis Brasla un aktrise Agnese Budovska

ŠĪ nav pirmā reize, kad abi sarunu biedri tiekas. Režisors Varis Brasla bija iecerējis uzņemt filmu "Atvari" pēc Alvja Lapiņa scenārija, taču nav izdevies piesaistīt nepieciešamo finansējumu, tādēļ filmēšana atcelta. Filmā līdzās aktieriem Mārtiņam Kalitam un Mārtiņam Meieram viena no galvenajām lomām bija uzticēta Agnesei Budovskai.

Varis Brasla: Kā tas ir... Mēs esam uz jūs vai uz tu?

Agnese Budovska: Mani, lūdzu, uz tu. Būs vieglāk.

Kad bija tās īsās proves [filmai "Atvari" -red.], es atceros, ka es lūdzu atļauju uz tu un es to atļauju saņēmu, bet par sevi neatceros.

Ar mani ir tā, ka es varu palūgt atļauju uz tu, bet esmu pilnīgi pārliecināta, ka pāriešu uz jūs. Dabiskā kautrība neļauj man pāriet uz tu. Paiet pārāk ilgs laiks, lai es varētu teikt tu. Es varu sev ieslēgt režīmu uz tu, tu, tu, bet tas būs grūti.

Man ir savādāka prakse. Valmieras teātrī es taisīju izrādi "Atvari" – Lapiņa luga. Un tur bija psiholoģiski sarežģīta miliča loma. Tajā laikā, kad gatavojos, teātrī ienāca Mārtiņš Meiers. Lauzīju galvu – ņemt viņu vai neņemt, riskēt vai neriskēt, jo es viņu nezināju. Es riskēju un domāju, ka esmu izdarījis milzīgu pakalpojumu jaunam aktierim, jo tāda loma, smags darbs tomēr. Divas dienas vai dienu pirms pirmā mēģinājuma atskan telefona zvans: "Sveiks! Te Mārtiņš Meiers. Tu zini, man tajā pirmajā dienā ir filmēšana. Es uz "mēģi" nebūšu!" Es nolieku telefonu un domāju – tā, ar šādu buldozeru man būs jāstrādā? Pēc tam, kad sāku šo cilvēku iepazīt, sapratu, ka smalkjūtīgāku un taktiskāku, un tā tālāk... Visi labie vārdi. Es nezinu, jo tas pirmais iespaids ir tāds, tāds… Mani vienu laiku mulsināja, bet tas jau nāk pāri dīķim, tas tu, ko mēs tā pārņēmām. Jo es līdz šai dienai Rolandu Kalniņu nemaz nevaru uz tu, man neiet pāri lūpām, lai gan mēs daudz pudu sāls kopā esam apēduši. Labi, ka tas ir noskaidrots.

Labi, ka tas ir noskaidrots. (smejas) Bet runājot par aktieru atlasēm, mani tas ļoti interesē… Tā ir milzīga atbildība izvēlēties aktieri, īpaši kino, jo kino ir, tā teikt, vienkārši mūžīgs pret teātri, laika ritējumā. Mēs nospēlējam, to aizmirst – tas tāds gaiss. Bet kā zināt, kādu aktieri izvēlēties?

Viegls jautājums.

Ļoti! (smejas)

Es skolās esmu gājis, bet to par gudrību nosaukt nevaru.

Visu mūžu esmu strādājis uz intuīciju un domāju, ka esmu mazāk kļūdījies nekā tad, ja būtu skaitļots kā Gogolim, lai paņemtu degunu no Agneses un zodu no Ilzes, bez intuīcijas.

Tas arī ir, kad bērnus atlasa [filmām]. Uz intuīciju. "Ķinītī" boļševiku laikā bija tādas mākslas padomes. Mēģini vienu, otru, trešu aktieri, un tagad ir tā pēdējā nakts pirms sēdes un man ir lomu saraksts ar aktieru kandidātiem, un man ar ķeksīti ir jāatzīmē tas, tā… Un ir bijis, ka līdz rītam sēžu un nevaru, un nevaru. Tas ir ļoti grūti. Bet reizēm ir pretēji, ir bijuši "ķinīši", kad, lasot pirmo reizi to literatūru vai to darbu, jau zinu – nē, tas ir Agnesei, piemēram. Tā, un,

manuprāt, "ķinītī", neteikšu procentos, bet pāri pusei veiksmes stāsts ir aktieru izvēlē.

Tā varētu būt, tā gadās.

Jā, tāpēc ļoti žēl, ka to darbiņu neizdarījām, nesagrābstījām naudu, jo likās, ka "pa aktieru līniju" tur viss bija pareizi.

Es piekrītu, ļoti priecātos strādāt kopā. Tā būtu svētība.

Bet ko lai dara?

Ko lai dara? Tur mēs varam tikai nopūsties. Es apbrīnoju to, ko jūs teicāt par Mārtiņu, par smalkjūtību, visām labajām īpašībām. Tas ir tas, ko es toreiz sajutu par jums kā par režisoru, tur tāda buldozeru tēma nepastāv vispār. Viss tik pieklājīgi sarunāts un atrunāts. Ļoti bieži kino tā nenotiek. Bieži vien ir tā – tad ejam, aiziet! Un tos kadrus un dubļus ņem atkal un atkal, un brīžiem ir tāda sajūta – kur lai es ņemu savus resursus. Bet kad tās ainas tiek smalki atrunātas, tad pavisam cita emocionālā pasaule paveras arī aktierim, un tad tas ir pavisam citas kvalitātes darbs. Kopdarbs.

Jā, bet tas, man liekas, ir ļoti būtiski. Vienalga, vai teātrī vai "ķinītī", bet "ķinītī" it īpaši, kad ir piņķerīgi brīži, es paļaujos uz aktrisi un "pa to līniju" es nekad neesmu zaudējis. Daļēji tas ir arī, strādājot ar bērniem. Jo es mājās varu izdomāt velns viņu zina ko. Teiksim, kā Miķelītim kaut kas jāpaņem, un tad es viņam to varu parādīt un viņš to uzmanīgi dara, bet tas ir stīvi un krampjaini, bet kad pašam ļauj, tad tas ir tik dabīgi.

Jā, tad tā vieta interpretācijai pastāv tomēr. Aktierim tā telpa tiek dota.

Bet tie jau nav tukši vārdi, ka aktieri var sabojāt un uzlabot ar montāžu un citu tehniku, bet teātrī es tiešām ļoti paļaujos uz to, kā aktrise jūt un kā aktrise dara.

Ar bērniem, piemēram, kad režisora scenāriju rakstu, es cenšos maksimāli izhronometrēt, cik ilgi iet tas gabaliņš. Un tad, kad es biju stingri jaunāks, man bija možāks tas solis un toreiz es rēķināju, piemēram, tā – es nospiežu hronometru, varonis Emīls ienāk pa durvīm, palien zem tepiķa, izlien caur to, un tad noliek uz galda priekšmetu. Man tas iznāk 16 sekundes. Nu labi. Mēģinājumā saku: "Nu aiziet, Janka!" Nospiežu un skaitu. 1,2,3,4 un klikt, ir jau te – trīs reizes ātrāk. 

(Smejas) Tā ir nervus kutinoša lieta strādāt ar bērniem. Tur vajag milzīgu pacietību, nav tā?

Ir jābūt ļoti disciplinētam arī pašam. Tu vari piecas stundas stāstīt tam Miķelītim, ka nevajag zālē mest papīru, bet, kad tu pats nomet zemē izsmēķi, tad ir cauri. Tava skola nākamās piecas dienas vairs nestrādā. Bet  mērķtiecīgāk un apjomīgāk veidojas tā loma teātrī vai "ķinītī", kad tu jūties līdzvērtīgs, kad esi līdzautors, kad uz tavu viedokli paļaujas, ja tu to lomu spēlē. Nav tā?

Ir, ir un tā ir liela problēma, vismaz es to redzu kā lielu problēmu, īpaši teātrī. Ļoti bieži ir tā, īpaši lielajos teātros, ka nāk režisors ar savu ideju, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks ar savu ideju, un nekur no tā nav aktierim vietas. Un ir pat vēl scenogrāfi, kuri ir paredzējuši, ka aktieris nekustēsies konkrētajā ainā un stāvēs konkrētajā punktā viņa radītajā scenogrāfijā. Un tajā brīdī pazūd... Ja nenoķer to sajūtu, kas tai komandai ir, kas ir ienākusi ar savām idejām, ja aktieris to nespēj noķert, tad pazūd sajūta, ka esmu līdzautors. Tad es kļūstu par amatnieku, par profesionālu amatnieku, kurš izpilda vajadzīgās darbības attiecīgajā situācijā, kas ir svarīga īpašība, bet es to nesaucu par radīšanu. Tā nav mākslinieka daba, manuprāt. Skaļi izteicos…

Pareizi. Bet vai tad nav tā, kad ir, teiksim, izteikti žanra materiāli un kad veido izrādi stipri uz formu, un ka mēģināt sāk, nevis runājot par "ķiškām", iekšām, bet kad sāk ar to formu. Bet arī režisors un visi pārējie sāk ar formu. It kā no nepareizā gala, un tad no tās formas uztausta to asinsriti konkrētajā žanrā. Tā mēdz būt?

Jā, tā mēdz būt, laikam tās ir manas šī brīža iekšējās pārdomas par to, cik tālu aktieris ir mākslinieks un radītājs. Protams, katrā situācijā, darbā, katrā žanrā, ir citi noteikumi. Man vienkārši gribētos piedzīvot to situāciju, kad ir iespēja dzīvot līdzi vairāk tiem mākslinieciskajiem noteikumiem, lai gan piekrītu arī, ka ļoti bieži ir labi, ka aktieris nesaprot un neredz visu, jo tad gribēsies visu reizē izdarīt, visu reizē nospēlēt, tas ir – mēģinājuma sākumā. Un ļoti iespējams, ka tas var radīt mulsumu, jo informācijas var būt pārāk daudz... Nu jā, laikam tā radīšanas lieta ir pazudusi. Etīdes kā tādas. Ļoti maz režisori prasa taisīt etīdes mēģinājumu sākumā.

Tev patīk etīdes?

Neesmu fans, bet esmu sevī pieķērusi, ka visas etīdes liek man... Pēdējā bija vissarežģītākā situācija pie Elmāra Seņkova (sveiciens viņam), jo es atceros, ka nospēlēju etīdi un Elmārs teica: "Nu, nestrādāja nekas, izņemot grimu". (smejas) Un tajā brīdī tu saproti, ka esi dabūjis pa mici, bet tas bija svētīgi, jo es sāku saprast, kādā virzienā man vispār ir jāiet. Un es nezinu, vai tas ir tādēļ, ka mēģinājumu process ir par īsu, vai iecere nesaskan, vai vienkāršāk ir izlasīt, saprast un darīt, vai tas tiek uzskatīts par tādu skolniecisku gājienu – likt aktierim uztaisīt etīdes. Katram jau droši vien ir savs viedoklis par to. Es nezinu, bet tā ir svētīga darbība. To ir vērts darīt, cik es to esmu piedzīvojusi.

Es vienkārši nemāku to darīt, tas ir piedāvāt etīdes nemāku. Es ļoti krampjaini turos pie autora.

Tā vajag. Autors ir respektējams, protams. Bet gribēju pajautāt par mēģinājumiem. Kino vajag mēģinājumus?

Manuprāt, noteikti.

Es negaidīju tādu atbildi!

Nu tas ir atkarīgs no tā, kāds ir kadrs. Nevajag mēģinājumu, kur tu skrien un pārlec pāri grāvim, bet, ja ir runa par iekšējo pasauli, notiek divu, trīs cilvēku iekšējais tamborējums. Ir jau tomēr jārēķinās ar žanru. Ir atkarīgs no žanra, jo operatoriem arī nepieciešams mēģinājums. Tur ir gara runāšana.

Kāpēc ne?

Kāpēc ne? Ir sakars ar to, cik dubļus taisīt. Savā praksē esmu sapratis, ka ideāls dublis ir otrais, augstākais trešais. Pirmais noteikti ne – gandrīz nekad, un ceturtais, piektais jau ir kopija. Nav oriģināls. Bet otrais, trešais ir ļoti dzīvs, pat ja pirms tam ir mēģināts. Bet

es vienmēr lūdzu, kad ir tādi atdevīgi aktieri un aktrises, lai ielej visu benzīnu bākā, ieliek iekšā visus 100 punktus, tiklīdz lūdzu sākt spēlēt.

Arī taustoties. Es domāju, ka ir vajadzīgs mēģinājums, bet likumu nav.

Likumu nav, tas gan, jā. To es saprotu.

Bet teātrī es mulstu. Te tev sarežģīts materiāls, un tu vari 2 mēnešus mēģināt. Man "ķinī" patīk tas, ka ir šī brīža moments un, kad izmanto to, ka – aha, Agnese ir ļoti svaiga, un Varis ir svaigs, un viņš nezin, kā garšos tas, ko mēs iedodam. Un ja tas ir trāpīgi un es laikā pasaku – stop! –, tad tas ir bundžā iekšā. Bet teātrī šī pašsajūtas, laika, fiziskā stāvokļa lieta aktierim ļoti, manuprāt... Es dažkārt apbrīnoju aktierus it īpaši, ja ir bijis ilgs mēģinājuma laiks.

Tādā atkārtošanās ziņā?

Kur rod enerģiju jaunradei, ja tā var teikt.

Mēs trāpījām uz sāpīgās tēmas. Es atļaušos šo pajautāt – kā palikt uzticīgam sev pašam šajā sfērā? Un kā noturēties tajā brīdī, kad liekas, ka tā loma, kur es spēlēju... Nu labi, es spēlēju aktrises lomu, jūs spēlējat režisora lomu. Kā nenobīties no tā brīža, kad tā loma sāk spēlēt tevi pašu. Respektīvi, kad no manis sāk prasīt, pieņemsim – tā, viņa ir Nacionālā teātra aktrise, viņa spēlē tā, dara tā. Kā nepalikt, neierūsēt, kā rast jaunus meklējumus un, visbeidzot, kā tam visam piešķirt jēgu. Tas ir tāds liels vārds. Droši vien ir taču bijušas tādas situācijas, kad gribas to visu mest pie malas.

Tu to zini, kā bija, kad anglim prasīja, kā izdodas tik labu mauriņu uzaudzēt?

Nē.

Ļoti vienkārši. Simts gadus vajag to zāli katru otro dienu pļaut un laistīt.

Tikai simts gadus.

Tas ir tiešām ļoti svarīgs jautājums. Te ir profesionāla lieta iekšā, bet ir arī cilvēciskā lieta. Salīdzinoši teikšu. Kad taisi bērniem konkursu un sanāk bērni, parasti, ar ko sāk? Dzejolīti. Kādam skolotāja ir pamācījusi, kādam mamma un kādam vecāmamma, bet iznāk viens tāds "Būt vai nebūt" runātājs un tu saki – re, kur ir. Nākošajā dienā tas puika, kurš runāja "Būt vai nebūt" runā tāpat, bet tas, kurš vakar knapi čiepstēja, jau runā labāk. Un pēc tam pavisam labi.

Man liekas, ka pats cilvēks, aktieris rūpējas par savu garīgo tilpumu, nekad nepielaiž domu, ka šis bija mans labākais veikums. Krīze var būt un tai vajag būt. Trakāk ir tad, kad sākas stagnēšana, ja tu uzaudzē pats sev to varēšanas teritoriju, jau baidoties no tās izkāpt ārā.

Pārāk gudri izsakos.

Nē, man ir svētīgi to dzirdēt.

Normāli tomēr teātrī un "ķinītī" vajadzētu strādāt cilvēkiem, kas nav ar sevi mierā nepārtraukti.

Bet te ir otra galējība – tas mazvērtības komplekss, bet tas ir likumsakarīgi, Agnese, ja tas tā nebūtu, tad būtu slikti.

Jā, bet viegli arī nav.

Bet Kārli Sebri tu taču atceries?

Satikusi diemžēl neesmu, bet kaut kādā ziņā esam novadnieki.

Kaut kādā ziņā jūs pa vieniem dēļiem staigājat. Viņš bija brīnišķīgs cilvēks un aktieris. Mana mammīte bija režisora asistente kinostudijā tieši "pa aktieru līniju". Viņu tur pazina kā vecu mēbeli kinostudijā. Un tā reiz ejam pa Bruņinieku ielu kopā un redzam, ka pretī nāk Sebronkulis un tāda veca, veca kundzīte tā lēni paiet mums garām. Sebronkulis apstājas un ilgi noskatās tai kundzītei pakaļ. Pieejam klāt un mammīte viņam saka: "Kārlīt ko tu tā pēti, uz jaunām meitenēm taču jāskatās." Un viņš atbildēja: "Nē, tās ir manas universitātes. Tā dzīve un to cilvēku vērošana." Tas ir ļoti būtiski.

Kaut kādā brīdī jau tas notiek automātiski. Vispār es ļoti atceros, ka pirmajos kursos mums bija uzdevums doties uz centrāltirgu un pētīt cilvēkus, bet ar kādu laiku tas jau ir….

Asinīs.

Es esmu mazliet pārsteigta. Mēs esam šeit. Es esmu šeit ar vīrieti vienā telpā, mēs tiekam filmēti, bet pirms 150 gadiem tāda situācija netiktu pieļauta. Nu, visticamāk, tādā formā līdzvērtīga saruna noteikti nenotiktu. Tādā ziņā es esmu priecīga, ka sievietēm ir tiesības, ka es varu strādāt, sarunāties un tā tālāk, bet dažbrīd man liekas, ka tas ir kaut kas pārspīlēts. Tādā ziņa, ka ir sievietes, kuras mēdz apvainoties, ka vīrietis atver viņām durvis. Tad mans jautājums ir – kā jūs skatāties uz šīm tēmām?

Viennozīmīgi.

Tas ir?

Es pielūdzu sievieti, kas ir sieviete. Tā ir nenormālība, uz ko tiek iets.

Tas, ka proporcionāli... Kur vajadzīgas smadzenes, valdībā, kur sabiedrības likteņus lemj, tur bez sievietēm nevar. Ja sabiedrībā ir puse sieviešu, tad viņām ir jābūt arī valdībā, bet tas nenozīmē, ka sievietēm ir pašām jātaisa smagās durvis un jāsit ar dūri pa galdu – es esmu sieviete, un man ir tiesības iespert ar kāju tev pa dibenu. Ir robežas.

Man liekas, ka mēs domājam līdzīgi. Respektīvi, ir kaut kāda brīvība, kas ir kolosāla, kas ir patīkama, ir līdzvērtība, ja tā netiek pārprasta. Es domāju, ja tā netiek pārstimulēta.

Kādu vārdu tu lieto?

Pārstimulēta. Es nezinu. Citreiz liekas, ka tas kļūst jau baisi, neveselīgi.

Manuprāt, pretdabīgi. Grozi, kā gribi, dzemdēt tomēr ir lemts jums. Un no tā cilvēcē ir ļoti daudz kas atkarīgs. Un tad kad televīzijā norāda, no kāda vecuma drīkst skatīties – kur ir kaut kāda buča, tur vecuma cenzs ir augstāks, bet kur viens otram izgāž iekšās, tur var jau no astoņiem vai deviņiem gadiem. Es no tā vecuma cenza mulstu. Es tagad noteikti varu iegūt ienaidniekus vai ienaidnieces, bet tad, kad es redzu sievietes ar boksa cimdiem un kad viņas klapē viena otru pa seju, pa krūtīm, nemaz nerunājot par kikboksu, kur ar kājām iet pa gaisu. Tādu sportu tur rāda, bet ir taču tūkstoš veidu, kā sievietei attīstīties. Viņai ir jāprot sevi aizstāvēt, it sevišķi Venecuēlā, bet nu

ir lietas, kuras atstāt večiem, un ir lietas, kas ir tikai sievietēm. 

Tādas lietas viennozīmīgi ir. Ja runājam par sporta viediem – ja cilvēkam ir iespēja izvēlēties, kāpēc lai viņš to nedarītu? Vizuāli, estētiski tas manī rada distanci, es arī tā atturīgi uz to raugos.

Nē, es vienkārši domāju par to sievieti. Teiksim hokejs. Veči iet, tie ir gladiatori, viņi iet sisties. Pirmajā spēlē vēl boļševiku laikā, kad atbrauca amerikāņi, bija viens hokejists ar itāļu uzvārdu, pirmais izslidoja uz ledus, pasmaidīja un priekšējie zobi bija izsisti, tad vēl pacēla roku un victoria visiem rādija.

Bet, kad sieviete viena otrai iet virsū kā tanks, un piespiež viena otru pie apmales, tad es domāju, tas puncis tak ir domāts mazāk saņemt tos sitienus, bet vairāk saņemt glāstus un radīt to bērnu.

Ak Dievs, cik tas izklausās skaisti!

Tas, ko es teicu?

Jā.

Aiziešu mājās, rakstīšu poēmas. [..] Bet runājot par šo tēmu, cik tālu tu savu feministisko programmu izteici, es parakstos zem tā, ka tas ir pārpratums.

Es strādāju, es saņemu algu, es uzturos ar vīriešiem vienās telpās. Tās ir tādas lietas, kas pavisam nesen bija neiedomājamas, un citās valstīs tās joprojām ir neiedomājamas, tāpēc es neesmu pret šādām darbībām. Gluži vienkārši dažbrīd ir sajūta, ka cilvēkiem nav, ar ko nodarboties. Tie jautājumi varētu būt citi, kas mūs varētu uztraukt.

Jā, kaut gan man bija situācija Gruzijā, kad veči pie galda, bet sievas pa ķēķiem. Uz minūti tas bija patīkami, bet tas, ka nelaiž skolās un ar aizsietu muti... Nē.  Bet pašas jau arī vainīgas, ja kāpj tribīnēs un sit ar dūri pa galdu un saka: "Man pienākas tas, kas nav no dabas dots, vēlēts."

Teātrī jau tā vienlīdzība kaut kādā dabiskā ceļā vienkārši izpaliek. Pārsvarā dramaturģisko materiālu dēļ, jo lielākoties lugās un citos darbos vairākums ir vīriešu.

Objektīva taisnība tā ir, bet, manuprāt, īpaši pēdējā laikā, kad gadi dara savu arī psihē, man liekas, ka slimīgi daudz nepamatoti maina šīs lomas, kad sāk sievietes likt par vīriešiem un otrādi. Nepamatoti. Jo, piemēram, "Krustmāte no Brazīlijas", komēdija, kur aktieris pārģērbjas par krustmāti un tur tas ir loģiski. Tas ir milzīgs materiāls, kur aktierim izvērsties, bet es nesaprotu, kāpēc tas ir vajadzīgs.

Bet kādreiz bija tā, pašu Salomi spēlēja Vailds, piemēram, un Šekspīrs arī daļu no savām mīlētājām, nezinu, vai pats, bet spēlēja vīrietis. Tādā ziņā mēs ejam soli uz priekšu.

Aizgājām uz priekšu, bet man liekas, ka ejam atpakaļ. Tu gribētu kādu vīriešu lomu nospēlēt? Vīrieti?

Es nedomāju, ka tas ir iespējams. No sirds nedomāju. Varbūt varētu mēģināt tam pietuvoties un radīt iespaidu. Klejo apkārt miljons materiāli par sieviešu un vīriešu domāšanas atšķirībām, cik tas ir patiesi, to es nezinu, bet esmu pilnīgi pārliecināta, ka es nekādā veidā... Es varētu pietuvināties tai domāšanai, kā domā vīrieši konkrētajā lomā. Protams, ir pilns ar ļoti daudz skaistām lomām, kaut vai to pašu Šekspīra Otello es priecātos spēlēt. Jāpadomā, kas vēl nāk prātā, par ko liekas – ārprāts, cik skaista loma. Bet es no sirds nedomāju, ka es to spētu izdarīt. Es gribētu tam pietuvināties. Atceros, ka biju izstādē, kur bija Dalī darbi, un viņam bija statuja, vai kā to nosaukt, tur bija sieviete, no kuras nāk ārā atvilktnes.

Jā, ir tāda.

Es neatceros darba nosaukumu. Bet tā ideja ir tāda, ka, protams, pilnīgi dabiski gribas ielūkoties, kas ir tajās atvilktnēs iekšā, bet ir pilnīgi skaidrs, ka neviens to nekad nezinās. Un es domāju, ka tieši tas pats ir attiecināms uz jebkuru cilvēku. Mēs nekad netiksim tur iekšā. Mēs varam tikai pietuvoties tam. Droši vien, ka mūsdienās tas būtu "trendīgi" spēlēt vīrieti.

"Trendīgi".

Jā, tagad meitenes spēlēs vīriešus. Multeņu variantā? Varbūt. Bet reālā darbā? Nē, ir pilns ar piemēriem, ka tas notiek un notiek labi, it īpaši kino, bet es neesmu pārliecināta, ka es to spētu. Es domāju, ka ne.

Es to pieņemtu tikai tad, ja tas ir tāds mācību darbs, ja tu ņemtu to Otello.

Jā.

Noteikti, ka tu no tā aplauzīsies un daudz kur netiksi klāt, bet tomēr paskatīsies uz savu profesiju no cita skatupunkta. Bet kā kultūrpreci, ko pārdot no skatuves cilvēkiem, es to nepieņemu, bet tā ir mana darīšana.

Naudu par to nemaksātu?

Nē, nē, noteikti ne, bet Agnese, "Kabarē" (režisores Indras Rogas iestudējums Latvijas nacionālajā teātrī – red.) bija ļoti labs darbs. Var saprast, ka tev ļoti garšo šis žanrs. Tev garšo tas dziedošais?

Tas ir liels jautājums. Laikam man garšoja konkrētais darbs. Būsim godīgi. Mūzikli nav mans. Ne teātrī, ne kino. Tas būtu viens no pēdējiem žanriem, ko es ietu skatīties. Tad, kad cilvēki priecājās par [filmu] "La La Land", tad man likās – kāpēc? Bet dziedāt man patīk ļoti. Ir slēpta cerība, ka kādreiz uztaisīšu koncertu, bet es prokrastinēju un domāju, ka ne, ne, tas ir profesionālu vokālistu darbs. Aktierim nevajadzētu dziedāt, bet tajā pašā laikā tas ir tas, ar ko es bieži nodarbojos izrādēs. Arī tagad mums [Latvijas Nacionālajā teātrī] top darbs "Ferdinands un Luīze", režisore Dita Lūriņa, un man tur būs jādzied.

Bet vai tev ir kāda, teiksim, žanru buķete, kurā tu gribētu būt, runājot tieši par vokālo. Varbūt ir kāda zona, kurā tu negribētu iet?

Kad es mācījos mūzikas skolā…

Kur tu mācījies?

Madonas bērnu mūzikas skolā. Tagad tā ir Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skola. Tad man radās viegla nepatika, maigi izsakoties, pret klasisko vokālu. Tad es gribēju iestāties Mediņos uz džeza vokālu, netiku. Tad es gāju privāti mācīties pārsvarā estrādes mūziku, kas bija viegls svings, bet ne džezs, jo tam vajag citus pamatus. Principā ar to es nodarbojos pati uz savu galvu. Tagad es domāju, ka pavisam nenāktu par ļaunu arī pamācīties klasisko vokālu, jo tas paplašina iespējas. Tik vienkārši. Man, piemēram, bija klasesbiedrene Kristīne Prauliņa, kura dzied džezu. Kolosāli dzied. Viņa ir dziedājusi gospeļu koros un kopš piecpadsmit gadu vecuma dabiskā ceļā vienkārši ir bijusi kopā ar pasaules līmeņa dziedātājiem. Man vokāls nekad nav bijusi dabiska lieta. Es gāju mūzikas skolā, tur bija tā, ka mani iedzina kompleksos un es nevarēju pat tautasdziesmu nodziedāt. Man bija jākāpj no tā visa ārā un ar ļoti smagu darbu jāpanāk kaut kāda kvalitāte tam skanējumam. Līdz ar to vokāls man nekad nav bijis kaut kas dabisks. Līdz ar to, ja runāju par to, ka domāju, ka kādreiz varētu koncertu uztaisīt, tas nenotiks tik viegli, jo man vispirms ir jātiek galā ar savu prātu.

Bet tad, kad tu gribi sevi palutināt ar labu mūziku, kas ietek tev sirdī? Ko tu klausies?

Vai nu tas ir vecs džezs – Ella Ficdžeralda un viņas laika biedri, vai arī īpaši pēdējā laikā – klasiskā, simfoniskā mūzika. Starp citu, tieši 13. marts, kad sākās pandēmija, bija liktenīgs. Man bija biļetes, viss bija sarunāts, bet pagāja garām Mālera 5. simfonijas koncerts Latvijas Nacionālajā Operā un baletā. ļoti gribējās aiziet.

Aizliegtais auglis, kas vienmēr ir garšīgāks par atļauto.

Protams, tas jau paliks atmiņā, cik tad bieži kaut ko tādu var dzirdēt Latvijā.

Bet strādāt teātrī, kurš būtu balstīts uz mūziku... Tu gribētu vai tomēr gribētu būt dramatiskā aktrise?

Nē, tad ir vajadzīgi citi pamati. Tad ir jāiet no sākta gala mācīties aktiermeistarību ar vokālu.

To es saprotu, bet gribēt taču var.

Es nē, nav tādu ambīciju. Lielāka ambīcija ir izpētīt citus žanrus un spēt viņus piepildīt kā aktrisei. Manā krājkasītē ir traģiskas, nopietnas lomas, tāpēc es gribētu pamēģināt kādu komēdiju. Kāpēc ne? Es ceru, ka ar laiku tas arī notiks. Tas ir tas, kas mani interesē vairāk nekā mūzika.

Redzi, tu atbildi uz jautājumu, kuru pati uzdevi.

Ja jau ir šī vēlme izkāpt no kastes laukā, tad jau tā iestagnēšana nedraud, viss ir kārtībā.

Esmu daudz strādājis ar kostīmu mākslinieci Skaidru Deksni "ķinītī". Taisījām vienu "ķīnīti" pēc otra, un tad reiz viņa teica: "Vari, kā es gribu "izlupatoties"!"

Jā, aktierim vajadzētu atrast tādus vārdus. 

Jā, "izlupatoties", iekāpt tajā zonā... Bet tur nedrīkst bīties no apdauzīšanās. 

Pēterpils režisoram Georgijam Tovstonogvam bija tāds teiciens – ir milzu aiza starp neveiksmi atkārtojoties un neveiksmi meklējot.

Jo dažkārt tā aizkāpšana garām pēc tam dod apziņu, ka jāiet pa tām pašām pēdām, un tad var sanākt ziepes.

Un ir bail gan vienādi gan otrādi. Tikai tā lielā plaisa….

Tur raksturu vajag. Es, piemēram, pēc dabas esmu bailīgs, bet, pat cienot tevi kā aktrisi, taisot "Otello" es tevi uz galveno lomu neņemtu.

Ak! (smejas) Bet runājot par lomām... Labi, es nebūšu Otello, to mēs noskaidrojām, bet varbūt jūs gribētu pamēģināt kādu citu lomu, piemēram – simfoniskā orķestra diriģents, vijolnieks. Labi, vijolniekam laikam vajadzēs citas prasmes.

Varbūt. Lai gan, kad es redzu Raimonda Paula pirkstus, es domāju – tie tak nav pianista pirksti. Tajā pat laikā to piesitienu tak dzird. Labs jautājums. Tā laikam ir izcili grūta, izcili skaista un izcili cilvēka spēku pieprasoša profesija. Man acu priekšā ir Mariss Jansons. Kā viņš pagriežas pret stīgām, un ar katru ir tas bezvārdu dialogs.

Tā saskaņa, kas nav pēc rokas mājiena, bet vissmalkākie putekļi lido tajā visā telpā. Tā man liekas ļoti augsta māksla.

Droši vien, ka pat mācoties tur vajag piedzimt ar absolūto dzirdi.

Bet varbūt, ka tur ir kādas līdzības ar intuīciju, par kuru pirms tam runājām. Varbūt kaut kas jau no tā būtu. Es domāju, ja jau intuīcijai ir jāstrādā, izvēloties aktierus lomām, tad jau…

Taisnība, taisnība. Bet esmu pārliecināts, ka visiem izcilajiem diriģentiem tā lielā dziesmu grāmata, notis, kas ir priekšā, ir tikai tāds špikeris… Es gan nesaprotu, kā tajā visā var orientēties, Bet tas ir tikai piesitiens, kad viss pārējais nāk no intuīcijas, mirkļa izjūtas, tās dienas garastāvokļa, ko droši vien tikai ļoti trenēta auss var saprast, kāpēc skan tā vai citādi tieši šodien, tieši konkrētajam diriģentam. Tā profesija ir ļoti skaista. Man gan būtu bail kāpt augšā vienam pašam. Pirmkārt jau vērot tos 120 priekšā un aiz muguras tos simtus, tūkstošus. Skaisti tas ir.

Jā, tas ir skaisti. Vienu reizi esmu diriģējusi meiteņu kori. Man bija obligātais eksāmens mūzikas skolā.

Kā veicās?

Man patika. Es saprotu to garšu un to baudījumu, kuru var gūt cilvēks, esot tam visam par vadītāju. Man vispār labi gāja tajā eksāmenā. Varēja varbūt to izvēlēties, bet ne simfonisko [orķestri] nē, nē.

Nu, kora mūzika ir daudz ko zaudējusi Latvijā, bet teātris ir ieguvis ar to, ka tu paradījies uz skatuves.

(Smejas)

Vēl, piemēram, mūsu dziesmu svētki, kad tur kāpj augšā jaunie vai sirmās galvas, un tur tiešām ir tūkstoši priekšā, un tu pacel vienu pirkstiņu un jau sāk skanēt. Tur jau Napoleona kompleksu var dabūt.

Jā, jā es arī par to pašu domāju, ka tur ir kāda varas izpausme.

Man palaimējās, bija tāda iecere "ķinītī" pabūt pie Māra Sirmā, kad viņš vēl diriģēja kori "Kamēr". Tas bija tik interesanti skatīties, cik niansētas bija cilvēku attiecības, kad viņš dabū gandrīz klusumu, un tomēr tas nav klusums. Apbrīnojami!

Runājot par smalkajiem putekļiem, režijā arī ir tie jāsajūt un jāprot viņus kaut kā koordinēt. Bet tas ne vienmēr ir viegli izdarāms, jo ne vienmēr ir jāstrādā ar cilvēkiem. Kā ir tad, ja jāstrādā, teiksim, ar dzīvniekiem? Zirgiem, suņiem. Kā panākt, ka kadrs izskatās tā, kā gribas, ja ir, es teiktu, nekontrolējams elements.

Nekontrolējams elements ir kaķis.

(Smejas) Vienīgais?

Jā, to es esmu novērojis savā praksē. Atceros, ka boļševiku laikā bija tāds klauns Popovs, un viņam bija pasaules klases numurs. Balts kaķis, runcis, kas varēja stāvēt uz priekšējām ķepām. Un tas ir pasaules klases numurs, jo kaķi patiešām iet tikai tur, kur grib. Mans draugs Alvis Lapiņš, kurš raksta scenārijus, viņš vienmēr kādu kaķi iesmērē.

(Smejas)

Pēdējā labākā dāvana bija, kad krokodilu iesmērēja. Ar suņiem, inteliģentiem suņiem ir brīnišķīgi strādāt, un, ja saimnieks ir klāt un arī tas ir inteliģents. Bet zirgi... Ja man būtu citādi apstākļi, citāda nauda un citādi uzdevumi, noteikti man būtu zirgi, jo man vismaz tie liekas ļoti nomierinošas un uzticamas būtnes, jo ar zirgiem jau gandrīz uz tu nonācu savā zēnībā, kad tika jāts ar zirgiem bez sedliem un krists nost. Kad filmējām "Noktirni", tad zirgi bija vienīgais transportlīdzeklis, ar kuru tikt augšā kalnā. Tur ir stāstu stāsti, cik zirgs ir uzticams, attapīgs un dabā iekšā. Viņš tumsā taku atrod, bet mēs ar lukturiem ne. Viens no mīļākajiem zirgiem ir ķēve Staburadze. Filmā "Tereona galva" Staburadze darīja brīnumu lietas sapratnes ziņā. Viņai uzsēdināja uz muguras Jānīti, kurš šajā filmā spēlēja, un likās, ka viņa izjūt to kā kaut ko ļoti svētu. Viņa nevis gāja, bet peldēja, lai nenokrīt tas bērns, kuram kājiņas īsas un nav jau kur turēties. Emīla nedarbos uz Staburadzes sasēdināja visu ģimeni, bet viņa neprotestēja, nesvieda nost. Tajā laikā viņas saimnieki solīja, ka noturēs Staburadzi līdz aiziešanai, jo darbā viņai vairs negāja. 

Pie Kuldīgas bija purvs, kur filmējām "Tereona galvu". Bija ļoti dzestrs rīts, braucām filmēt, tur veda aktierus un zirgus. Pirmo atveda Staburadzīti un tad puišeli. Un puišelis ļoti bija sadraudzējies ar zirgu. Viņš izleca no mašīnas un skrēja pretī zirgam un sauca viņu. Un skanēja tas purvs. Nu, tā ir simfonija. Bet es saprotu, ka tev arī ir attiecības ar zirgiem.

Jā. Šīs attiecības radās nesen filmēšanas vajadzībām. Bija jāmācās jāt. Man lika mācīties, un es mācos. Vēl šajā vasarā paguvu jāt. Bet tā ir mīlestība, ja iepazīstas un sāk saprasties ar zirgiem, tad ir ļoti grūti pateikt, ka mani tas neinteresē, jo kaut kāda draudzība izveidojas. Viens mazs notikums manā dzīvē. Es vienā filmēšanā biju sēdējusi zirga mugurā. Un tad, nesaistīti, vienā vasaras dienā, braucam pa meža ceļu, un pretī ne no kurienes pretī nāk balts zirgs. Es apstājos, baigā zinātāja – vienu reizi uz zirga sēdējusi, kāpu ārā gāju viņu mierināt. Viņš bija norāvies. Tad sāku meklēt, ko lai tagad dara, mašīnā neielikšu, mugurā uzsēsties baidos un – uz kurieni galu galā viņš iet. Vēlāk noskaidrojās, ka viņš gāja atpakaļ pie saimniekiem. Bija norāvies un gāja atpakaļ. Saimniece zināja, ka viņš mēro kādus 30 kilometrus atpakaļ. 

Bet tev Madonas pusē mājās nav bijuši zirgi?

Nē, vispār esmu dzīvojusi laukos, mazā ciematiņā – Praulienā, blakus Madonai, bet vienmēr esmu dzīvojusi dzīvoklī. Īsti par laukiem nenosauksi.

Mans vectēvs no mammītes puses [dzīvoja] Liepājā – stipri sen, viņš bija smagais ormanis. Un viņiem bija savs stallis un savs zirgs Bucītis. To es atceros. Nu re. Ne pa liekam tos zirgus zīmē un fotografē. Tas ir tāds simbols. Bet nu taču regulāri nevari nodarboties ar šo savu prieku?

Ja gribētu, tad jau varētu samenedžēt. Tepat pie Rīgas ir daudzas vietas, kur to var darīt, bet profesija ir tāda, kas neļauj kaut ko darīt regulāri.

To es saprotu, bet tavs zirgs... Tu jau savu zirgu nevari nopirkt? Jo ja savs zirgs ir, tad jau ir cita sajūta, ja tu drauga mugurā sēdi. Vai tu no zirga esi nokritusi?

Jā, vienu reizi. Tajā dienā bija daudz studentu, un man iedeva zirgu bez sedliem. Toreiz kritu un traumēju astes kaulu un krustus. Bet nekas, tāpat kāpu atpakaļ.

Tu pati biji vainīga.

Jā. Es vienkārši mācījos un nepratu noturēties. Esmu kritusi arī tad, kad ir sedli, bet tas nebija tik traumatiski, bet, ja nav aiz kā aizķerties un tu slīdi, tur bija kaut kā neveikli. Bet jā, pirmo reizi lēkšojot pa mežu, es sapratu to skaistumu. Rudens, saulīte, lapas, tu lēkšo... Tās sajūtas, kuras var dabūt jājot…

Kad zirgu pie kakla glāsti, ir sajūta, ka zirgs noņem nost kaut kādu nogurumu vai pat ļaunumu.

Jā, man producente smējās. Viņa mūs veda uz tām nodarbībām. Viņa, vedot atpakaļ, vienmēr skatījās uz mani spogulī un smējās, jo es braucot uz treniņu biju sašļukusi, bet atpakaļ braucu priecīga. Jo tas nav mākslīgi, tu kaut kā piepildies ar enerģiju, tas dzīvnieks palīdz nolikt malā nejēdzīgo.

Cik ir gadiņu tavam bērnam?

Tikai gadiņš un divas nedēļas.

Vai! Esmu redzējis, ka tādus maziņus vecāki ņem uz izrādēm līdzi. Esmu pārliecināts, ka tas bērnos kaut kur nosēžas.

Jā. Mums šovasar bija kāzas, un mācītājs saka savu runu, bet bērns nesaprot un runā pretī klusuma brīžos. Sarunājas. Viesi ķiķina, ka bērns sarunājas klusuma brīdī.

Tas brīnišķīgais kontrasts, kad ir kāda saspringta situācija un tā mazā bērniņa balstiņa.

Bērns jau ir kritiskākais skatītājs. Ja bērnam nenostrādā, tad ir skaidrs.

Mans tētis, kad pēc kara strādāja Jelgavas teātrī, ņēma mani līdzi uz teātri, jo nebija, kur likt. Un tad es ievēroju, ka onkulis uz skatuves slēdz vaļā durvis, bet tur atslēgas cauruma nav. Tad es ievēroju un teicu tētim.

Ja jūsu vecāku profesija nebūtu bijusi tāda, kāda tā bija, vai jūsu būtu gājis citu ceļu? Vai Jūs būtu režisors? Vai bija kāda cita profesija, kuru būtu izvēlējies?

Nē. Mamma dziedāja korī, bija aktrise. Tētis arī. Un mani ņēma līdzi, jo nebija, kur likt. Kā šodien atceros, ka Liepājas teātrī 6. rindā malā bija mans krēsls, kuru nepārdeva, jo zināja, ka tur mazais Varītis sēdēs.

Pēc pirmizrādes mūsu lielajā dzīvoklī Liepājā sanāca visi kolēģi, bija maza bohēma, kā jau teātrī un parasti bija tā, ka "nu par teātri šodien vairs nerunāsim", visi piekrīt un tad aiziet: "Klausies, bet tur 3. cēlienā..."

(Smejas)

Tagad jaunajiem cilvēkiem ir mazliet nervozitāte, kur doties, ko darīt. Man vienkārši neeksistēja ne kosmoss, ne automobiļi, ne medicīna.

Bija skaidrs uzreiz.

Bet tas nav ne labi, ne slikti. Varbūt vajadzēja kaut ko pilnīgi pretēju.

Tā vienkārši ir vieglāk. Nav trīs gadus jātrīc, domājot, kurp doties.

Jā, bet garantija par produktu jau tā nav. Ceļa sākums tajā ziņā ir viegls, tas taisnība. Tev dzimtā kāds ir saistīts ar skatuvi?

Nē. Mani vecvecāki visu mūžu ir strādājuši smagus zemes darbus. Manam tēvam kaut kā bija ambīcija dzīvot lielā pilsētā, veidot biznesu. Viņš strādāja dažādās sfērās. Tagad gan vairs nav starp mums. Mamma sāka kā šuvēja, bet tagad ir grāmatvede. Es domāju, ka kaut kas manā tētī bija. Ja man kaut kādas tādas analoģijas jādomā, tad viņš bija Pērs Gints. Viņa pasaules izpratne nespēja sadzīvot ar Solveigas klāro, skaidro vienkāršo pasaules izpratni. Viņam to gribējās un to. Viņš arī visu darīja. Ja par mūziku runāja, tad viņš spēlēja basu, un viņš arī taisīja pirmās diskotēkas. Viņam bija diskotēka "Delfīns", viņam bija daudz mūzikas, kuru nevarēja dabūt. Katrā ziņa man nebija tā, ka es pilnīgi skaidri zinu, ka man jākļūst par aktrisi. Man gadījās satikt cilvēku, kas teica, ka ir jāiet. Un es teicu – labi. Man nebija tā, ka kopš bērnības par to sapņoju.

Kādu cilvēku vidē tu jūties harmoniski, brīvi, labi?

Sāksim ar to, ka tai ir jābūt intīmai kompānijai. Teiksim, ja man būs ballīte, tad tur būs līdz 10 cilvēkiem, un tas jau būs daudz. Labi es jūtos to cilvēku kompānijā, kuri vienkārši ir. Kuriem nav vajadzīgas liekas izpausmes, kuriem patīk būt vienkāršiem, atklātiem, godīgiem. Un vēl man ir ļoti, ļoti svarīga uzticēšanās. Lai es varu sarunāties ar savu draugu un man pēc tam nav jāklausās, ka kāds cits visu manu sarunu… Tas ir būtiski.

Tu zini, mums ir kaut kas kopīgs. Filmu sakarā reiz dzīvoju Rojā pie zvejnieka, un līdz ar to biju arī dažādās situācijas. Es pie tiem večiem tik harmoniski jutos. Tas, ka viņi paņem līdzi uz jūru, tas jau kaut ko nozīmē. Viņi pārbauda, iztausta un, ja viņš tevi ielaiž vidū – kā zirgi, kad nāk vilki, glābj kumeļus, tos ielaižot vidū – tad viss, tu vari justies droši. Un tur nav liekulības. Pie tam tie ir vīri, kas zina, kas ir sāļš ūdens un nāve. Tur es ļoti labi jutos, lai gan profesionāli ne, jo tur ir liela atšķirība starp spiningu un tīklu.

Makšķerēt ļoti patīk?

Ļoti.

Es nekad neesmu mēģinājusi.

Tad jau tu nevari zināt, kas tas ir. Pāvulu Eduardu zini? 

Jā.

Eidis pēc vienas copes Babītes ezerā prasīja – vai esi makšķerējis ziemā, uz ledus? Teicu – nē. Tad viņš teica: "Ja jau tu esi vasarā tik dulls, tad jau ziemā arī būsi. Atliks izķert vienu zirgzobu (mazais asarītis) un tu būsi beigts." Teica, ka man sagadās visu nepieciešamo, bet es tā arī nesaindējos ar to, neaizgāju uz to ledu. Nepakļāvos.

Par zemledus makšķerniekiem mēdz jokot, ka, ja viņi sēž uz ledus, tad drīz būs arī ziema. Tā sajūta arī tāda baisa. Vēl taču nav ledus, uz kā jūs tur sēžat…

Jā. Bet es domāju, ka makšķerēšana ir tāda visnevainīgākā kaislība. Es, būdams pilsētnieks caur un cauri, dabā esmu iepazinis dzīvniekus un dabu, galvenokārt pateicoties laivai, ūdenim. Nav tā, ka galvenais ir tikai noķert to zivi.

Vai ir gadījies, ka aizbēg kāds liels loms?

Nu paša muļķība tā ir. Ja jau pieķēries, tad jāvar izvilkt. Parasti jau saka, ka makšķerniekam tās lielākās zivis aiziet. Mums kinostudija redakcijas kolēģijā bija tāds Osvalds Koblanovs, un viņš mēdza teikt: "Par šo tēmu visi honorāri jau ir izmaksāti." Un kad sāk apcelt kādus pīpētājus vai makšķerniekus, es arī tā saku.

"Teātra Atlanti cauri laikiem"

Vairāk

Sarunas tapušas projekta "Teātra Atlanti cauri laikiem. 2. cikls. Teātra graša" ietvaros. Sarunas veidoja producente, aktrise Madara Melne-Tomsone un aktieris Gundars Āboliņš.

Paldies par atbalstu Jaunajam Rīgas teātrim, Valsts kultūrkapitāla fondam.