"Ar spēcīgu pašironijas devu dienvidamerikāņu autors Serdžio Blanko ir radījis mākslinieka - dramaturga/režisora - Trevora tēlu, kurš ar aizgādniecisku mentora sajūtu dodas atklāt jaunā noziedznieka Martina motivāciju sava tēva slepkavībai. Par šo noziegumu tad arī jātop Trevora izrādei. Režisors Dmitrijs Petrenko šos tēlus un situācijas organiski iedzīvinājis Latvijas vidē.
"Tēbu zeme" ir izrāde izrādē, kurā skatītājs būs liecinieks kā ģimenes traģēdijai, tā mākslas tapšanas procesam
un kopā ar Trevoru mēģinās rast atbildes un patiesību(?)" teikts izrādes aprakstā.
"Mums ir brīnišķīgs režisors Dmitrijs Petrenko, kurš skatās visus mēģinājumus un strādā ar mums," stāsta Gints Andžāns. "Bet, ja sākumā mums likās, ka šai izrādei ir kādi trīs plāni jeb pasaules, kurās dzīvojam,
Dima mūs mazliet iedzinis profesionālajā depresijā un saka, ka tur esot vismaz 27 plāni, kuros mēs dzīvojam," smejas Andžāns un atklāj, ka šoreiz viss noticis citādi nekā ierasts.
"Šis bija gadījums, kad notika otrādi, – atradu šo lugu un uzreiz gāju pie Dimas, ar kuru esam kopā strādājuši: cienu to, ko un kā viņš dara. Viņam patika tas, ko piedāvāju, un sākām strādāt. Līdz ar to, ka Dmitrijs ir viens no Liepājas aktieru kursa pasniedzējiem, viņš bija tas, kurš ieteica Kārli. Diezgan ātri sapratām, ka izvēle ir pareiza, un sākām strādāt kopā."
"Šis ir viens no tiem materiāliem, kas piedāvā ļoti daudz tēmu, bet ar režisoru un Gintu vienojāmies, ka pamattēma, par ko runāsim, būs tuvība – mums katram ir sava izpratne par to, kas tas ir, ko tas nozīmē un kā to sasniegt," atklāj Ērglis, kurš šobrīd studē aktiermākslu Liepājas Universitātē.
Gints Andžāns: "Viens no šīs izrādes galvenajiem vēstījumiem – tas, cik dažādi var paskatīties uz dažādām situācijām: kas notiek, ja tu ar tām saskaries dzīvē, cik ļoti tev tas trāpa un cik lielu empātiju izjūti, un kas notiek, ja šī pati situācija tiek nolikta mākslas platformā, šajā gadījumā – teātrī, kur pret to var izturēties vieglprātīgāk un neņem tik ļoti pie sirds. Šīs izrādes kardiogramma staigā visu laiku starp mākslu un realitāti, un mēs esam tam visam pa vidu."
Uz jautājumu, vai šajā izrādē ielikuši arī kaut ko no savas reālās dzīves pieredzes, Andžāns atviegloti nopūšas: "Paldies Dievam, nē…
Tēma ir diezgan smaga – tas, runājot par realitātes pusi. Bet, runājot par mākslas pusi, pieredze jau radusies, strādājot pie dažādām izrādēm, ar dažādiem režisoriem, aktieriem, kolēģiem."
"Arī es, par laimi, šādu pieredzi neatceros, nav no kā atsperties," apliecina Ērglis. "Izrādē pieskaramies tēmai par vardarbību ģimenē, tāpēc esmu runājies ar cilvēkiem, arī ar jauniešiem, kuriem bijusi šāda veida pieredze, lai pats varētu saprast, ko tas nozīmē."
Ērglis uzsver: "Ņemot vērā, ka mums, paldies Dievam, tik skaudras pieredzes nav,
grūtākais uzdevums būs nospēlēt tā, lai skatītājam pēc tam varētu rasties jautājums, vai tikai gadījumā mēs paši neesam piedzīvojuši ko tādu…
Nospēlēt, izdzīvot to visu ticami. Tas ir grūtākais uzdevums, ar ko pēc pāris dienām mēģināsim tikt pirmoreiz galā skatītāju priekšā. Ceru, ka mums izdosies. Svarīgākais ir darīt no sirds, un, ja kaut vienam patiks tas, ko viņš dzirdēs vai redzēs, domāju, savu uzdevumu būsim izpildījuši."
"Galvenais – ticēt sev un materiālam, komandai. Un tad jau rezultāts būs," piebilst Ērglis un labprāt atklāj, kā nokļuvis līdz aktiermākslas studēšanai: "Kaut kādi priekšstati par teātri radās jau vidusskolā – esmu no Valmieras, mācījos Valmieras Viestura vidusskolā, kurā ir klase ar teātra novirzienu. Atceros – pabeidzot 9. klasi, gribēju iet uz teātra klasi, bet nevis tāpēc, ka man patika teātris: vienkārši
zināju to, ka tur nebūs ķīmijas un fizikas, toties būs daudz smuku meiteņu, un tas tā arī bija...
Tieši vidusskolā iemantoju mīlestību pret teātri, jo teātra klase jau kaut kādus priekšstatus tev iedod – tas laikam bija atslēgas punkts, kas lika iet uz priekšu un veidot sevi tālāk aktiera profesijā."
Kāds ir studiju process Liepājā? "Viss kurss esam ļoti aizņemti – tagad, piemēram, Liepājas teātrī var noskatīties izrādi "Purva bridējs", kur iespēja redzēt mūs visus, izņemot mani. Grafiks ir saspringts, jo mums ir ļoti, ļoti profesionāli pedagogi, ar kuriem strādājam – gan no Rīgas, gan Liepājas.
Strādājam, cenšamies, kopā dzīvojam, izklaidējamies, kopā vārām ziepes un cīnāmies uz priekšu..."
Gints Andžāns neslēpj, ka abiem sastrādāties esot ļoti, ļoti interesanti: "Kārlis sācis mācīties trešajā kursā, un, skatoties, kā viņš strādā, atceros, kāds es pats savulaik biju. Brīžiem viņam kaut ko pasaku, lai viņam nebūtu vēl pusotru gadu jākļūdās. Viens otram neļaujam atslābt."
"Manuprāt, viens no laba aktiera kvalitātes rādītājiem ir spēja strādāt ar partneriem – Gints to ļoti labi pieprot: viņš ne tikai veido savu tēlu, savu lomu, bet, kā jau viņš teica, arī mani paspēj pamācīt un atbalstīt šajā procesā," vecāko kolēģi slavē Kārlis Rūdolfs Ērglis.
