Balts ekrāns. Tajā veras divi vīrieši (Rūdolfs Gediņš un Edgars Samītis). Līdz parādās īss viņu dialogs. Tas kļūst par vienīgo izrādes “Malkas ceļi” tekstu. Jo tālākā izrādes darbība risinās, cērtot koka bluķus, skaidām lecot uz visām pusēm, spēlējoties ar ritmu, koku nozīmi, absurdam mijoties ar lietu īsto un izdomāto dabu. Ģertrūdes ielas teātra jaunākais iestudējums ir netieša atsauce uz vācu filozofa Martina Heidegera eseju krājumu “Malkasceļi”.
“Tas izejas punkts bija – kā kaut kādas lietas, kā viņas rodas, veidojas, kurā brīdī viņas pazūd? Kad mēs viņām piešķiram jēgu? Kad tās jēgas atkal nav?” skaidro aktieris Edgars Samītis.
“Tāpēc Andrejs [Jarovojs] sākumā, pirms mēs sākām mēģināt, piedāvāja Heidegera eseju par lietu sākumu un beigām, un kur tad tas ir? Vai beigas ir jauns sākums? Tāpēc mēs izrādes laikā vairākas reizes nonākam līdz konkrētā objekta funkcionalitātes beigām un tad meklējam, kur varētu būt kaut kas cits jau,” piebilst laikmetīgās dejas horeogrāfs, dejotājs Rūdolfs Gediņš.
“Malkas ceļi” iekļaujas Ģertrūdes ielas teātra eksperimentālāko izrāžu sarakstā, savijot fizisko teātri ar tēlaini vizuālo priekšmetu teātri. Režisors Andrejs Jarovojs negrib skatītājiem neko pateikt priekšā. Šeit galveno lomu spēlē materialitāte, kustība un skaņa.
“Izrādes burvība ir tajā, ka viņa veidojas tieši tajā, kad skatītājs viņu sāk skatīties. Tas, ko es tur esmu domājis… Es nezinu, vai skatītājs domā tieši to pašu, vai viņam koks nozīmē to pašu, vai papīrs, līdz ar to tā burvība ir tajā, ka izrāde veidojas tajā brīdī, kad skatītājs uz to skatās un tur veidojas tā apmaiņa starp to, kas notiek viņa sajūtās, domās, galvā, un es nezinu, kas tur notiek, tas jāprasa viņiem,” uzsver režisors Andrejs Jarovojs.
Pēc pirmizrādes noskatīšanās kino un teātra režisore Krista Burāne komentē: “Tā bija izrāde ar vēstījumu, ar ļoti noteiktu struktūru, ar skaistu dramaturģiju, ar ļoti pārliecinošiem, dzīves pilniem aktierdarbiem. Te ir pilnīgi visas teātra pazīmes un kritēriji, tas bija objektu teātris, es esmu ārkārtīgi priecīga par šo iestudējumu. No vienas puses, tas būtu ļoti vienkāršoti – teikt, ka tā ir izrāde par cilvēka un dabas attiecībām, bet to, protams, var lasīt arī tādā formātā. Bet mani aizkustināja tas vieglums, kā strādāja gan aktieri, gan režisors, aizvedot mūs līdz cerībai par to, ka tās mūsu dvēseles, savienojoties ar dabu, spēj lidot.”
“Es iešu mājās ar cerību, ka katram malkas gabalam ir cerība kļūt par spārniem.
Un pašā izrādes sākumā man likās, ka tā ir izrāde par to, ka tad, kad aktieri dara savu darbu, par viņiem reizēm saka: būtu labāk malku skaldījuši. Un šis ir tas gadījums, kad tas ir apvienots,” atzīmē pirmizrādes skatītāja, televīzijas režisore Ilze Gediņa.
