Henrieta Verhoustinska: Tev šis gads ir bijis balvām pārbagāts – Lilitas Bērziņas balva, Triju Zvaigžņu ordenis, "Spēlmaņu nakts" balva par lomu izrādē "Ārsts". Kā tu domā, par ko liecina visi šie apbalvojumi?
Vita Vārpiņa: Es nezinu, ceru, ka ne par to, ka jāiet pensijā... Drusku tāda sajūta ir. Viena balva, otrā, trešā, ko tad vēl? Tāpat man viens jaunais kolēģis pajautāja – ko tu darīsi nākamgad? Tieši neko, jo es ceru vienkārši strādāt.
"Spēlmaņu nakts" balvu žūrijas formulējumā tu saņēmi: "Par smalku un drosmīgu aktrises darbu, filigrāni atklājot sarežģītu raksturu, pretrunīga ētisku dilemmu krustcelēs". Tieši tik sarežģīts un komplicēts skaidrojums, bet tu intervijā "Kultūras Dienā" brīnījies – kas tur tik drosmīgs tavā lomā.
Jā, varbūt, ka tā ir vairāk izrādes tēma. Tur ir tādas tēmas, ko mēs ikdienā baidāmies skart, kas nav ērtas un komfortablas, bet tas nav mans nopelns. Tāda ir luga.
Atgādināsim lasītājiem, ka izrāde "Ārsts" ir par ārsti, izcilu zinātnieci, kura neielaiž palātā mācītāju pie savas slimnieces, mirstošas pusaudzes. Ar to aizsākas dažādās peripetijas un vētra sabiedrībā un ap viņu. Ar ko šī tēma trāpīja mūsdienu Rīgas skatītājam?
Man grūti dot tādu viennozīmīgu atbildi…
Jo trāpīja – izrādes ir pilnas.
Izrādes ir pilnas, izrāde trāpīja, bet es domāju, ka tajā brīdī nostrādāja tas... Kad lugu paņēma repertuārā, bija pilnīgi citi apsvērumi, nekā tas ir šobrīd.
Ārsts un baltais halāts ir mūsu laiku zīme šobrīd, un tajā brīdī, tas bija īsi pirms pandēmijas, kad to materiālu paņēma repertuārā, tā galīgi nebija. Man ir interesanti, kā tās tēmas un sajūtas transformējas līdz ar mums caur šiem nu jau diviem pandēmijas gadiem.
Tur būtu interesanti pajautāt, kā cilvēki pirms gada skatījās un kā skatās tagad?
Jā, tā noteikti ir pavisam cita izrāde.
Pilnīgi, jā.
Dailes teātris joprojām dzīvo ar Eduarda Smiļģa radīto moto – skaidrība, vienkāršība, kaislība. Vai tu izjūti šos vārdus, strādājot Dailes teātrī ikdienā? Īpaši vienkāršība liekas aizdomīga…
Aizdomīga… Ikdienā, godīgi sakot, ar tādiem moto mēs pa gaiteņiem neejam un uz mēģinājumiem neejam. Bet, ja dziļāk padomā par šiem vārdiem, tad kaut kas tur ir ļoti patiess. Es domāju, ka tam tiešām vajadzētu būt katrā mākslas darbā, katrā izrādē, jo tie varētu būt atslēgas vārdi. Vai mums vienmēr tas izdodas – tas ir cits jautājums.
Mēs konstatējām, ka publika labprāt iet uz intelektuālām izrādēm, kā "Ārsts", arī "Smiļģis", kas nebūt nav vienkārša izrāde par teātra vēsturē nozīmīgu personību, arī ir ļoti labi apmeklēts. Agrāk Dailes teātra sezonas nereti aizsākās ar Reja Klūnija komēdijām, un Dž. Dž. Džilindžers arī bija postulējis, ka teātrim vajag pildīt kasi, vajag komēdijas, un cilvēkiem vajag izklaidēties. Vai tas nozīmē, ka Dailes teātra skatītājs ir mainījies, vai tā ir cita publika, kas šobrīd nāk uz Dailes teātri?
Es domāju, ka daļēji tā ir cita publika, jo viena daļa publikas labu laiku uz Dailes teātri nenāca. Tieši šo apsvērumu dēļ, ka tā ir izklaide. Vismaz tā esmu dzirdējusi no dažiem tiešā tekstā. Var jau būt, ka arī pandēmijas laiks un tas dīvainais, kas mums notiek apkārt, arī kaut ko maina cilvēkos. Liekas, ka to vakaru, ko tu ziedo, maksājot par biļeti, ejot ar masku, kā tas šobrīd tomēr ir teātra zālēs, varbūt tas liek padomāt – kas ir tas, ko tu šobrīd gribi redzēt, un kas ir tas, kam tu savu vakaru, algu ziedosi.
Es zinu, ka uzskati, ka teātris tomēr nav izklaide, ka uz teātri cilvēks nāk padomāt.
Laba izklaide arī ir liela lieta, bet laba izklaide, jēgpilna.
Lasīju intervijā, kad tu sāki strādāt Dailes teātrī, tad tu proponēji, ka būt piesaistītam vienam teātrim, tā nav lieta, ka vajag tā, lai aktieri plūst no teātra uz teātri. Vai joprojām tā domā?
Es tā gluži neteicu. Teicu, ka ir tā sajūta, ka ik pēc pieciem gadiem kaut ko vajag mainīt, un tā par citām profesijām mēdz runāt, bet Latvijā aktierim tas īsti nav iespējams, jo mums nav tik daudz teātru. Un, ja tu negribi mainīt profesiju ik pēc pieciem gadiem, tad tas nestrādā. Kā pieredze – nospēlēt kaut ko citā teātrī, tas ir ļoti interesanti. Svaigas asinis, un tu pats esi spiests būt visnotaļ formā, ļoti saasināti pret partneriem, režisoru, pret vidi, kurā tu nonāc, tas varētu būt interesanti.
Kādus sānsoļus tu atļaujies? Esmu tevi redzējusi teātra klubā "Austrumu robeža".
"Austrumu robeža", nē… Starp citu, esmu arī Nacionālajā teātrī vienu izrādi nospēlējusi, ļoti agrā jaunībā. Režisors bija Juris Rijnieks, kaut kāda luga, bet ilgi tā negāja, bet tas arī bija ļoti interesanti. Toreiz bija suflieris, priekšā, grīdā. Es nezinu, vai viņiem tagad vēl ir, un viens no Nacionālā teātra aktieriem, kas bija mans partneris, to mizanscēnu aizspēlēja tieši līdz sufliera būdiņai, un tā ērti ieriktējās, lai to suflieri labi dzirdētu. Tas man bija ļoti liels pārsteigums, jo līdz tam man suflieri bija bijuši tikai sānos, kulisēs.
Kāda, tavuprāt, ir Dailes teātra seja šodien? Kāda tā veidojas, jo patiesībā tā jaunā seja tikai veidojas.
Jā, es arī domāju, ka varbūt pat pāragri runāt, jo tas ir procesā, bet tas virziens, vektors, man liekas, ir diezgan skaidri iezīmējies.
Tā ir Viestura Kairiša un Jura Žagara atbildība, un tas būtu jautājums viņiem, bet, ko mēs jūtam, ka nav nejaušu iestudējumu.
Katrs iestudējums ir pārdomāts – kāpēc tas ir šobrīd. Godīgi sakot, man liekas, ka tiek domāts ne tikai par to, ko mēs piedāvājam publikai, bet domāts arī par ansambli. Lai ansamblis būtu vienmērīgāk nodarbināts. Lai nebūtu daži aktieri, kas strādā daudz un labi, bet lai trupa justos vajadzīga teātrim.
Tu to izjūti šobrīd?
Jā, droši vien, ka katram mazliet citādāk. Vienmēr kāds jūtas vairāk novērtēts, kāds mazāk, bet skatos uz kolēģiem, kas ilgus gadus nebija lielas lomas spēlējuši, un šobrīd viņi spēlē. Tā ir liela vērtība.
Kā tu šobrīd jūties kā aktrise vienā no lielākajiem teātriem – Dailes teātrī? Kādas ir tavas subjektīvās pārdomas par tavu aktrises karjeru?
Es jau lielāko savu aktrises mūžu esmu pavadījusi šajā lielajā teātrī. Es to nemaz tik lielu neizjūtu, godīgi sakot. Tā lielā skatuve, par ko tik daudz ir runāts, cik tā ir nekomfortabla, nepiemērota, man arī tik šausmīga nemaz neliekas.
Bet ir tik daudz aktrišu, ar kurām tev konkurēt Dailes teātrī?
Manā vecuma grupā mēs nemaz tik daudz neesam. Es nekad neesmu tā domājusi par savu vietu teātrī, ka es kādu izkonkurēšu vai kāds man kaut ko atņem. Man liekas, ka Dailes teātrī varbūt šobrīd mums nav tās trīs skatuves, bet tomēr spēles laukumi ir vairāki un visu laiku varēja spēlēt paralēli. Ja ir kaut kāda sezona, kur tev Lielajā zālē nav tik daudz lomu, ka tu neesi uz plaukstas tik labi apskatāms, vienmēr ir iespēja uz mazajām skatuvēm turēt sevi formā. Aktierim tas ir jāsaprot, un, kad būs tas lielais lēciens, lai tu esi gatavs, lai vari lēkt.
Kādi, tavuprāt, ir visnetaisnīgākie stereotipi, kas ir izveidojušies par aktiera profesiju?
Ka tas nav nopietns darbs. Tas vecais joks – ko tu dari? Es esmu aktieris. Jā, bet ko tu dari, ko tu strādā?
Bet, ja tā nopietni, man ārkārtīgi nepatīk, ja mani kaut kur uzrunā: "Nu, aktierīši atnākuši"…
Varbūt, ka tas nav ļauni teikts, bet tajā ir kaut kas tāds, ka tas, ko jūs darāt, nav īsti nopietni. Es, piemēram, šorīt runāju ar savu meitu, kura ir iestājusies Rīgas Doma kora skolā, un viņiem arī ir aktiermeistarība vairākas reizes nedēļā. Tagad ir eksāmeni, un viņa man pēkšņi saka: "Mamma, cik tas ir šausmīgi grūti, ko jūs tur darāt", un man tāds gandarījums, jo viens ir to stāstīt, bet otrs ir to pamēģināt. Pamēģini pats kaut ko izdarīt, lai tas būtu forši, jēgpilni un citiem arī baudāmi. Nav tik vienkārši, bet tas, kas vēl ir – tie pieņēmumi, ka aktieri ir bohēmiski un viegla rakstura cilvēki. Man liekas, ka tā arī gluži nav patiesība.
Tu pieminēji bērnus, aktrises profesija nozīmē to, ka tev ir aizņemti ne tikai rīti, kad ir mēģinājumi, bet gana daudz arī vakari, kad ir izrādes. Ko tas nozīmē, savienojot to ar bērnu audzināšanu?
Tas ir mans sievietes egoisms, ko es tomēr esmu gribējusi piepildīt. Es domāju, ka aktrises tajā brīdī, kad viņas jau ir mammas, nekļūst sliktākas kā aktrises. Protams, ir jāprot sadalīt laiks, un, protams, kāda joma kādā brīdī cieš vairāk, bet es domāju, ka mēs kļūstam dziļākas, jēgpilnākas. Ir lietas, par kurām mēs varam runāt daudz dziļāk, saturīgāk. To gan es esmu kaut kur teikusi, tā teātra drāma, lielums kļūst mazliet mazāks. Mēs tomēr spējam saskatīt, ka dzīvē ir arī citas vērtības, daudz lielākas. Tie ir bērni, bērnu slimošanas un tā tālāk...
Un nekrist izmisumā par kādu režisora skatienu.
Un par tiem tekstiem, ko mēs reizēm savā virzienā dzirdam.
No režisoriem?
Arī no kritiķiem, skatītājiem, mēdz būt dažādi.
Šobrīd tuvojas Ziemassvētki un jaunais gads, tas ir aktieru nodarbinātības laiks. Kā tu šo laiku izjūti šogad?
Mierīgi, absolūti mierīgi, jo teātrī nav pat Ziemassvētku koncertu, kuros es dažreiz piedalos. Mēs vienkārši spēlējam izrādes un norit mēģinājumi. Normāls ikdienas darbs. Šogad tiešām bez stresa, un es domāju, ka tas ir labi.
Kā nenolaist kvalitātes latiņu Ziemassvētku pasākumiem, jo lielās koncertiestādes, lielie teātri, tie jau to uztur, bet ir vesela virkne mazu kompāniju, kuras dažkārt uzsit kaut ko uz ātru roku un dodas savos izbraukumos. Kāds iekšējais kodols būtu jāpatur, domājot par Ziemassvētku un jaunā gada pasākumiem?
Es domāju, ka tur pat nevajag atsevišķi minēt Ziemassvētkus. Jebkurā pasākumā, kurā tu ej uz skatuves vai kuru tu producē, katram pašam tā latiņa ir jātur un jādomā, ja tu zem tā paraksti savu vārdu, vai tu gribētu, lai tas ir slikts produkts. Gluži vienkārši.
