“Trauslā un aizlauztā sapņotāja, netveramā Blānša, dzīvē zaudējusi visu, vēl cer atrast patvērumu pie savas māsas Stellas kā pie pēdējā glābiņa,” par izrādi “Ilgu tramvajs” raksta Valmieras Drāmas teātrī, atzīmējot, ka Tenesijs Viljamss lugas rakstīšanas laikā, attiecinot to uz sevi un arī uz Blānšu, ir teicis: “Šķiet, ka nejauši paziņas vai svešinieki parasti bijuši pret mani laipnāki nekā draugi. Mani pazīt nenozīmē mani mīlēt.”
Darbs pie iestudējuma “Ilgu tramvajs” Edmunda Freiberga režijā ir galā, un izrāde gaida tikšanos ar skatītājiem, kad to atļaus valstī noteiktie pulcēšanās ierobežojumi.
Henrieta Verhoustinska: Valmieras Drāmas teātrī nesen esi iestudējis amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa lugu “Ilgu tramvajs”. Latvijā pēdējos gados tai bijušas daudzas interpretācijas. Kādēļ ķēries klāt šai lugai?
Edmunds Freibergs: Motīvi bija vairāki. Viens no tiem, ka Valmierā ir aktrise Ieva Puķe, kura ir profesionāli labā formā, ļoti talantīga. Pirms sezonas Valmieras teātrī iestudēju franču komēdiju “Uz Akapulko, kundze!”. Tā bija satikšanās pēc daudziem gadiem, jo Ieva Puķe sāka savu karjeru Latvijas Nacionālajā teātrī manā izrādē “Skroderdienas Silmačos”. Man šķita, ka viņai ir pienācis laiks spēlēt Blānšu.
Sastādot teātra repertuāru, domājot par teātri, ir jādomā par aktieriem, ne tikai par katra režisora ego, un to, ko viņš gribētu.
Ir jādomā, kā izdarīt visu, lai aktierim būtu attīstības iespējas, lai viņi būtu dažādi, lai viņiem būtu brīnišķīgas lomas. Otrs mans motīvs – man šī luga patīk un ir interesanta – izbaudīt, strādāt ar tik labu dramaturģiju. Mēs paņemam lielo klasiku vai 20. gadsimta dramaturģiju un mēģinām to ielikt savā variantā, savā “Prokrusta gultā”. Kādreiz izrāde iegūst, taču bieži vien arī zaudē. Ir svarīgi uzmanīgi ielasīties autorā. Man tas vienmēr sagādā baudu, ja tā ir laba luga.
Kas ir ceļš, ko iet Ieva Puķe, esot tava Blānša?
“Ilgu tramvajs” ir katrā no mums… Tas ir tramvajs, ar kuru ceram nokļūt līdz savu ilgu piepildījumam, bet dzīve ir dzīve. No jaunības ideāla – kādā ģimenē Blānša ir augusi – līdz tam, kā viņa nokļūst psihiatriskajā slimnīcā. Es skatījos sižetu par tām izrādēm un domāju, ka bagātas dramaturģijas lielākā vērtība ir iespēja uz to skatīties no dažādiem viedokļiem, tajā pašā laikā saglabājot pamatu.
Mums šajā izrādē ir aktuāla tēma – vardarbība. Vardarbība pret cilvēka dvēseli.
Latvijā esmu redzējusi četrus “Ilgu tramvajus”, un, manuprāt, ir atšķirība, vai šo lugu iestudē vīrietis vai sieviete. Vai, tavuprāt, arī tā ir?
Varētu būt. Te bija runa par to, lai Blānša nebūtu viennozīmīga, tikai cietēja. Mūsu izrādē viņa nav viennozīmīga – tikai upuris. Pirmkārt, viņa cīnās par sevi līdz pēdējam…
Un viņai tomēr ir diezgan liels ego.
Jā, protams. Kā vīrietim, iestudējot šo izrādi, tomēr attieksme pret Blānšu ir mazāk nežēlīga, iejūtīgāka. Man tā bija.
Ne tik preparējoša.
Preparējoša, jā, bet tajā pašā laikā saglabājot cieņu pret šo tēlu.
Tenesijs Viljams par šo lugu saka “Blānša – tas esmu es”. Vai tu to vari teikt par sevi un Blānšu?
Nē, to es nevaru teikt, bet tas nenozīmē, ka man bija mazāk interesanti šo lugu mēģināt.
Kas vēl notiek tavā radošajā dzīvē šobrīd?
Jāsaka, ka neskatoties uz Covid-19, tā ir samērā intensīva. Tikko pabeidzu “Ilgu tramvaju”, arī radio ir nepabeigta raidluga “Vietējā stacija” ar Andri Keišu, Kasparu Znotiņu galvenajās lomās. Pašlaik ir jānodod maketi Latvijas Nacionālā teātra izrādei pēc Stendāla romāna “Sarkanais un melnais”. Ja visi labie gari stāvēs klāt, tad janvāra beigās varēs sākties mēģinājumi, tā ka radošā dzīve ir intensīva.
Vai tu joprojām ierunā pasakas?
Nē, pasakas es vairs neierunāju. Tās, kas katru vakaru skan “Radio SWH”, ir ierakstītas jau pasen. Kad man pašam ir sentimentālāks noskaņojums vakarā, tad es arī deviņos vakarā ieslēdzu “Radio SWH” un klausos pasaku. Dažreiz no tās arī uzlabojas garastāvoklis.
