Henrieta Verhoustinska: Tava jaunākā izrāde "Sievietes daļas" ir stāsts par sievieti – kā diezgan daudz tavas izrādes. Vai tu, portretējot sievieti, daļēji portretē arī sevi?
Ināra Slucka: Es nezinu, vai portretēju sevi, bet tas pārdzīvojums nāk no manis. Laikam tā sajūta, kā es uztveru notikumu, lietas, situāciju, – es varu [izpausties], tikai izejot no savas izpratnes vai sapratnes. Mēģinot attaisnot, pietuvināties. Man liekas, ka katrs režisors – pat neapzinoties – portretē sevi.
Kas, strādājot teātrī, ir sievietes-režisores privilēģija?
Reizēm es varu nebaidīties izrādīt savu vājumu. Varu ne vienmēr nopietni, bet arī pakoķetēt ar to, ka es to nezināju vai nesapratu. Režijā man nav tik liels laika posms. Man liekas, ka pirmā [režija] man bija 2007. gadā.
Ir jau gana!
Režijai vajag ilgu laiku, lai vispār saprastu, kas tas ir. Visu mūžu, tāpat kā aktierim. Un otrs ir, ka režisore-sieviete lielāku vērību pievērš tieši izstrādāšanai, detaļām, emocionālai tēla pasaulei un izrādei kopumā kā tādai no sirds uz sirdi. Tā es varētu pateikt.
Tad vīrieši vairāk ir inscenētāji?
Laikam tā, bet ir ļoti dažādi. Ja es skatos to, ko esmu redzējusi, tad laikam tā ir. Citējot Marinu Abramoviču, ar kuru es nesen lasīju interviju: "Ja es pēc filmas raudu, tad tā man uzreiz ir laba filma." Man arī ļoti svarīgi ir panākt emocionālu līdzpārdzīvojumu.
Kāpēc tu, pieredzējusi, atzīta aktrise, pievērsies režijai?
Tas nebija tādēļ, ka gribēju kļūt par režisori. Trīsdesmit gados teicu, ka es nekad nepasniegšu, nemācīšu aktiermeistarību un nekad nebūšu režisore. Tagad es daru kā vienu, tā otru. Tas drīzāk bija tas, ka man vajadzēja kaut ko apgūt, vienkārši kaut ko jaunu, jo tā smadzene iesūno. Es vienkārši gribēju mācīties, tad izvēlējos to. Es ilgi šaubījos, vai rakstīšu maģistra darbu par psiholoģiskām problēmām, kā mūsu empātija pret lomu atstāj iespaidu uz mums kā cilvēkiem dzīvē, kā personām, bet tad man piedāvāja taisīt diplomdarbu Nacionālajā teātrī, un tā tas arī pamazām aizrotēja. Kā režisore štatā esmu tikai divus vai trīs gadus, bet tā es visu laiku skaitījos aktrise.
Tavā pēdējā izrādē "Sievietes daļas" ir skarta ļoti skarba tēma, kas skar arī daudzas sievietes šeit, Latvijā, proti, par to, kā sieviete zaudē pavisam mazu bērniņu. Vai, iedziļinoties šajā tēmā, meklējāt arī stāstus par šo?
Jā, iedziļinoties šajā tēmā, pirmkārt, mēs satikāmies gan ar vecmātēm, gan arī meklējām stāstus. Es nekad nedomāju, ka šo stāstu man apkārt ir tik daudz. Pat mūsu teātrī! Ne ļoti daudz, bet arī mūsu teātrī ir šādi stāsti, un tas man pašai bija liels atklājums, pārsteigums. Laikam tādēļ, ka šīs tēmas mēs vai nu aizmirstam, noliekam malā, vai labprāt nerunājam, jo tas ir ļoti smagi.
Pēc Katas Vēberes lugas "Sievietes daļas" ir tapusi arī režisora Kornela Mundruco filma. Vai, iestudējot Nacionālajā teātrī "Sievietes daļas", tu neļāvi aktieriem skatīties Kornela Mundruco filmu?
Nē, tā nebija. Ar "Sievietes daļām" bija tā, ka es sākumā pirmo cēlienu gribēju izmantot kino. Mums bija atmontētā scenogrāfija, un mēs to mēģinājām un visu precīzi zinājām. Es gribēju mijiedarboties ar filmēto materiālu un aktieriem. Tad sapratu, ka nebūs... Es atteicos. Tas bija lielākais grieziens, ko līdz šim esmu izdarījusi, ka es atteicos pilnīgi no visa, kas traucē, atstājot viens pret vienu stāstu un aktierus.
Tātad jūs izvēlējāties lugu ne filmas dēļ.
Nē, vispirms man Ieva Struka pateica, ka ir "Sievietes daļas" Varšavas teātrī, ko ir iestudējis Mundruco. Tas bija 17. decembrī, kad to rādīja. Man bija dzimšanas diena, un es nenoskatījos. Man pastāstīja, mēs sazinājāmies ar Katu Vēberi, vai tas ir iespējams, un tikai pēc tam es noskatījos filmu, kad bija sākušās sarunas… Protams, ka filma atšķiras no izrādes.
Man ļoti nepatīk, ka tiek salīdzināta izrāde ar filmu, jo tie ir ļoti atšķirīgi materiāli un spēles noteikumi.
Tu ne vienu reizi vien esi pievērsusies tādai filmu citēšanai vai parafrāziskai pārnešanai teātrī. Tev ir izrāde "... bagātā kundze", "Aka" un "Zudušo laiku citējot". Ar ko tevi valdzina teātra un kino robežstāvoklis?
Visprecīzāk, kad šie žanri ir saplūduši kopā, ir "Zudušo laiku citējot", jo mazais spēles laukums ir kaut kas ļoti līdzīgs tuvplānam. Tur mēs spēlējāmies ar to, kas man bija interesanti, kā mēs varam šobrīd būt, un tad mēs tā kā ieejam filmā. Pēc izrādes ļoti daudzi teica, ka viņi vairs neatceras, kur bija filma un kur aktieri spēlēja dzīvajā. "... bagātā kundze" bija citādāk, jo tur mēs braukājām ar Uldi Janci un izmantojām to vizualitāti un tās vietas, kur notiek darbība. Tas ir cits paņēmiens. Bet "Akā" tiek izmantots atkal cits paņēmiens, un tas ir tīrais kino montāžas princips.
Bet kino tevi tomēr vilina?
Jā, bet tagad jau tas ir tā kā pagājis. Tagad man drīzāk interesē vēl kādus citus žanrus sapludināt kopā un skatīties, kas no tā iznāk.
Ko var kino, bet nevar teātris, un otrādi?
Kino var dziļāk tikt iekšā cilvēkā, sevišķi ar tuvplānu, kur redzams pilnīgi viss. To var turēt ļoti ilgi, un cilvēks skatīsies tik ilgi, kamēr tas ir tuvplānā. Teātris drīzāk ir šī brīža notikums, un man liekas, ka tā ir nepastarpinātāka šī brīža sajūta un enerģētiskā mijiedarbība.
Bet katrā ziņā līdzpārdzīvojumu mēs varam iegūt vienā un otrā veidā, jo vienmēr esmu teikusi, ka kino – tas ir horizonts, bet teātrī mēs darbojamies vertikālē.
Jūsu teātrī ir izsludināts oriģināllugu konkurss, kurā esi arī žūrijā. Ko jūs sagaidāt no šī konkursa?
Mēs sagaidām lugas, kuras var iestudēt. Šī prakse bija jau pirms gadiem – lugu ideju "makšķerēšanas" konkurss. Tad mums iesūtīja ap simt ideju. Nākamajā posmā deviņpadsmit vai divdesmit cilvēkiem lūdzām kaut ko uzrakstīt un tikties, un beigās tika atlasīti trīs, kuriem teicām: "Jā, mēs perspektīvā strādāsim ar šiem darbiem, iestudēsim". No tām tapa [izrādes] "Riests" un "Oligarhs". Šobrīd ir ideju konkurss.
Bet mums būs lugu lasījumi. Tas gan mums nav bijis. Kultūras akadēmijas dramaturgi, kuri šogad beidz, šīs lugas prezentēs Nacionālajā teātrī. Man liekas ļoti interesanti, pirmkārt, iepazīties ar to, kādi tad ir mūsu dramaturgi, kuri beidz, un, otrkārt, pašiem dramaturgiem redzēt, jo no malas tas izklausās pavisam citādāk nekā, kad tu pats pie rakstāmgalda to raksti.
Varēs nopirkt biļetes un iet klausīties lugas. Mūsu cerības ir piepildījušās arī tādā ziņā, ka martā mēs varam laist pilnu zāli ar skatītājiem. Vai tas uzliek kaut kādu papildu atbildību, ka pēc ilgākas pauzes zāles atkal ir simtprocentīgi pilnas?
Es domāju, ka nē. Protams, ka aktieriem ir vieglāk spēlēt, būt, jo bija stipri grūti mirklī, kad tev sēdēja šahā tie cilvēki, un viņi arī jutās citādāk zālē, jo viņi bija apjukuši. Teātrī ir pierasts, ka esam plecu pie pleca. Pēkšņi tu tā kā atsevišķi… Reaģēt vai ne... tā enerģētika bija izkliedēta. Tagad, lai arī nav viss izpārdots, bet jūt to. Pēkšņi tu ienāc, un visa zāle ir pilna. Tā bija fantastiska sajūta, ka tas beidzot ir atpakaļ.
Gribēju tev pajautāt arī par to, kas šobrīd aizņem visu mūsu domas, par Ukrainu. Zinu, ka daudz esi filmējusies Krievijā. Tev noteikti tur ir daudz draugu, paziņu. Noteikti viņi arī ir dažādās ierakumu pusēs…
Tie, kuri ir mani draugi, kas ir gadiem, divdesmit gadus, viņi ir vienā ierakumu pusē, jo viss, kas notiek Krievijā, man tika pārsūtīts, un mēs nepārtraukti par visu runājām "Whatsapp". To, kas tur notiek, uz ko tas iet – man nebija pārsteigums, ka tas varētu notikt. Ir viens režisors no Kijivas, ar viņu mēs visu laiku sazvanāmies un arī rakstām. Tas, ko es varēju izdarīt uzreiz, piedāvāju savu palīdzību un arī vietu, kur dzīvot, vismaz kādā brīdī. Ar viņu atsūtīto informāciju es dalos sociālajos tīklos, un šodien dalījos ar Zemfiras jauno dziesmu "Nešaujiet". Tas ir tas, ko šobrīd varu darīt.
Ja mēs runājam par to, ko darīt teātrim, vispirms ir jāapjēdz šis laiks, jo man liekas līdzīgas paralēles ar "Sievietes daļām". Nedrīkst koķetēt ar tādām lietām, rādīt, kā notiek dzemdības, ja mēs zinām, ka tas ir feiks. Mēs vēl esam šausmās par to, kas notiek, un vienkārši pievilkt krustiņu, ka mēs reaģējam uz to, man liekas, tā būtu konjunktūra. Par to teātrī esam runājuši. Pagaidām mēs turpinām to pašu, joprojām runājam par tēmām, kas ir svarīgas arī katram indivīdam. "Dzimusi vakardien" ir tāds teiciens: "Lai mēs saprastu sabiedrību, tev jāpēta indivīds." Es domāju, ka mēs joprojām dzīvojam šeit, un tās problēmas, kas ir mums, ir ļoti svarīgas. Protams, mēs domājam arī tālāk, turpmāk, kas tad būs tas, jo nenoliedzami par šo notikumu, tēmu kādā aspektā runās ļoti daudz. Ir jāizvēlas, kā mēs par to runājam.
