Kultūras ABC
LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.
1920. gadā atgriežoties no bēgļu gaitām Krievijā, Smiļģis tagadējā Jaunā Rīgas teātra ēkā Lāčplēša ielā 25 kopā ar domubiedriem nodibināja savu – Dailes teātri, kurā viņa pirmais iestudējums bija Raiņa luga “Indulis un Ārija”. Teātra pastāvēšanas pirmajos 20 gados Smiļģis radīja vidēji 20 jaunu iestudējumu sezonā, nereti pats tajās spēlējot galvenās – varoņlomas – piemēram, Pēru Gintu, Gestu Berlingu, Otello un Faustu.
Teātrī Smiļģis tika saukts par Lielo, Veco, Meistaru. Dailes teātra aktieris Gustavs Žibalts atceras, ka, dibināšanas laikā ieejot Dailes teātra ēkā, viņam palicis skumji, ieraugot, cik briesmīgi nopostītas ir teātra telpas. Turpretim Smiļģim par to bijušas pilnīgi pretējas izjūtas “Paldies Dievam, te viss ir pietiekoši noārdīts! Tagad varam sākt visu pilnīgi no jauna,” viņš teicis.
Smiļģis gribēja iet pret tobrīd Latvijas teātrī vadošo reālpsiholoģisko teātra skolu, viņš tiecās atklāt ideju pasauli, izmantojot simbolus un spilgtu, grotesku formu. Viņš uzskatīja, ka teātra māksla sastāv no trim pamatelementiem – skaidrības, vienkāršības un kaislības. Smiļģis modernizēja daudz klasikas darbu, kā arī, protams, – būtiski palielināja režisora profesijas lomu teātrī. Tagad režisors teātrī viennozīmīgi bija galvenais. Smiļģi neinteresēja sadzīve, kaut kādi sīkumi un ikdienišķas lietas, viņš uzskatīja, ka arī visiem pārējiem jābūt interesei par lielo simbolu pasauli.
Tāpēc Smiļģis varēja, veikalā iepērkoties, negaidot sākt citēt pārdevējai “Hamletu” un justies par šo situāciju pilnīgi dabiski.
Smiļģi arī pārāk neuztrauca, ja teātrim trūka naudas un aktieriem netika izmaksātas algas. Taču tad, kad aktieru činkstēšana vairs nebija izturama, Smiļģis saņēmās un devās lūgt naudu dažādiem labvēļiem. Citreiz pēc šādas apgaitas viņš atgriezies sašļucis, bet dažkārt atnācis, laimē saukdams: “Gavilējiet, Ciānas bērni! Pilsētas valde strīpo veco parādu! Mēs varam taisīt jaunus parādus!”
Ja Smiļģa idejas kolektīvā netika saprastas, viņš spēja būt nežēlīgs. Tajā pašā laikā viņš tūdaļ varēja mest kažoku uz otru pusi un kļūt atkal mīļš un maigs.
Smiļģis bija galējību cilvēks.
Viņš diennaktīm mēģināja izrādes un pēc tam metās tikpat pašaizliedzīgā vairāku dienu ilgā uzdzīvē. Pēc tās viņš iegāja pirtī, noskaloja grēkus un atkal atgriezās teātrī. Lai gan Smiļģis teātrī ieviesa arī novatorisku skatuves plānojumu un dekorācijas, no priekškara viņš nebija gatavs atteikties. “Prrriekškars atverras – sākas izrrrāde, aizverrr’s, – izrrrād’ beidz’s," teicis Smiļģis.
Uz sienas bijušajai Dailes teātra ēkai joprojām atrodas Gunāra Bindes radītais Smiļģa portrets, kas tapis viņa dzīves pēdējā gadā. Binde toreiz ieradies pie Smiļģa kopā ar dekoratoru Arnoldu Plaudi, lai noskaidrotu, kā Vecajam iet pensijā, dzīvē bez teātra. Meistars tobrīd netīrā ķitelī pārkrāsojis savai ''Volgai'' rūsas plankumus. Atceroties jaunību, Dailes teātri un Raini, Smiļģa acīs sariesušās asaras. Šajā brīdī ar garo objektīvu, bildējot no apakšas, Binde uzņēmis leģendāro portretu. Jaunā Rīgas teātra ēkā joprojām atrodas Smiļģa kabinets, kura saglabāšana ir būtisks noteikums ēkas rekonstrukcijai.
Inženiera izglītība palīdzēja Smiļģim ne tikai konstruēt savu izrāžu inscenējumus, bet arī paplašināt Dailes teātra skatuvi, lai pa to atbilstoši viņa iecerēm varētu braukt vilcieni un peldēt kuģi. Grandiozas pārbūves viņš veica arī pats savā mājā, kas tika saukta par Āgenskalna pili.
Divos mājas stāvos atradās skatuve un skatītāju zāle ar 200 vietām, kurā nekad netika izrādītas izrādes skatītājiem.
Par Dailes teātra māksliniecisko vadītāju Smiļģis nostrādāja 44 gadus. Smiļģis vadīja režijas kursu Latvijas Valsts konservatorijas Teātra mākslas fakultātē, izskolojot režisorus Jāni Streiču, Mihailu Kublinski, Paulu Putniņu un citus. Smiļģis vadīja arī trīs aktieru studijas, pēc kurām Latvijas teātrī ienāca tādi aktieri kā Lilita Bērziņa, Vija Artmane, Luijs Šmits, Alma Ābele, Harijs Liepiņš, Eduards Pāvuls un citi. Eduarda Smiļģa vārdā nosaukta iela Pārdaugavā. Šīs ielas ēkas 37/39 numurā – mājā, kurā agrāk dzīvoja Smiļģis, kopš 1976. gada atrodas Teātra muzejs. Eduards Smiļģis ir iekļauts Kultūras kanonā. 2017. gadā iznākusi Ritas Rotkales un Agras Straupenieces sarakstītā biogrāfija “ES. Eduarda Smiļģa dzīves ceļš 1886–1966”.
Katru gadu Smiļģa dzimšanas dienā 23. novembrī tiek svinēta “Spēlmaņu nakts”, kurā tiek pasniegtas balvas dažādās kategorijās par sasniegumiem Latvijas teātrī.
