"Pirms dažām dienām pasauli apceļoja Mihaila Barišņikova vēstījums, kurā viņš viennozīmīgi nosoda Krievijas agresiju un atmasko Putina ideoloģiju. Mišu pazīstu sen, un viņa nostāja man nebija pārsteigums. Toties pārsteigums man ir Krievijas mākslinieku nogaidošā pozīcija, kura labākajā gadījumā aprobežojas ar daiļslidošanas cienīgiem aicinājumiem uz mieru visā pasaulē. Tāpēc jo svarīgāk bija dzirdēt krievu aktrises Čulpanas Hamatovas balsi, kura ir pirmā kultūras pārstāve no tās puses, kura nebaidījās un nosauca lietas īstajos vārdos," raksta Alvis Hermanis.
Hermanis paziņojis, ka ir uzaicinājis aktrisi pievienoties Jaunā Rīgas teātra aktieru trupai un kolektīvam. "Pavisam drīz viņa piedalīsies mūsu izrādēs. Sākuma posmā – savā dzimtajā valodā," norāda Hermanis.
Hamatova dzimusi Kazaņā 1975. gadā, mācījusies pie Alekseja Borodina. Strādājusi dažādos Maskavas teātros un 1998. gadā sāka strādāt teātrī "Sovremeņņik". 2014. gadā Soču ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā bija viena no spēļu karoga nesējām. 2014. gada martā žurnāls "Ogoņok" viņu atzina par 14. ietekmīgāko sievieti Krievijā.
2006. gadā kopā ar aktrisi Dinu Korzunu izveidoja labdarības fondu "Podari žiznj" ("Dāvā dzīvību"), kura mērķis ir palīdzēt bērniem ar onkoloģiskām un onkohematoloģiskām saslimšanām.
2012. gadā pirms Krievijas prezidenta vēlēšanām Hamatova piedalījās aģitācijas kampaņā, aicinot balsot par Putinu, kurš vienmēr esot atbalstījis labdarības fondu. Hamatova tolaik intervijā Ksenijai Sobčakai uz jautājumu, ko viņa izvēlētos starp revolūciju un dzīvi tādā režīmā kā Ziemeļkoreja, atbildēja, ka labāk izvēlētos Ziemeļkorejas variantu, jo nevēlas pieļaut upurus, kas rastos revolūcijas rezultātā.
Krievijas opozīcija tagad atgādina Hamatovai šos izteikumus, norādot, ka viņa izvēlējusies "notīties" uz Latviju, nevis dzīvot Ziemeļkorejas tipa režīmā, kas tiek ieviests Krievijā.
Alvja Hermaņa paziņojums par aicinājumu Hamatovu pievienoties JRT trupai raisījis dalītu sabiedrības reakciju. Režisors arī izpelnījies nosodījumu par sarkastisku atbildi uz teātra producentes Gundegas Laiviņas komentāru, kurā viņa norādīja, ka “būtu lieliski, ja kopā ar katru Krievijas politisko bēgli mākslas institūcijas uzņemtu savos kolektīvos arī kara bēgli no Ukrainas, dodot iespēju strādāt profesijā, radīt un saņemt adekvātu atlīdzību.” Hermanis Laiviņai atbildēja teātra vārdā: “Mēs šobrīd meklējam, lai uzņemtu trupā arī sīriešu, afgāņu, somāliešu un palestīniešu aktierus. Vārdu sakot, – no visām valstīm, kur notiek karadarbība. Vēlams pa vairākiem no katras, lai iekļaujoši tiktu pārstāvēti arī visi genderi.” Hermaņa atbilde nosaukta par necienīgu un zemisku, kā arī par ņirgāšanos.
