19. gadsimta otrajā pusē celta kā degvīna un liķiera fabrika, pēc tam ierīkota pienotava, tad kalpojusi metālapstrādei, kādu laiku bijusi tukša, līdz šogad to par savu mītnes vietu izraudzījās Demokrātijas festivāls, vēloties te veidot demokrātijas kvartālu. Tā ir tikai viena no vietām, kas parādīja, ka teātris Kuldīgā patiešām var būt visur, un vēl ēkā palikušais metālapstrādes ceha iekārtojums var būt lieliska vide Latvijas Kultūras akadēmijas diplomdarba izrādei “Pagaidām Godo”.
Valmieras Drāmas teātra aktieris Aksels Aizkalns atklāja: "Man liekas, tas ir fantastiski, ka teātris ieņem nestandarta telpas. Tas parāda, cik ļoti cilvēkiem patīk.
Tas ir tas, kas nepieciešams, lai vispār teātra māksla varētu celties un apskaut pēc iespējas vairāk cilvēku."
Festivāls “Teātris ir visur Kudīgā” notika jau sesto reizi. Pēdējos divus gadus programmu ietekmējuši pandēmijas ierobežojumi, bet festivāls tiem pratis pielāgoties.
Festivāla mākslinieciskā vadītāja Dana Bjorka skaidro: "Šobrīd ir pienācis kamerizrāžu formātu laikmets, tas arī skāra mūsu festivālu šogad. Mēs ļoti gribējām panākt to, lai katrs interesents varētu apmeklēt pasākumu. Mēs pat nepaspējām reklāmu izlikt, kā jau izpārdotas zāles bija, un tas mūs ļoti priecē."
Gan uz tradicionālām, gan ne tik pierastām skatuvēm kā āra kafejnīcas, iekšpagalmi un baznīca, dažādās meistarklasēs un mākslu pasaulē aizmirsties varēja visu paaudžu cilvēki un dažādu žanru cienītāji.
"Ļoti svarīgi mums šai laikā vienam otru sadzirdēt, vienam otru uzklausīt, drusciņ izkāpt no tās negācijas, no kriticisma, kurā mēs dzīvojam, noticēt, ka pasaule ir arī romantiska, ka pasaule ir ideāla, un mēs varam tiekties uz to ideālu," pārdomās dalījās aktrise un režisore Rēzija Kalniņa.
