ĪSUMĀ:
- Sezonas atklāšanas izrāde “Neiespējamā misija” raisa diskusiju par Dailes teātra darbības mērķiem.
- Teātra kritiķi un skatītāji jau ilgāku laiku novērojuši teātra stagnāciju.
- Teātris atzīst, ka piekāpjas mākslinieciskiem kompromisiem, lai nopelnītu.
- Viedokļi par sezonas repertuāra izvēli atšķiras. Kritiķe to uzskata par apvainojumu skatītājiem, teātra mākslinieciskais vadītājs – par interesantu piedāvājumu.
- Teātra popularitāti un kvalitāti pierāda apmeklētāju un nomināciju skaits.
- Dailes teātra aktieri atklāj, ka tehniskā situācija teātrī un atmosfēra kolektīvā ir problemātiska.
- Kritiķi: teātra krīze ir Dž. Dž. Džilindžera mākslinieciskā krīze.
“Neiespējamā misija” raisa diskusiju par teātra darbības mērķiem
Impulsu uzdot papildu jautājumus par to, kas gadsimta jubilejas priekšvakarā notiek Dailes teātrī, rosināja aktrises Rēzijas Kalniņas 14. septembrī Latvijas Televīzijas raidījumā «Teātris.zip» paustais sarūgtinājums, ka 100. sezonu lielajā zālē teātris naudas dēļ sāk ar Reja Kūnija komēdiju “Neiespējamā misija”.
Rēzija Kalniņa atklāj, ka jautājusi izrādes režisoram un Dailes teātra mākslinieciskajam vadītājam Dž. Dž. Džilindžera, kāds ir izrādes “Neiespējamā misija” virsuzdevums. Saņemtā atbilde bijusi, ka teātrim nepieciešama nauda.
Džilindžers repertuāra izvēli pamato ar situāciju komēdijas žanra popularitāti starp skatītājiem.
“Tā kā esam dramatiskais teātris, dabīgi, ka mums ir jārēķinās ar skatītāju interesi,” stāsta Džilindžers. Situāciju komēdijas teātrī tiekot iestudētas reti. Pēdējo reiz, Džilindžers apgalvo, šāds darbs uz Dailes teātra skatuves bijis pirms četriem gadiem.
“Kāpēc neiesākt sezonu ar šādu dāvanu skatītājiem - komēdiju?” jautā Džilindžers. “Un, ņemot vērā, ka valsts dotē 41% no mūsu kopējā budžeta, pārējais ir jānopelna un skatītāju interese par komēdiju ir milzīga.”
Teātra mākslinieciskais vadītājs uzsver – pārdotas esot jau 10 000 biļetes, kas viņaprāt pierāda repertuāra izvēles popularitāti.
“Mums ir arī statistika par pēdējiem 10 gadiem – iepriekšējās Kūnija komēdijas nopelnīja apmēram miljonu, bet – lai varētu uzaicināt pēc iespējas spēcīgākus Eiropas režisorus, mums tā nauda ir arī jānopelna,” atklāj Džilindžers, norādot arī, ka valsts dotācija nenosedz pat darbinieku algas.
Savukārt to, ka teātra repertuārs esot pietiekami sabalansēts, liecinot fakts, ka iepriekšējās septiņas izrādes Dailes teātrī bijušas klasikas darbu iestudējumi, uzskata Džilindžers.
2018. gadā valsts dotācija Dailes teātrim bija nepilni 2 miljoni eiro, lielāka par šo summu ir Latvijas Nacionālajam teātrim. Dailes teātrī rēķina, ka tikai ar dotāciju bruto alga teātrī būtu 558,54 eiro. Salīdzinājumam – Jaunajā Rīgas teātrī tie ir 1277,11 eiro, bet Nacionālajā teātrī – 713,30 eiro.
“Lai mēs simtgadi nākošgad svinētu, mums ir arī jānopelna, bet to neesmu teicis aktieriem – ejiet pelniet, lai mēs varētu nosvinēt nākošgad, bet tā ir mana taktika un komēdija ir varbūt mans uzstādījums,” atklāj Dailes teātra direktors Andris Vītols.
Teātra kritiķi un skatītāji jau ilgāku laiku novērojuši teātra stagnāciju
Teātra kritiķe Zane Radzobe norāda, ka Dailes teātris jau labu laiku atrodoties zināmā stagnācijas periodā. To esot ievērojuši ne tikai kritiķi, bet arī skatītāji.
“Ļoti daudzi skatītāji, kas ilgi ir gājuši uz Dailes teātri, pēdējās sezonās ir ļoti attālinājušies no teātra, tā publika ir ļoti nomainījusies, ko arī zālē var just, un pats fakts, ka teātra mākslinieki sāk runāt par savu neapmierinātību publiski, man liekas – ir daudz izsakošs.
Tad, kad teātra mākslinieki sāk runāt publiski, tad ir lielas problēmas,” pauž Radzobe.
Savukārt teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska uzskata, ka runāt par visa teātra māksliniecisko krīzi ir pārspīlēti, jo teātrī joprojām tiekot radītas interesantas izrādes un ievērības cienīgi mākslas darbi. Taču tās lielākajā vairumā gadījumu nav izrādes, ko veidojis teātra mākslinieciskais vadītājs.
“Un tas, kas liek raizēties par Dailes teātri, ir tieši Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja Dž.Dž.Džilindžera mākslinieciskais izsīkums, kas ir vērojams pēdējos gados, par ko liecina gan repertuāra izvēle, materiāli, ko viņš izvēlas – tie ir filmu scenāriji vai vieglāka rakstura darbi, turklāt man nav nekas pret vieglāka rakstura darbiem, ļoti patīk komēdijas,” stāsta Verhoustinska un piebilst, ka arī Džilindžers savos “ziedu laikos”, pirms desmit gadiem vai pat vēl nesenāk, esot radījis fantāzijas un iztēles pilnas komēdijas, kam raksturīgi “brīnišķīgi jaunatklājumi un rozīnītes.”
Teātris atzīst, ka piekāpjas kompromisiem, lai nopelnītu
Teātra direktors Andris Vītols piekrīt apgalvojumam, ka šobrīd teātris ir gatavs piekāpties uz mākslinieciskiem kompromisiem, lai nopelnītu.
“Savu iespēju robežās darām, ko varam arī mākslinieciskā ziņā, bet īstenībā ir reizes, kad arī piekāpjamies, lai varētu izdzīvot,” atzīst Vītols. “Viss varbūt nav kārtībā, bet ir labākais tas, ko varam izdarīt šajā brīdī šajā pozīcijā.”
Zane Radzobe uzskata, ka vajadzība pelnīt pati par sevi nav problemātiska: “Spriežot pēc tā, kā par šo problēmu tiek runāts gan mākslas, gan skatītāju vidē, galvenais neapmierinātības faktors man liekas ir tas ceļš, kāds ir izvēlēts peļņai.”
Viņa norāda, ka komercteātru darbībai ir sava specifika, kas jāņem vērā un kuras kontekstā Dailes teātris šobrīd “klibo”. Komercteātris, kaut arī ienes daudz naudas, ir ārkārtīgi dārgs teātris. Lai ar to varētu pelnīt, tajā ir ļoti daudz jāiegulda, uzsver Radzobe. Viņa piebilst arī, ka uzskata par neiespējamu situāciju, ka tuvākajā desmitgadē Latvijā būtu patiešām kvalitatīvs komercteātris.
Radzobe norāda uz vēl vienu strīdīgu, bet būtisku jautājumu: “Komercteātris ir bizness, ja tas nodarbojas tikai ar komercteātra repertuāra veidošanu, tad es teiktu, ka teātrim nepienākas valsts dotācija, jo valsts dotāciju maksā par citām lietām. To maksā par izcilību, sabiedrības vērtību sistēmu uzturēšanu, par identitātes stāstu veidošanu, par sociālpolitisku problēmu risināšanu, par izklaidi nemaksā.”
Iepriekš intervijās Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs norādījis, ka:
“Teātrim nav jāaudzina skatītājs, jo tas nozīmētu, ka skatītājs ir neaudzināts. Ambiciozi ir uzskatīt, ka režisoru uzdevums ir mācīt skatītājiem, kā dzīvot. Ja skatītājam būs interese, viņš nāks uz izrādi un pirks arī biļetes.”
Kritiķe repertuāru uzskata par apvainojumu skatītājiem; mākslinieciskais vadītājs – par interesantu piedāvājumu
Dailes teātra vadības ziņojumā minēts, ka pēc iepriekšējā gadā nospēlētām 474 izrādēm, jaunajā sezonā Dailes teātris mākslas piedāvājumā plānojis sarūpēt 17 jauniestudējumus. Repertuārā lasāmi tādi nosaukumi kā “Iemīlējies Šekspīrs” Rolanda Atkočūna režijā, “Talantīgais Misters Riplijs” Lauras Grozas-Ķiberes režijā, “Santa Krusa” Dž. Dž. Džilindžera režijā un Regnāra Vaivara veidotais Ēriha Marijas Remarka darba “Trīs draugi” iestudējums.
“Dailes teātris – tas diemžēl neizskatās īpaši glaimojoši tiem skatītājiem, kurus teātris redz kā savu skatītāju,” vērtē Zane Radzobe. “Un, kad mēs paskatāmies, piemēram, šīs sezonas repertuārā, tā ir sezona cilvēkiem, par kuriem pēc būtības teātris domā, ka viņi pat nelasa.
Tā ir sezona, kas mēģina piedāvāt skatītājiem tikai jau zināmus sižetu un filmu atstāstus. Un iepriekšējās sezonas mums diemžēl ir rādījušas, ka tas nebūt nenozīmē, ka mēs paņemam publikai labi zināmus sižetus un mēģinām ar to izdarīt ko jaunu, savu un parādīt, ka domājam kaut ko patiešām novatorisku, tas ir vienkārši mēģinājums nokopēt jau eksistējošu mākslas darbu.”
Teātra direktors Andris Vītols stāsta, ka teātra repertuārs netiek veidots vienas vienotas sezonas koncepcijas ietvaros: “Šī varbūt ir tā lieta, kas pietrūkst, ka nav tādas kopējās virzības. Varbūt vajag vairāk strādāt pie tā, ka saukļi ir tādi vai tamlīdzīgi.”
Teātra mākslinieciskais vadītājs skaidro, ka teātra repertuāru neveido viņš vienpersoniski, bet gan repertuāra padome. Tā sastāv no deviņiem cilvēkiem, kas kopā pieņem lēmumus par repertuārā iekļaujamajām izrādēm. Trešdaļa no padomes locekļiem ir aktieri – Ieva Segliņa, Artūrs Skrastiņš, Juris Bartkevičs.
Džilindžers stāsta, ka šīs sezonas izrāžu izvēle piedāvā aktieriem vērtīgas lomas.
“Vai jums tiešām šķiet, ka mums vajadzētu izvēlēties nosaukumus, kas skatītājiem būtu neinteresanti? Vai mums tomēr ir jārēķinās ar skatītāju interesi, jāņem ļoti jaudīgas lugas, kurās ir ļoti spēcīgas lomas un lai būtu gan aktierim interesanti, gan skatītājam,” jautā Džilindžers.
Teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska uzskata: Džilindžers teātra mākslinieciskā vadītāja lomā nepārliecina, ka repertuārs veidots ar sabalansētu stratēģiju un mērķi ne tikai “piepildīt lielo zāli, bet arī piešķirt Dailes teātrim kaut kādu atpazīstamu seju – raksturojošu iezīmi, ja par to mēs neuzskatām meitenes augstpapēžu kurpēs komēdijās, kas šobrīd arī ir tā Dailes teātra galvenā atpazīstamības zīme.”
Teātra popularitāti un kvalitāti pierāda apmeklētāju un nomināciju skaits
Džilindžers uzskata, ka teātrim izdevies atrast “zelta griezumu”. Viņš norāda, ka teātra darbs ir gan kritiķu atzīts, jo saņemts vairāk “Spēlmaņu nakts” nomināciju nekā citos teātros, gan arī skatītāju novērtēts, jo Dailes teātri apmeklējot visvairāk skatītāju: “22 tūkstoši vairāk nekā Nacionālajam, 110 tūkstoši vairāk nekā Jaunajam Rīgas teātrim.”
“Turpmākie divi gadi pierādīs manu vārdu patiesību – šis ir un būs visapmeklētākais teātris,” sola Džilindžers.
Aizvadītā sezona Dailes teātrim vainagojusies ar 17 “Spēlmaņu nakts” nominācijām, teātra mākslinieciskā vadītāja režijas darbs balvas pretendentu sarakstā minēts divas reizes. Taču kā režisors par iestudējumu Dailes teātrī Dž.Dž.Džilindžers Spēlmaņu nakts balvu pēdējo reizi saņēmis par “Kaligulu” 2005./2006. gada sezonā.
“Kad mums pārmet formas un valodas meklējumus, inovāciju trūkumu lielajā zālē, es jums pateikšu – zālē, kurā ir 1000 cilvēku, ir nepieciešams rēķināties ar šo skatītāju interesi, kuriem ne vienmēr ir interesanti vērot režisoru [akrobātiku],” uzsver Džilindžers.
“Mēs ik pa brīdim riskējam, un šie riski uz šo brīdi lielajā zālē nav attaisnojušies, ieskaitot manējos dažus.”
Tehniskā situācija teātrī un atmosfēra kolektīvā ir problemātiska
“Vienmēr bijis arguments, kāpēc mēs taisām tādas izrādes tautai, komēdijas; nevarētu pateikt, ka viņas ir augstvērtīgas, kaut gan es nesaprotu, kāpēc komēdijas žanrs Latvijas teātros ir Dailes teātrī noniecināts, sakot, ka mēs ar to vienkārši nopelnām naudu,” pauž Dailes teātra aktieris Lauris Dzelzītis.
Viņš gan uzskata, ka teātra problēma patiesībā slēpjas neatrisinātos tehniskajos jautājumos:
“Lielā zāle – ja es sēžu aizmugurē, līdz zāles vidum ir 40 metri no aizmugurējā krēsla – ko es tur varu redzēt, ko varu saprast.”
Dzelzītis stāsta, ka lielās zāles specifika nozīmē ļoti ierobežotu izrāžu veidu, ko tajā iespējams spēlēt: “Tur vajag inscenējumu, vērienu, milzīgus materiālos ieguldījumus, bet – lai to dabūtu atpakaļ, tas nav iespējams, jo tas tirgus Latvijā ir tāds, kāds viņš ir uz to cilvēku skaitu.”
“Par lielās zāles pārbūvi – kad mēs ienācām pirms 20 gadiem, jau tad bija projekts un tā bija problēma, bet es domāju – kāpēc šo 20 gadu laikā nekas nav noticis,” atklāj Dzelzītis.
Dailes teātra ēka ir novecojusi, stāsta Dzelzītis, un tāpēc elektrības un siltuma izmaksas ir pārāk lielas, kas arī rada nepieciešamību visu šo naudu atpelnīt.
Lauris Dzelzītis ir pārliecināts, ka ilgstoši neatrisinātie situācijas cēloņi arī raisa rīvēšanos un konfliktus teātra iekšienē.
Rēzija Kalniņa atklāj, ka jau ilgāku laiku, kopš 2015. gadā atgriezusies no divu gadu prombūtnes Novosibirskā, kuluāros dzirdot Dailes teātra kolēģu runas par neapmierinātību ar teātrī notiekošo.
Visi baidās - stāsta Kalniņa: “Iestudējuma procesa laikā divreiz atvērt muti un uzdot konkrētus jautājumus – es tiku pārvērsta par mobinga upuri, es tā uzskatu un uz to pastāvu, es varu piekrist tam, ka tā turpināt nevar –
šī nav demokrātiska sadarbība un cilvēciska attieksme, radošums no kolektīva puses vairs nepastāv, protams, ar atsevišķiem izņēmumiem.”
Džilindžers uzsver, ka Kalniņas teiktais neietekmē viņas darbu teātrī: “Pat šāda viņas (Rēzijas) uzstāšanās nerada nekādas sankcijas pret viņu, lai arī cik tas būtu nelojāli teātrim – šeit nav totalitāra režīma, aktieri var teikt, ko grib, visi ir brīvi, tieši tā ir arī iekšpusē. Visiem tiek nākts pretī.”
Savukārt Kalniņa par pašreizējo atmosfēru teātrī un kolektīvā saka: “Man tas ārkārtīgi atgādina to, ko es pieredzēju, kad Kārlis Auškāps bija mākslinieciskais vadītājs pēdējos gadus šajā amatā.”
Kritiķi: Dailes teātra krīze ir Dž. Dž. Džilindžera mākslinieciskā krīze
Direktors Andris Vītols ir pavadījis jau ilgu laiku Dailes teātrī un atceras sapulci, “kad bija revolūcija un Auškāps tika noņemts no mākslinieciskā vadītāja [krēsla].” Viņš piemin arī citus konfliktus, kas varbūt netika risināti ar esošās varas gāšanu, taču tomēr iezīmēja teātra vadības ciklisko dabu: “Jātic kaut kādam cikliskumam tāpat kā dzīvē, arī biznesā, teātra attīstībā – ir cerību laiks, aplausi…”
Arī Zane Radzobe norāda, ka, ieskatoties teātra vēsturē, redzama cikliska attīstība: “Režisori diezgan bieži ir kaut kādā smailē, teiksim, 10 gadus, tad ir iestājies kaut kāds māksliniecisks nogurums, ir jāmeklē citas tēmas un lietas, un tad ir stāsts par to, vai režisors vai teātris, vai kolektīvs var atrast šīs jaunās lietas un objektīvi sevi pārradīt vai ne.”
Šādi cikli, kas kādā brīdī beidzas, ir dabas likumsakarība, uzskata Radzobe.
Henrieta Verhoustinska atgādina, ka šobrīd par Džilindžera darbu vairs nevar runāt kā tikai par režisora darbu.
“Un, ja tā būtu vienkārši runa par vienu ļoti talantīgu režisoru, kurš tolaik, kad viņš kļuva par Dailes teātra māksliniecisko vadītāju, tika sagaidīts, figurāli izsakoties, ar stāvovācijām – likās, ka atbilstošāku kandidātu ir grūti iztēloties – cilvēku, kurš ir spējīgs uz krāšņiem, fantastiskiem šoviem, izrādēm, kurās viss mirdz un laistās no iztēles pielietojuma un vienlaikus ir arī dziļa jēga, tad šobrīd runa jau vairs nav tikai par režisoru, bet māksliniecisko vadītāju un to, kā viņa mākslinieciskā krīze ietekmē Dailes teātri.”
Verhoustinska uzsver – kamēr teātrī darbus radīs arī citi režisori, tikmēr krīze no malas nebūšot īpaši manāma.
“Bet – ja tu esi teātra kritiķis un apmeklē daudz izrāžu, tad tas ir pamanāmi, un es saprotu, kāpēc Dailes teātra aktieriem ir radušās šīs bažas,” stāsta Verhoustinska.
Džilindžers gan norāda, ka jautājums patiesībā ir par pasaules redzējumu: “Mans pasaules uzskats ļoti atšķiras no kritiķu pasaules uzskata un arī morāles vērtības – es domāju, ka mēs vienkārši nepārklājamies, bet skatītāji nav tik atsvešināti no mana pasaules uzskata, cik kritiķi, tas ir normāls process.”
“Manuprāt, ledum ir jālūst,” uzsver Rēzija Kalniņa.
