ĪSUMĀ:
- Dailes teātra vadības krīze tiek risināta, Džilindžeram atrodoties ārzemēs.
- Jaunu māksliniecisko vadītāju pagaidām nemeklēs, tā vietā darbosies mākslinieciskā padome.
- Trupas pārstāvji apmierināti, ka Kultūras ministrijas prioritāte ir trupas intereses.
- Aktieri uzsver: pārmaiņas neietekmēs teātra darbu un repertuāru.
- Kritiķe: Džilindžera aiziešana neatrisina situāciju, ja netiek mainīts repertuārs.
- Aktieri noliedz, ka gaidījuši, līdz Džilindžers dosies atvaļinājumā.
- Rēzija Kalniņa noliedz baumas, ka pretendē uz Džilindžera amatu.
- Vēsturiski vadības maiņa Dailes teātrī nereti bijusi intrigu apvīta un labi režisēta.
Dailes teātra vadības krīze tiek risināta, Džilindžeram atrodoties ārzemēs
Pēc 33 Dailes teātra aktieru publiskās vēstules, kurā izteikta neuzticība teātra mākslinieciskajam vadītājam Džilindžeram, kļuvis skaidrs, ka viņš darbu šajā amatā vairs neturpinās. Viņš pats ir atvaļinājumā un uz telefona zvaniem neatbild.
Dailes teātra direktors Andris Vītols atklāj – Džilindžera prombūtnes laikā viņi ir sazvanījušies. Mākslinieciskais vadītājs atzinis, ka neredz iespēju turpināt darbu savā amatā, ja viņam izteikta neuzticība.
Teātra kritiķe Silvija Radzobe izsakās par notikušo: “Tā publiskā vēstule... To nevar ignorēt, jo tur ir dažādu paaudžu vislabākie Dailes teātra aktieri piedalījušies ar saviem parakstiem.”
Viņa uzsver, ka paraksti pie vēstules pierāda – “tas nav tikai šauras intrigantu grupiņas veikums.”
Radzobe atceras, ka jau pirms vairākiem gadiem teātra radošajā kolektīvā bija jūtamas krīzes pazīmes. Viņasprāt, teātra vadībai jau toreiz būtu bijis jārunā ar Džilindžeru par situāciju.
“Un tagad, ja Vītola kungs absolūti atsakās no atbildības, tas mani druscīt pārsteidz,” bilst Radzobe.
Vītols gan uzsver, ka negrib izvairīties no atbildības vai izlikties, ka iepriekš nav zinājis par briestošo konfliktu.
“Teātrī ir pastāvīgi konflikti. Kurā brīdī pienāk tas, ka mēs izkrītam no kaut kādas komforta zonas un mums ir tā dziļi jāsasprindzinās? Šoreiz tas brīdis pienāca. Bet varbūt ir vajadzīgs tāds ķirurģisks grieziens,” stāsta Vītols.
Jaunu māksliniecisko vadītāju pagaidām nemeklēs, tā vietā darbosies mākslinieciskā padome
Teātra direktors šonedēļ iepazīstināja kultūras ministru ar turpmākās rīcības plānu. Plānots, ka teātrī mākslinieciskā vadītāja pienākumus uz pagaidu laiku pildīs mākslinieciskā padome, kura teātrī jau darbojas kā repertuāra padome.
“Divu nedēļu laikā izdomāšu, kā precīzi darbojas šī mākslinieciskā padome. Uz kādu noteiktu brīdi palikšu viens pats, bez mākslinieciskā vadītāja, bet līdz ar to es vēlos aktīvāk iesaistīt šo repertuāra jeb māksliniecisko padomi. Plāns ir, ka šāds modelis varētu [pastāvēt] kādu pusgadu,” nodomu atklāj Vītols.
Citu māksliniecisko vadītāju teātra direktors pagaidām neplāno meklēt.
“Šinī gadījumā arī man ir tas izaicinājums, ka es pats vēlos būt tieši procesā iekšā,” stāta Vītols.
Šobrīd Dailes teātrī nestrādā štata režisori. Vītols min štata režisoru pieņemšanu darbā kā iespējamu risinājumu: “Varbūt tiek šī mākslinieciskā vadītāja postenis sadalīts un tiek pieņemti kādi štata režisori.”
Pie kultūras ministra šonedēļ viesojās arī Dailes teātra trupas pārstāvji.
Aktieris Artūrs Skrastiņš uzsver, ka teātra radošajā kolektīvā nav mākslinieciskās krīzes, jo tā skārusi vienu konkrētu cilvēku.
“Man bija svarīgi no ministra dzirdēt, ko mēs arī sadzirdējām, ka trupas intereses Kultūras ministrijā vienmēr būs prioritāte,” Skrastiņš stāsta pēc tikšanās ar kultūras ministru Nauri Puntuli (Nacionālā apvienība).
“Es domāju, ka optimālākais risinājums ir no tādas ģenētiski modificētas kultūras aiziet atpakaļ uz naturālo kultūru, tātad uz to, kas ir Dailes teātris,” savu redzējumu par situāciju pēc tikšanās ar kultūras ministru klāsta aktrise Rēzija Kalniņa.
Viņasprāt, ir pāragri runāt par to, kurš varētu būt nākamais mākslinieciskais vadītājs.
“Es domāju, ka mākslinieciskajā padomē noteikti būs cilvēki, kas ir Dailes teātra sakņu cilvēki, un tie arī spriedīs par to, kāda ir nākotne,” spriež Kalniņa.
Viņa piebilst: “Bet mums pats svarīgākais, lai notiek patiesi šī Dailes teātra renesanse.
Aktieri uzsver: pārmaiņas neietekmēs teātra darbu un repertuāru
Skrastiņš uzsver, ka Džilindžera aiziešana neietekmēs teātra darbu un repertuārā būtiskas izmaiņas netiks veiktas:
“Džilindžeram bija paredzēts iestudēt izrādi “Santa Krusa”, ko viņš, cik es saprotu, ir atteicies darīt, līdz ar to tur varbūt mainīsies režisors, varbūt šis viens nosaukums. Pārējais [repertuārs] paliek tāpat. Un arī nākamā gada repertuārs ir praktiski izveidots.”
Taču iepriekš izskanējis, ka tieši teātra repertuāra izvēle bijusi par pamatu aktieru neapmierinātībai.
Ja repertuārs netiek būtiski mainīts, vai tiek sasniegts cerētais, atbrīvojoties no mākslinieciskā vadītāja?
“Vai tad izskanēja kaut kur, ka tieši repertuārs?” jautā Skrastiņš.
Skrastiņš atbild, ka trupas neapmierinātību raisījusi tieši sezonas atklāšanas izrāde – Reja Kūnija komēdija “Neiespējamā misija” – turklāt tieši tādēļ, ka Džilindžers savu izvēli iestudēt šo izrādi atklāti pamatojis ar nepieciešamību pelnīt naudu.
Rēzija Kalniņa, kas spēlē šajā izrādē, atceras: “Atbilde uz to, kāds ir šīs izrādes virsuzdevums – teātrim vajag naudu. Tas samulsināja mūs, tas lika uzdot jautājumu – “Quo vadis” Dailes teātris?”
Džilindžera aiziešana neatrisina situāciju, pagaidām panākti tikai kosmētiski uzlabojumi
Teātra zinātniece Ieva Struka, komentējot notiekoši Dailes teātrī, min, ka teātris ir tiešām neapskaužamā situācijā, sevišķi uzsverot tā Lielo zāli un faktu, ka Dailes teātrim no pašu ieņēmumiem jāsedz 59% sava budžeta - 41% nosedz valsts dotācija.
“Tik milzīgu skatuvi šobrīd Latvijā var novēlēt tikai savam ienaidniekam tāpēc, ka to ir ļoti grūti apdzīvot, tas tā objektīvi ir. Tas, ka atsevišķiem režisoriem atsevišķās izrādēs tas izdodas, vairāk ir izņēmums. Jo 60%, kas ir jānopelna, Dailes teātrim ir vislielākie. Citiem teātriem tā situācija ir mazliet labāka.”
Silvija Radzobe uzskata, ka situācija vēl nav atrisināta un panākti tikai kosmētiski uzlabojumi, jo teātri vadīt un repertuāru sastādīt turpina tie paši cilvēki, kas līdz šim – teātra direktors Andris Vītols un mākslinieciskā padome.
“Es domāju, ka atbildību par esošo situāciju, tieši par repertuāru vajag uzņemties mākslinieciskajai padomei un direktoram.
Ja sezonā lielajā zālē tiek iestudēti trīs, nu, divi slavenu filmu scenāriji, tas tomēr dīvaini mūsdienās,” komentē Radzobe.
Kultūras ministrs Nauris Puntulis gan nedēļas sākumā, gan sarunā ar aktieriem uzsvēra nepieciešamību attiecības atrisināt cieņpilni.
“Jebkurš mākslinieks ir ļoti jūtīgs savā dvēselē, un es domāju, ka šīs attiecības ir jānokārto cieņpilni, neaizskarot neviena personību,” pauž Puntulis.
Taču to, vai šķiršanās no Džilindžera notiek cieņpilni, ministrs atsakās novērtēt: “Tā ir trupas iekšēja lieta, es to nevērtēšu. Es vienkārši saku par saviem principiem.”
Aktieri noliedz, ka gaidījuši, līdz Džilindžers dosies atvaļinājumā
Artūrs Skrastiņš stāsta, kāpēc neuzticības izteikšana notikusi laikā, kad Džilindžers atrodas ārpus Latvijas.
“Tad, kad bija raidījums “Teātris.ZIP”, kur Rēzija izteica ļoti nopietnus iebildumus, nebija nekādas reakcijas no mākslinieciskā vadītāja puses. Kad bija raidījums “Kultūršoks”, nebija nekādas reakcijas.
Es gaidīju, ka mākslinieciskais vadītājs sasauks sapulci, lai izrunātu, tāpēc ka sabiedriskajā televīzijā izskan vārdi, ka Dailes teātrī ir mākslinieciskā krīze.
Tad, kad šīs atbildes nebija, sapratām, ka mums pašiem ir jāsanāk kopā. Šīs sapulces mērķis, ar ko viss sākās, nebija kādu gāzt, bet izrunāt sasāpējušos jautājumus,” atklāj Skrastiņš.
Taču jau pirms divām nedēļām, veidojot pirmo ''Kultūršoku'' par mākslinieciskās vadības krīzi Dailes teātrī, bija zināms, ka tiek gatavota aktieru vizīte pie ministra, un Džilindžers tobrīd vēl nebija devies atvaļinājumā.
Dailes teātrī notiekošo apvij ne mazums baumu. Izskan arī viedokļi par to, kurš nolūkojis mākslinieciskā vadītāja krēslu, īpaši šajā jautājumā pieminot Rēziju Kalniņu, ar kuras sacīto raidījumā “Teātris.ZIP” Dailes teātra situācija kļuva publiska.
Rēzija Kalniņa noliedz, ka vēlas kļūt par teātra māksliniecisko vadītāju:
“Jā, man ir ļoti skumji, ka šāda bauma ir izskanējusi, jo es nekad neesmu uz to pretendējusi, jo, manuprāt, ir jābūt izglītībai, zināšanām un aicinājumam to darīt. Man tāds noteikti nepiemīt.”
Smiļģa lāsts - iepriekš vadības maiņa Dailes teātrī nereti bijusi intrigu apvīta un labi režisēta
Māksliniecisko vadītāju un galveno režisoru nomaiņa Dailes teātrī reti notikusi mierīgi. Parasti šie gadījumi bijuši intrigu apvīti, emocionāli sakāpināti un visnotaļ labi režisēti.
“Protams, ka tā ir leģenda par Smiļģa lāstu,” min teātra zinātniece Ieva Struka.
“Bet tajā pašā laikā veids, kā notiek māksliniecisko vadītāju maiņa tieši Dailes teātrī, jā, tas varbūt ir daudz saasinātāks nekā citur, un es nezinu, vai tas ir Smiļģa pirksts.
Drīzāk tā ir tāda apstākļu sakritība, ka, kultivējot priekšstatu, ka Dailes teātra aktieri ir īpaši un kolektīvs ir īpašs, jo viņus vada Smiļģa gars un šī skaidrība, kaislība un vienkāršība, tas kaut kādā ziņā tiek nodots no paaudzes paaudzē, un tas nemiers vai neapmierinātība ar esošo ir viņiem pašiem vajadzīga, lai radītu atkal jaunus un jaunus mākslinieciskos sasniegumus. Tā ka es domāju, tas ritenis veļas arī mazliet tādu iracionālu iemeslu dēļ.”
Dailes teātra dibinātāju Eduardu Smiļģi no mākslinieciskā vadītāja amata atbrīvoja 1964. gadā. Galvenā režisora amatā stājās Pēteris Pētersons.
Struka stāsta, ka toreiz par pamatu bijis tieši “paaudžu konflikts un paaudžu sadursme, kur četrdesmitgadnieks spēka gados, kurš jūt sevī aicinājumu iestudēt, iestudēt labi, strādāt ar pilnu jaudu, un šis patriarhs, kurš ir radījis teātri, bet kurš patiesībā vairs nevar to noturēt. Man liekas, tur tā maiņa bija absolūti neizbēgama.”
Taču 1971. gadā no Dailes teātra nācās aiziet arī Pēterim Pētersonam
Teātra kritiķe Silvija Radzobe skaidro, ka toreiz “uzdarbojās [Komunistiskās] partijas komiteja Vijas Artmanes vadībā, un Pētersons dabūja samaksāt par vienu savu kļūdu, proti, nākot galvenā režisora postenī, viņš atbīdīja no lielām lomām tā laika slavenākos aktierus, Smiļģa audzēkņus – Artmani un Hariju Liepiņu jau galvenokārt.”
Bet 2002. gadā mākslinieciskā vadītāja amatu bija spiests atstāt Kārlis Auškāps. Arī viņu daļēji gāza aktieri, gan bez skaļa skandāla.
Radzobe saskata zināmas līdzības Auškāpa un Džilindžera gadījumos.
“Gan Auškāps, gan Džilindžers sākotnēji bija neapšaubāmi talantīgi mākslinieki. Ejot laikam, ar viņiem abiem kā ar māksliniekiem zināmā mērā notika tāds deģeneratīvs process. Vienkārši pirmo darba gadu pelnītā atzinība un sasniegumi gan Auškāpa, gan Džilindžera gadījumā noveda šos abus māksliniekus pie pašapmierinātības,” stāsta Radzobe.
Viņa uzsver, ka ne teātris, ne dzīve nestāv uz vietas: “Ja kāds iedomājas, ka viņš var stāvēt uz vietas bez kādas attīstības, bez perspektīvas, bez maiņas, tad tā ir ļoti liela kļūda, un, ejot laikam, vienkārši to uzticības un intereses, un talanta kredītu cilvēks iztērē.”
