Elvīru Baldiņu 2020. gada rudenī uz telefona sarunu aicināja jaunā aktrise, “Spēlmaņu nakts 2019/2020” nominante kategorijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks” Elizabete Skrastiņa.
Elizabete Skrastiņa: Kā jūs jūtaties, kā jums iet?
Elvīra Baldiņa: Nu kā man iet? Ar kājām jau labi neiet. Mani te jau ļoti lutina. Esmu galīgi izlaidusies.
Bet jūs to esat pelnījusi!
Pelnījusi esmu gan. Visu mūžu esmu bijusi sabiedriska, cilvēkus esmu mīlējusi.
Es uzskatu, ka cilvēks pats nekur nav vainīgs, apstākļi to tādu veido. Nav labu un sliktu cilvēku, ir tikai laimīgi un nelaimīgi.
Tie ir nelaimīgi, kas ir cietumā vai ne? Vispār, mani interesē, ko tu domā šajā sakarā.
Es domāju līdzīgi kā jūs, bet es vēl mācos pieņemt pasauli un cilvēkus. Es arī esmu ļoti laimīga un svētīta ar visu to, kas man dzīvē ir dots – mana ģimene un draugi. Vispār ar cilvēkiem, kas man ir apkārt. Arī ar veselību. Mācos pieņemt citus cilvēkus un pati sevi, jo dažreiz, kad ir ne visai patīkamas situācijas, tad mēdz pārņemt tādas emocijas kā dusmas un aizvainojumus, un tad es ar to mēģinu kaut kā sevī samierināties un tikt galā. Tas vispār ir ļoti svarīgs jautājums, par ko mēs sākām runāt – lai vai kas manā dzīvē notiktu, lai kur es ietu, spēlētu teātrī vai ne, tas, vai mēs esam laimīgi vai ne, būs tas svarīgākais.
Kā tu domā, vai teātris var cilvēku pārveidot? Vai teātrim ir liela vara pārveidot cilvēku dzīvi?
Es domāju, ka mūsdienās kino ir lielāka loma nekā teātrim, jo to skatās vairāk cilvēku. Ja to ņem tā globāli. Bet Latvijā, es domāju, teātris cilvēkus ļoti ietekmē un var mainīt domāšanu, jo uz skatuves mēs runājam par to patieso, par ko ikdienā mēs cenšamies nedomāt, lai tas netraucētu mūsu ikdienas pienākumiem. Es domāju, ka tad, kad cilvēks iet uz teātri, viņš ierauga sevi, un tas palīdz viņam sevi saprast un mīlēt. Kā jums šķiet? Ko jūs domājat par šo jautājumu?
Zini, ir ļoti savādi. Kad aizgāju uz teātri, es no laukiem aizbraucu uz Rīgu. Vecāki negribēja, bet es aizbraucu un mācījos teātra skolā un studijā. Man kopsummā ir augstākā izglītība teātrī, bet es teātri vairs necienu un neuzskatu, ka tas spēj mainīt cilvēkus uz labu. Man gadījās tā, ka cilvēks, kurš mani pazina, kurš mani bija redzējis teātrī, iesita man ar cirvi pa galvu. Ko tad tas teātris varēja nozīmēt, vai tam vispār bija audzinoša ietekme uz cilvēku, ja viņš šādi man varēja izdarīt? Man ir plīsums galvaskausā! Joprojām nezinu, kas bija par iemeslu šim uzbrukumam. Tāpēc man teātris vairs neko daudz nenozīmē.
Man patīk tas tuvums, ar ko cilvēks cilvēkam tuvojas. Tāpat kā tagad pie manis sēž cilvēks, kas man ir ļoti mīļš. (Sarunā piedalās Evija Rozenlauka – psiholoģe un pasākumu organizētāja senioru rezidencē, kurā sarunas laikā atrodas aktrise – red.).
Es uzskatu, ka cilvēks cilvēkam ir Dievs. Dieva nav, bet cilvēks cilvēkam var būt Dievs. Mums jābūt citam pret citu Dieva vietā, ir jāpalīdz vienam otram.
Tādi ir mani pasaules uzskati, tas teātris var būt, var nebūt.
Es tev novēlu garu mūžu, jo tas ir to vērts. Mans mūžs ir tik pasakains kā pasakā. Es ganīju zosis, baidoties no tām, ganīju arī cūkas. Un beigās par savu darbu teātrī, kuru tagad it kā noniecinu, dabūju braucienu uz Franciju un dejoju Eifeļa torņa restorānā. Es – zosu gane, cūku gane, kļuvu par tādu kā pasaku princesi!
Jā, tik tiešām! Ļoti skaisti! Es varētu teikt savā ziņā pretējo. Es piedzimu pilsētā un nekad tā īsti tādus lauku darbus neesmu darījusi. Diezgan ātri nostājos uz skatuves – jau bērnībā dziedāju un dejoju un, var teikt, kad biju maza, jau jutos kā tāda princese. Un tagad var teikt, ka es gribētu gūt tādu pieredzi, kāda bija jums jaunībā. Kā ir dzīvot dabā, kā ir būt ar zosīm. Arī tas, ko jūs teicāt, ka cilvēks cilvēkam ir tas dievišķais un teātris var nebūt. Es tomēr domāju, ka arī teātrī var būt cilvēks cilvēkam. Man ļoti žēl, ka jums gadījās, ka bija tāds cilvēks, kas jums iesita ar cirvi pa galvu. Pieņemsim, ka viņš ir nelaimīgs cilvēks un varbūt tāpēc tā izdarīja. Man ir liels gods šodien ar jums runāt.
Man ir ļoti interesanti ar tevi runāt. Man blakus ir Evija, un es skatos, ka arī viņai ir interesanti mūsos klausīties. Tie tad jau ir lieli sasniegumi, ka es tik veca, veca, bet tu tik jauna, jauna un mēs tik interesanti varam sarunāties.
Mēs laižam tādu ripu caur manu sapratni un sirdi un tad caur tavu. Nevis viena otrai pretī, bet tiešām mēs sarunājamies.
Man šodien ir tāda tīrības diena un satiekos ar tevi trešdienā, turpmāk katru trešdienu svinēšu.
Kāda ir jūsu mīļākā krāsa?
Mīļākā krāsa? Gaišas krāsas. Es daudz esmu gājusi bērēs cilvēkiem, ar tautas dziesmām pavadījusi, un man teica: “Kāpēc tu ej gaiša, ja citi iet melni?” Melni, melni, kāpēc melni? Latvieši arī bērēs gāja:
“Balta gāju mūžiņā
Trijas reizes ģērbusies –
Piedzimstot, nomirstot,
Ejot smilšu kalniņā.”
Iedomājies, kāda tautasdziesma! Trīs reizes dzīves nozīmīgākajos mirkļos cilvēks ģērbās balti. Man arī balta krāsa patīk, bet viņai jau arī visādi toņi kā katrai krāsai – blakus toņi. Kā tev ar krāsām iet?
Man patīk košas krāsas, jo šobrīd ir rudens, un es ilgojos pēc košām krāsām. Man patīk pavasara zaļais. Man ļoti patīk tāda koša dabas zaļa krāsa. Kad tikko izdīgušas lapiņas pavasarī, kad spīd saule un lapas ir tik dzīvīgi zaļas, ka sirds gavilē.
Izstāstīt to otram jau nevar, tikai pats var. Varam virināt muti, cik gribam, bet to pašsajūtu, kuru gūstam, izstāstīt nevar. Tāpat kā aktieri. Ja neesam viņu dzīvu uz skatuves redzējuši un satikuši, tad cauri ir. Bet redzi, mani tu būsi sastapusi. Man patīk! Esmu ar Antu Klinti satikusies dzīvā veidā, Jāni Osi, ar Žani Katlapu esmu kopā filmējusies. Tagad jaunieši viens otrs nezina, kas tad tas Žanis Katlaps ir. Tā ir kauna lieta, kauna lieta! Tev gan nebūs ko kaunēties. Tu esi tikusies ar 101 gadu vecu aktrisi un runājusies gari un plaši.
Es gribēju jums pajautāt – jūs savā mūžā esat spēlējusi puikas un vīriešu lomas. Kāda ir sajūta to darīt, un cik tas ir grūti? Kā tas ietekmēja jūs kā sievieti? Vai jums tas nāca dabīgi?
Redzi, kā bija – es augu kopā ar zēniem. Biju vienīgā meitene. Visu laiku ar viņiem kopā spēlējos. Pēc dabas esmu ļoti lielīga, un te ir viena lielībiņa: man vienmēr vajadzēja pārsteigt tos puikas. “Re, kā es varu!” Man bija tādi pelēki apakšsvārciņi, pašausti, jo man bija jāiet pa sniegotu lauku 2 kilometri katru rītu uz skolu. Es skrēju, un neviens zēns nevarēja mani noķert. Tas viens zēns teica tā: “Re, kur aktrise! Ēēē! (Elvīra Baldiņa atdarina šo skaņu ar plato “ē” – red.) pelēki apakšbrunči!”. Aiz dusmām, ka viņš nevarēja mani noķert. Es teicu: “Ekka, būšu aktrise! Bēē!” (Aktrise atdarina plato “ē”- red.)
Jūs jau tad zinājāt?
Jā. Un par tiem zēniem ir tā. Tur, tajā Eifeļa tornī, Parīzē, man tieši par zēnu lomām piešķīra šo iespēju aizbraukt uz Parīzi. (Teātra savienība izvirzīja Elvīru Baldiņu un režisoru Kārli Pamši apmaiņas braucienam uz Parīzi par godu oktobra svētkiem – red.). Es spēlēju Aļošu Peskovu, tas ir rakstnieks Maksims Gorkijs bērnībā, un otra bija Igo “Nožēlojamos” puika – Gavrošs, kas krita uz barikādēm. Tieši tik dīvaini, es taču biju meitene. Es biju Sniedze “Maijā un Paijā”. Esmu latviska un meitene, bet to lielo godu un balvu es dabūju par zēniem. Laikam tāpēc, ka es augu kopā ar zēniem. Tu saprati?
Jā, es sapratu. Ļoti interesanti.
Tā, ka nebaidies ne no vienas loma. Katra tev kaut ko dos, ko tu nemaz nebūsi gaidījusi.
Ja jums būtu iespēja izvēlēties vēlreiz, ja jūs tagad atgrieztos laikā un jums teiktu – jūs būsiet aktrise! Jūs gribētu vēlreiz? Nemainītu neko?
Es nezinu, ko lai es tev atbildu uz šo jautājumu. Es nezinu. Es esmu tik daudz ko skaisti piedzīvojusi. Tik garā mūžā ar daudziem cilvēkiem satikties – tas ir interesanti. Tas darbs tomēr ir interesants. Nebaidies no aktiera darba, tomēr nebaidies, nebaidies, nebaidies! Varbūt pietiek mums te runāt?
Paldies! Jūs jau sagurāt?
Atceries, ka tas, kas man pārsita galvu... Viņa māte lūdza, lai es ar dzeju izvadu to, kas man sita pa galvu. Un es ar visu sirsnību un cieņu viņu izvadīju, pie zārka runāju. Es piegāju pie tā zārka un savā klusā domā teicu: “Nu muļķīti, ko tu tik muļķīgi darīji?” Man bija viņa tik žēl, ka viņš bija miris. Viņš izcieta lielu sodu stingrā režīmā tāpēc, ka viņš mani... Vārdu sakot, man dzīve ir ļoti, ļoti interesanta – pasaka! Un centies dzīvot ilgi, un tava dzīve arī būs viena vienīga pasaka. Un katrs cilvēks teiks: “Cik tev viss ir brīnumains!”
Man šķiet, ka tas viss skaistais, kas jūsos ir – jūs zināt tik daudz tautasdziesmu un domājat par tādām garīgām vērtībām, jums tā dzīve ir bijusi tik skaista, pasakaina un gara, jo jūs spējat saskatīt skaisto un novērtēt dzīvi pat tad, ja jums sit ar cirvi. Man šķiet, ka jāmāk saskatīt tas skaistais jebkurā pelēkajā dienā...
Vai, cik skaisti tu saki.
Jebkurā grūtajā brīdī, un tas ir grūti. Un man šķiet, ka jūs to esat mācējusi.
Laikam tā jau sanāk, ja jūs tā domājat, bet pati dzīve māca un paši notikumi. Izmācīt jau nevar.
Var piedzimt par skolotāju un nebūt skolotājs, nemīlēt bērnus. Var piedzimt par aktieri, bet publika viņu nedievina, bet mani taču dievināja.
Jā? Un ko jums nozīmē skatītāji?
Skatītāji, dažādi ir skatītāji. Dažam var cauri šaut un dažam nevar. Piemēram, bija tāds režisors Anatolijs Efross no Maskavas. Viņš un visādi tur gudrinieki toreiz brauca mūs skatīties no Maskavas. Kad es iznācu uz skatuves, viņš piecēlās kājās. Iedomājies, cik šausmīgi tas ir. Publika skatās un brīnās, kāpēc viņš tā? Bet viņš saprata manu mākslu. Viņš saprata, ka es visās frāzēs, kas bija neinteresantas un sociālismam atbilstoši pareizas, bet garlaicīgas, mācēju izcelt to labo, bet to tukšo es atstāju malā. Iedomājies, tas taču ir sasniegums! Viņš jau sen ir miris, nomira jauns. Dzīve ļoti smagi viņu ņēma. Tā pati izrāde un tā pati loma gāja arī krievu valodā krievu trupā, un tas pats režisors teica – kāpēc latviešu trupā to izrādi nāk skatīties 300 reizes, bet krievu trupā nekā? “Dodiet man tādu aktrisi kā Baldiņa!”
Kā saucās tā izrāde?
“Uz bīstamās robežas”. Tur bija tāds zēns, kuru spēlēja Edgars Liepiņš, viņš bija uz bīstamas robežas, kuru viņš tomēr nepārkāpa. Tu padomā, es jau piekusu runāt.
Tad jau pietiks. Paldies jums! Man bija milzīgs prieks jūs satikt telefoniski. Turieties un izbaudiet, ka jūs aprūpē un mīl. Un arī citi jūs mīl, joprojām – skatītāji un jūsu darba cienītāji. Es un mani kolēģi.
Tiešām? Visi Jaunā Rīgas teātra aktieri mani burtiski iznēsāja uz rokām. Biju aizgājusi noskatīties to izrādi par Pētersonu.
Ā, jā – “Meklējot spēlmani”.
Jā, un tad viņi visi pēc kārtas pārķēra mani un šūpoja, burtiski uz savām rokām. Vai tad lielāka laime var būt? Tik gudri cilvēki! Un pirms tās izrādes viņi mani iztaujāja, prasīja manas domas. Vārdu sakot – es varu lielīties.
Jā, jūs droši to varat darīt.
Redzi, kāda man bija dzīve uz skatuves.
Man ir tāda fotogrāfija, kur ēdu kūku, esot špagatā uz abiem sāniem. Un 60 gadu vecumā es vēl uz rokām staigāju gar jūrmalu.
Visu cieņu!
Vai, paldies! Esam laimīgas, ka mēs satikāmies kaut vai valodā. Es tev vēlu skaistu mūžu no visas sirds. Vai tu pieņem manu vēlējumu?
Jā, es pieņemu, mīļš, mīļš paldies. Uz redzēšanos, Elvīra.
Saruna notikusi projekta “Teātra Atlanti cauri laikiem” ietvaros, sadarbojoties biedrībai “Latvijas Teātra darbinieku savienība”, un LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejam. Projekts īstenots ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Projekta īstenotāji īpaši pateicas senioru rezidences "Dzintara melodija" kolektīvam un psiholoģei Evijai Rozenlaukai par palīdzību sarunas organizēšanā.
