Ar Dailes teātra aktieri Gunāru Placēnu sarunājās “Spēlmaņu nakts 2019/2020” nominants kategorijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks”, aktieris Agris Krapivņickis.
Agris Krapivņickis: Esmu jaunais skatuves mākslinieks, šogad man ir otrais gads teātrī. Esmu tāds jauns gurķis. Pabeidzu iepriekšējo leļļu kursu. Nestrādāju nevienā valsts teātrī, bet pa visiem – kā brīvmākslinieks darbojos.
Gunārs Placēns: Kāpēc tā? Kāpēc brīvi?
Es tā gribēju no sākuma. Gribēju mazliet kaut kur pabružāties, tā ir interesanti. Ir interesanti iepazīt vietas, kamēr esi jauns. 2. kursa beigās tiku uzaicināts uz Daugavpils teātri. Tur es “ielēcu” Edgara lomā izrādē “Purva bridējs”, un pēc tam Daugavpilī man piedāvāja lomu izrādē “Kliedzēji”. Izrāde veidota pēc Jāņa Klīdzēja romāna “Sniegi” motīviem. Spēlēju Ruduku. Jānis Streičs vēl filmu bija uztaisījis ar Agnesi Zeltiņu – “Likteņdzirnas”.
Ak, “Likteņdzirnas”.
Jā, ar to izrādi pagājušogad ieguvām “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Gada mazās formas izrāde”. Un šogad esmu nominēts par diplomdarba izrādi. To turpinām spēlēt nevalstiskajā Ģertrūdes ielas teātrī, un izrādi nominēja un arī mani nominēja kā jauno skatuves mākslinieku.
Re, cik interesanti, manā laikā tādas nominācijas nemaz nebija.
Nebija?
Nebija. Tagad jau visādi. Un tas ir interesanti – tikko drusku parādies, kļūsti redzams, tā esi zvaigzne! (smejas)
Kā jūs sākāt aktiera karjeru, kāds bija pats sākums?
Sāku pamatskolas 3. klasē. Spēlēju dēlu Raiņa lugā “Ģirts Vilks”. Es atceros, ka biju paslēpies siena kaudzē, mani tomēr noķēra un tēvs mani nošāva pēc teksta “Esmu gatavs, mīļais tēv, pasveicini māti!”, un tad bija balle, bet man tik skumji un bēdīgi bija visu vakaru. Bet tēvs un māte arī Sausnējas pagastā ir spēlējuši teātri.
Jūs esat pabeidzis arī biškopjus?
Vispirms gāju Lauksaimniecības un lopkopības skolā Vestienā un pēc tam Biškopības tehnikumā un tad Teātra institūtā, tā kā esmu tiktāl ar skolām (rāda, ka pāri galvai).
Un kā notika tas lēciens? Es arī no sākuma pabeidzu Rīgas Tehnisko universitāti – elektroinženierus.
Es gribēju aizbraukt pārbaudīt tos apstākļus, kādi būs Aizputē, uz kurieni mani nozīmēja, bet netiku uz turieni. Tie bija krievu laiki, un stacijā gāju pie kases, kur tāds šīberis bija aizstumts priekšā. Tas ir vairāk nekā 70 gadus atpakaļ. Toreiz nebija biļetes uz Aizputi. Visas bija izpārdotas, un man deguna priekšā aizvēra kases lodziņu. Es sadusmojos, ka tā var būt! Un gāju uz blakus esošo kioskiņu prasīt, vai ir kāda teātra skola, un tā pārdevēja man par 20 vai 30 kapeikām uzrakstīja – “Teātra un horeogrāfijas skola Mārstaļu ielā” un ar to tas viss arī beidzās (smejas).
Bet ja tagad būtu iespēja – stātos vēlreiz?
Tas ir tā dīvaini… No vienas puses, jā, no otras puses, – nē.
Zinot, ka tad, kad es sāku, bija tik šausmīgi mazas algas, tad es teiktu, ka nē, bet šodien, zinot, cik daudz ir to seriālu un visa kā cita, teātri visur, tad varbūt, ka jā.
Un cik lomas ir kopā? 70 gadi teātrī – tas ir ļoti daudz.
Nu kaut kur pie 140.
Un visspilgtākā, vismīļākā? Šveiks?
Nu jā, bet redzi, ja tu gribi kaut ko labi nospēlēt, tad obligāti tā loma ir jāiemīlē. Citādi tu nevari labi nospēlēt. Un es tā arī cenšos. Bet Šveiks nav vienīgais. Bija "Dons Kihots", esmu Ādolfu Alunānu spēlējis, man tādas portretiskas lomas.
Šveiks laikam tad slavenākais?
Jā, to laikam tā vairāk atceras. Bet arī par Alunānu bija laba izrāde. Es vēl šodien Līgai Blauai nodemonstrēju tekstu, ar kuru lugu iesāku. Bija teātrī Alunāna 100 gadu jubileja. Vēl šodien to tekstu atceros.
Kā ar studijām? Vai ir kaut kas atmiņā ir palicis, kādi lieli nedarbi, vai tā prātīgi dzīvojāt?
Nu es jau nezinu. Iedzerts tika. Bet es jau no laukiem atbraucis, pusstopu izdzeru un man ne silts, ne auksts.
(Smejas.) Nu jā, lauki dara savu. Bet jūs visu mūžu pa Rīgu, laukos negribējās atgriezties?
Man patīk arī lauki, jā. Patīk.
Latvietis laikam tāds ir, kuram patīk lauki, vajag to dabu…
Ir tādi cilvēki, kuriem patīk lauki tikai uz vecumdienām. Līdz tam ne, ne, ne, bet pēc tam – laukos.
Kas labāk – filmas vai teātris? Jo jums jau daudz ir kino lomu.
Es nekad neesmu nospēlējis tādu lomu, kādu vajadzētu. Filmā nekad neesmu... Vienīgais, ko atceros, ka filmā “Dāvana vientuļai sievietei”, kur biju apdrošināšanas aģents, es izdomāju savu ainu, kur man pārbrauca pāri auto.
To ainu?
Jā, aktierim jābūt ar lielu fantāziju. Lai ir, no kurienes ķert, kur un kā darīt. Viss kaut kas no dzīves ir jāņem.
Vai ir kāda loma, ko vēl gribētu nospēlēt?
To jau nezin. “Provinces anekdotes” bija man otrā luga. Mani lika otrajā daļā, tur tā komiski vairāk. Un atkal, tikai pateicoties savai fantāzijai, – es tur esmu viesnīcas administrators, kas tur neļauj svešiem cilvēkiem uzturēties, un tad aiziet tā meitene – Ludmila Tarasova – nopirkt parūku. Atnāk ar visu parūku un cenu klāt, uzlaiko un uzliek to uz galda. Es pēc tam to parūku uzlieku sev un tad varēju darīt visu, ko es gribu.
Kas tikai nav darīts. Kosmosā braucu, šūplādi atverot. Atvilktnē kājas mazgāju… visu ko, daudz ko.
Aktiera galvenais instruments ir fantāzija.
Jā, arī.
Ir kāda loma, kas nākusi caur nenormālām mokām? Kur grūts process?
Grūti bija nospēlēt Donu Kihotu. Jo filmā jau ir viegli parādīt, ka ir ēzelis, ka jāj, bet te nav nekā. Zinu, ka Vācijā ar riteni atveidoja zirgu, tad mēs te izdomājām, ka ar tačku spēlēsim zirgu.
Kā jūs vērtējat mūsdienu teātra tendences, vai par to interesējaties?
Grūti pateikt, kā tas aizies tālāk. Tad seriāli var ņemt virsroku…
Bet kā ir, teātris atšķiras no Padomju Savienības laikiem? Kā teātris ir transformējies?
Redzi, tad mums bija tikai viena skatuve, kur bija 700 sēdvietas [teātrī], un tad mums nekas cits neatlika, tikai teātris un bufete. Tagad kas tik nav, zini. Brauc uz ārzemēm filmēties un šeit, un seriālos arī. Citi apgriezieni.
Un visu mūžu esat teātrī – Dailē. Vecākais aktieris Dailē.
Nu tā iznāk, jā.
Jānis Siliņš teica, ka pēc gada jūs būsiet ilgāk spēlējošais aktieris Latvijas vēsturē. Nepateikšu, kas vēl jums šajā ziņā ir priekšā.
Man jau saka, ka Eiropā jau esot. Maskavā tomēr viens bija 100 gadus vecs. Es redzēju, kā viņš vēl dziedāja.
Jūs arī esat dziedošs aktieris. No kurienes nāk tā dziedāšana? No ģimenes?
Man patīk dziedāt, bet citi guva virsroku, Edgars Liepiņš... un es domāju, ko es tur maisīšos? Lai gan agrāk man teica, ka es būtu varējis pretendēt uz dziedāšanu operā. Bija man diezgan skaļa balss.
Kādreiz jau nebija mikrofonu.
Nu jā. Tā bija jāspēlē, lai tevi dzird, arī čukstus runājot.
Bet jūs tāds raksturlomu spēlētājs, komēdijas daudz bija. Tas jau tautā mīlēts žanrs.
Tā jau ir, ka man patīk komēdijas.
Traģēdijas lasot vien jau asaras sanāk acīs, kur nu vēl spēlējot.
Es pat televīzijā neskatos neko, kur ir vardarbība, pistoles un šaušanās. No kurienes jūs pats esat?
Esmu no Limbažiem, tad pārcēlos uz Rīgu un iestājos Rīgas Stradiņa universitātē rehabilitācijā – fizioterapeitos, bet pēc diviem mēnešiem sapratu, ka nebūs. Tajā gadā aktieros neuzņēma, bet es jau iepriekš biju spēlējis skolas teātra pulciņos. Vēlāk stājos Māras Ķimeles kursā un netiku, tad iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, pabeidzu to un iestājos aktieros. Pabeidzu aktierus. Tagad darbojos Elmāra Seņkova vadītajā teātra apvienībā “Esarte”. Mēs tur vairāki kursabiedri darbojamies, galvenokārt dažādos projektos nevalstiskajā sektorā.
Un kā ar skatītājiem, skaita ziņā?
Es esmu spēlējis tikai mazajās zālēs, mazās kamerizrādēs, kur ir 80 – 100 skatītāju.
Tā kā mūsu mazajā zālē.
Jā, mazajā zālē, kur ir tuvums. Tagad jau teātris ir mainījies. Aktierim tagad ir iespējams izdzīvot, braukājot no teātra uz teātri. Jūs tagad Skultē dzīvojat? Braukājat?
Jā.
Jūs nākat no laukiem, vai lauku rūdījums ir palīdzējis uz skatuves?
Droši vien. Lai gan man tēvs arī nodzīvoja 94 gadus. Es jau tuvojos tam. Man drīz būs jauna loma atkal – “Vecenītēs ar lietussargiem” – izrāde bērniem.
Jums būs jauna loma?
Man ir ļoti daudz lomu. Es tagad piedalos trīs izrādēs.
Kā saglabāt to entuziasmu – 70 gadus nostrādāt teātrī? Tā laikam baigā mīlestība ir?
Tā iznāk. Man jau nav tādu lomu, kurā es ieeju un netieku ārā. Vienīgi tāda reize bija, kad pēdējo reizi nospēlējām “Šveiku”. Nospēlēju, visi aiziet projām, un es paliku viens pats.
Un man kļuva ļoti skumji un bēdīgi, jo man likās, ka esmu zaudējis savu cilvēku, jo vairāk nekad es nebūšu Šveiks.
Jā, tu atstāj tur kaut ko no sevis.
Jā, cik daudz izrāžu bija, cik daudz pudeles es neizdzēru to izrāžu laikā (smejas). Reiz manā vārdadienā izrādes laikā puikas man rekvizīta pudelē bija ielējuši vīnu, bet izrāžu vadītājs bija noķēris un neļāvis. Man jau līdz tai ainai bija daudzi skati jāspēlē.
Apsmieties ir sanācis uz skatuves?
Tas ir pats interesantākais – mani nevar sasmīdināt nekad un nekur uz skatuves. Tā ir tāda profesija. Tev ir jābūt kā nodoklim – nopietnam, lai tev smejas, nevis tu.
Jā, humors jau nāk no absolūtas nopietnības. Ķēmoties nedrīkst.
Jā. Komēdijā ir jābūt daudz patiesākam nekā traģēdijā.
Jā, to jau bieži nenovērtē.
Agrāk bija sleja “Padomju Jaunatnē”, kur visi kritiķi rakstīja par komēdiju kā par otrās šķiras žanru, bet tagad jau sāk slavēt, cik tas ir grūti komēdiju spēlēt. Jo tā jau arī ir.
Jums arī Triju Zvaigžņu ordenis ir.
Atklāti sakot, man ir visi apbalvojumi.
Jā, mūža ieguldījums bija.
Jā, teātrī mūža ieguldījums. Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums. Un vēl Latvijas bruņoto spēku Goda raksts.
Kā iemīlēt teātri tik ļoti, ka tu gribi nostrādāt teātrī visu mūžu? Kā iegūt to uzticību un vēlmi pavadīt uz skatuves savu mūžu? Jo 70 gadi ir neiedomājams skaitlis. Principā jūs esat staigājošs gadsimts.
Nu šī profesija ir šausmīgi jāmīl un tai jātic. Un tad, kad tu esi tajā ritenī iekšā, tad arī prāts nenāks mest to profesiju pie malas
Vai ir tā, ka aktierim dzīve paskrien divtik ātri? Ka uz skatuves izdzīvojot daudzas dzīves, viss paskrien divtik ātri?
Varbūt. Es tik atceros, ka vecajā teātrī mēs nekad neredzējām pavasari. Katru dienu līdz Jāņiem bija mēģinājumi katru rītu. Smiļģis katru gadu uz pavasari paņēma personāžiem bagātāko lugu, kur mēs visi nodarbināti. Pavasaris būtu varējis būt brīvs, bet nē.
Pa kolhoziem braukājām ar tādu desu vāģi. Aizbraucām uz Kurzemi – tur ziedēja ābeles. Aizbraucām uz Vidzemi, tur atkal zied ābeles. Gulējām kur nu kurais. Bija jāpaņem līdzi piepūšamie maisi. Bija smieklīgi, kad no rīta pamodos un sapratu, ka bikšu nav, jo ģērbēja noturējusi par kostīmu un jau aizvedusi uz nākamo vietu. Tad nu dabūju no Edgara galifē baltas bikses un braucu tālāk (smejas).
Kā tas bija “Šveikā”? Pirmā jau bija doma, ka Eduards Pāvuls spēlēs. Jūs esot sēdējis malā, un tad Pāvuls tika noņemts.
Jā, tā bija, es par to esmu stāstījis. Toreiz tāds Voldemārs Kalpiņš bija kultūras ministrs.
Bija vesela komisija, kas skatījās pieņemšanas izrādi un sprieda, vai der vai neder.
Es tikai tagad uzzināju, ka Pāvula radinieki žurnālā bija ierakstījuši, ka viņš atgādinājis leģionāru un tāpēc viņu nepieņēma. Man tā bija pirmā dzirdēšana. Es biju pietiekoši apaļīgs tajā laikā, un tas sakrita ar zīmējumiem, kas bija grāmatā. Nu tā sanāca.
Kā jūs vērtējat režisoru darbu ar aktieriem jaunībā un tagad? Vai ir atšķirības?
Dažādi režisori. Dažiem ļaujas... Arnim Ozolam bija – pat Artmane sita cepuri pret zemi, jo viņš grib, lai tu izdari tā, kā viņš to saprot, un ne savādāk, bet aktierim pašam ir jābūt savas lomas režisoram caurmērā.
Nu jā, tas nav režisora darbs. Un kā skatītājs ir mainījies 70 gadu laikā? Ir kādas īpašas dāvanas no skatītājiem saņemtas?
Skatītājs, kā jau skatītājs. Cik atļauj līdzekļi.
Jaunībā bija otrajā stāvā telefons, un tad zvanīja un prasīja parunāt ar kādu aktieri. Es biju kā trešais, kuru sauca, ja Edgara Liepiņa nebija. Bet dāvanu ziņā... kad bija izbraukumi gandrīz mēnesi no vietas, tad sevišķi laukos puķes deva. Un tad mēs tās puķes saglabājām un devām rekvizitorei, lai ved uz nākošo izrādes vietu, lai dod katram aktierim tā, lai visiem tiek pa dāvanai, un tā no izrādes uz izrādi (smejas). Citādi garlaicīgi.
Kā ar jaunajiem aktieriem, kas ienāk teātrī?
Nav nekāda vaina, forši. Es esmu normāls, es nešķiroju. Man visi ir amerikāņi (smejas).
Nu, ja pats esi labs, tad visi pret tevi arī ir labi.
Saruna notikusi projekta “Teātra Atlanti cauri laikiem” ietvaros, sadarbojoties biedrībai “Latvijas Teātra darbinieku savienība”, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejam un Dailes teātrim. Projekts īstenots ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
