Eduards Smiļģis ir pirmais un vienīgais latviešu teātra reformators, kurš radīja savu teātri. Viņš tagadējā Jaunā Rīgas teātra ēkā dibināja Dailes teātri, ko vēlāk pārcēla uz Brīvības ielas ēku. Dailes teātrī viņš bija gan režisors, gan aktieris, gan pedagogs topošajiem skatuves māksliniekiem, no kuriem ne mazums aizvien ir uz skatuves. Īpaši mīlējis Šekspīra daiļradi, viņu interpretējot 21 reizi. Taču ar ne mazāku degsmi iestudējis otras pašmāju izcilības – Raiņa lugas.
“Viņam bija ārkārtīgi uzticīgi un talantīgi partneri. Sākot ar [Felicitu] Ertneri, Oto Skulmi, pēc tam Ģirts Vilks, Marģers Zariņš, kuri uzreiz saprata, kā to realizēt, lai būtu tas gājiens,” stāsta Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš.
Ģēnijs, ārkārtēji harismātisks, dedzīgs sava darba darītājs, vienlaikus sirsnīgs un laipns saskarsmē ar it visiem – tā par savu vectētiņu ne mazums dzirdējusi gleznotāja Adriana Vīgnere, kura šodien muzeja atklāja savu darbu peronālizstādi.
“Man ļoti žēl, ka man nav sanācis viņu satikt. Pēc mammas stāstītā, viņš ir ļoti daudz runājis par cilvēka vietu pasaulē, par cilvēku mākslā, par mūžību. Būtu daudz ko runāt ar vectēvu. Noteikti, ka mēs izgudrotu ne vienu vien interesantu instalāciju,” uzsver Smiļģa mazmeita.
Adrianai laimējies piedzimt diženu cilvēku ģimenē. No mammas puses viņas vectētiņš ir Latvijas teātra ģēnijs Eduards Smiļģis, bet no tēva - Leonīds Vīgners.
Talants kādā no radošajām jomām – neizbēgams un šajās dienās apskatāms Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Adrianas gleznas atrodas privātkolekcijās, muzejos un galerijās ārvalstīs. Vienu no šīm viņa dāvināšot Smiļģa mājai jeb Teātra muzejam, pārējās paturēšot ģimenē. Emocionālākā ir glezna, kurā skaidri redzams Smiļģa sabrukums, uzzinot ka ar Kultūras ministrijas lēmumu viņš ir atstādināts no Dailes teātra vadītāja amata.
“Šis stāsts ir par to, ka vectēva paša izaudzināto skatuves mākslinieku nodevība viņu nogalināja. Un tā arī bija – viņš nodzīvoja ļoti īsu laiku pēc tam.
Ļoti interesanti, ka gleznojot šo darbu, man tā kā kāds paņēma roku un vadīja otu.
Man tāda sajūta ir bijusi pāris reizes dzīvē, tad ar tiem darbiem ir tāda sajūta, ka ir uzgleznots, bet tu pats neesi uzgleznojis. Laikam vectēvs gribēja, lai šo faktu uzglezno,” domā Smiļģa mazmeita.
Dailes teātrim Smiļģis veltījis vairāk nekā 40 gadus, un pēc atlaišanas viņš šai saulē nodzīvoja vien divus gadus. Pēc viņa aiziešanas palicis vesels teātris, spēcīgas tradīcijas, būtiska nodaļa Latvijas teātra vēsturē, lielisku aktieru komanda, arī teātra muzejs un teātra balvu pasniegšanas ceremonija “Spēlmaņu nakts”.
Kā agrāk katras sezonas sākumā, arī šogad, dienā pirms ''Spēlmaņu nakts'' ceremonijas, teātra muzeja vadītājs nominantus aicināja uz kopīgu ziedu nolikšanu Smiļģa atdusas vietā. Šī gada balvas par mūža ieguldījumu laureāte Olga Dreģe Smiļģa skolas principus aizvien pielietojot.
“Bez šaubām, tas ir uz mūžu! Tas jau nevar izgaist un pazust, tikai kļūst apskaidrotāks. Līdz šai dienai es pastāvu pie šīs pārliecības, ka skatuve ir vairāk, skaistāk, kaislāk, es tam piekrītu un es tā arī cenšos strādāt,” uzsver aktrise.
