Ideju iestudēt “Vilkaču mantinieci” – stāstu par mīlestību uz sena divu dzimtu naida fona – horeogrāfs Jānis Purviņš auklējis desmit gadus. Kopā ar libreta autori Rasu Bugavičuti-Pēci, mūzikas autoru Edgaru Liporu, režisoru Reini Suhanovu un vēl citiem radošās komandas dalībniekiem dažu mēnešu laikā izdevies radīt Latvijas kultūrā samērā retas formas izrādi, kurā romāna sižets tiek izdejots vairāk nekā 20 dejās.
Jānis Purviņš stāsta: “Mani uzrunāja tas maģiskums, kas ir iekšā, tā latviskā dzīvesziņa, kas apakšā – ne priekšplānā, bet tādā apslēptā slānī, arī, protams, tas mīlestības jautājums. Pretstatā ir naids, skaudība – viss, kas pašreiz dzīvo ap mums, tas ir dzīvojis arī senāk.”
Izrādē uz skatuves kāpj Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra “Mazā ģilde” Tautas deju ansamblis “Līgo” un vidējās paaudzes deju kolektīvs “Līgo”. Abu galveno lomu – “Vilkaču” saimnieces un “Dievlodziņu” saimniekdēla tēlotāji līdz šim kopā kā pāris bija dejojuši tikai dažas dejas, tomēr sadancoties izrādē nebijis grūti.
Mārtiņš Lisovs, kurš spēlē “Dievlodziņu” saimniekdēlu, atklāj:
“Uznākot uz skatuves, tas stress ir pirms katras dejas, bet tu ieraugi meitenes acis, kura tev pretī dejos, sados rokas, un tu aizmirsties.
Tu ieej tajā dejā, sajūtās, ko tev režisors ieteicis, bet tā īstā sajūta nāk no tavas sirds, nāk te un tagad.”
Dejotāja Agnese Ļebedina (spēlē “Vilkaču” saimnieci) pastāsta, ka, gatavojot izrādi, skatījušies gan filmas, gan lasījuši grāmatas: “Smēlāmies no visām pusēm. Klausījāmies mūzikā, vārdos, tautasdziesmās. Tas arī ļoti daudz deva. Uzreiz saproti stāstu.”