Uz skatuves satiekas pieci klases biedri. Iecerētais klases vakars pārceļas uz videočatu, kurā piedalās pieci aktieri - Everita Pjata-Gertnere, Edgars Ozoliņš, Rolands Beķeris, Kaspars Kārkliņš, Gatis Maliks. Viņu sarunas notiek interneta vidē, kur katrs ar savu alkohola glāzi rokā rāda 21. gadsimta cilvēka tēlu, kurš mēdz pavadīt laiku ar datora ekrānu vai telefonu, sarunu biedrus atrodot virtuālajā telpā.
Par izrādes neierasto risinājumu savās pārdomās dalās aktieris Edgars Ozoliņš:
„Lai saprastu, mēs izmēģinājām videozvanu, kur mēs satiekamies un runājam. Tas bija diezgan sarežģīti.
Pieļauju, ka tas nav nekas oriģināls pasaules mērogā, bet Latvijas teātrī neko tādu neesmu redzējis. Veids, kā notiek šī izrāde, ir ļoti interesants.”
Režisors iestudējumam devis žanrisko apzīmējumu e-polifonija, tā velkot paralēles ar mūzikas pasauli un to, kas notiek ar mūsdienu cilvēku daudzslāņaino dzīvi – virtuālo un reālo.
„E- polifonija ir tāds mūsu izdomātais žanrs, kas atsaucas uz mūzikas terminu – polifonija, kas nozīmē daudzbalsība. Mums likās, ka tas ir ļoti trāpīgs apzīmējums, kā mums interneta vidē bieži izskan sarunas kā tāda polifonija, kur ir kaut kādas tēmas, izskan vienreiz, vēl citreiz, tad pārklājas. Daudzveidīgas balsis, kas skan neatkarīgi viena no otras, bet beigās saslēdzas vienā tēmā,” stāsta režisors.
Režisors uzdod jautājumus par to, kā funkcionē un dzīvo pilsoniskā sabiedrība kā tāda.
„Pēdējo desmit gadu laikā šie ideāli, šīs vērtības, kā mēs sevi apzināmies – ne tikai kā individuāli cilvēki, kas var kaut ko mainīt, vai nevar, bet sabiedrība kopumā – tāda diezgan zudusi vērtība, tāpēc mēģināju sajust, kā manī rezonē šī tēma – pilsoniskā sabiedrība,” stāsta režisors.
Aktiera Gata Malika tēls ir vīrietis, kurš nav sevi realizējis, kaut arī dzīvo ilūzijās, ka to ir paveicis. Viņam ir pāri 30, viņam ir sieva un drīz gaidāms mazulis, bet vai viņš ir laimīgs? Par bezatbildības un vienaldzības tematu šajā izrādē savas pārdomas pauž Gatis Maliks:
„Mēs skaisti varam runāt un skaisti postulēt kaut kādas lietas, kamēr tas mūs neskar.
Cilvēki lielākoties ir bezatbildīgi un vienaldzīgi – puse Austrālijas deg, bet, kamēr pašus tas mūs neskar, mēs par to neuztraucamies. Kaut kas līdz galam mūsos nav pareizi izveidojies - izveidots. Vieglāk eksistēt, ja ne par ko nav jāuztraucas. Vai tas ir pareizi? Vai tā drīkst dzīvot? Ir dažādi veidi kā dzīvot, nav neviena pareizā, neviens sliktais. Atbildība un patiesība ir kaut kur pa vidu.”
Vienaldzības laikmetā Dmitrijs Petrenko runā par atbildību.
„Cik daudz mēs jūtamies atbildīgi par to, kas notiek, vai arī otrādi, cik ļoti mums ir vienalga, jo mēs redzam, ka ir lietas, ko nevaram mainīt un ietekmēt, kur tas viss aiziet, kur paliek cilvēks kā garīga būtne un cilvēks kā pilsonis. Mēģinu salikt kopā šīs lietas,” uzsver režisors.
Mēs vienmēr varam sākt ar sevi, runājot par atbildībām, saka Petrenko. Koša un tēlaini spilgta ir izrādes vizuālā dramaturģija, ko veidojuši Krista un Reinis Dzudzilo, tas ir viņu otrais kopdarbs Liepājas teātrī. Izrādes gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
