Kaut arī lugu caurvij skaudrs vēstures fons, izsūtījumi uz Sibīriju un karš, Liepājas teātra skatuvi piepilda rudzupuķu lauks un cilvēcisks vēstījums. Lugas “Malыš” autora Marjus Ivaškeviča lugas jau iestudētas Latvijā, par spilgtāko notikumu kļuvis iestudējums “Izraidītie” Dailes teātrī 2014. gadā. Tagad uz Liepājas teātra skatuves režisors Dmitrijs Petrenko radījis savu interpretāciju.
“Mēs skatāmies uz to, ko dara kaimiņi, kuri dzīvo līdzīgā vērtību un sociālpolitiskā telpā. Es pats neesmu strādājis ar šādu dramaturģiju. Es zinu Marju un viņa lugas, esmu vienmēr gribējis iestudēt viņa darbu,” stāsta Dmitrijs Petrenko.
Lugas “Malыš” iestudēšana bijusi padomā jau kādu laiku, atklāj režisors: “Jau pirms vairākiem gadiem es izlasīju lugu, tēma mani ļoti uzrunāju – tēma, kā mēs veidojam attiecības ar tuviem cilvēkiem, savu dzīvi, kā tiekam galā ar savām bailēm.
Galu galā, cik daudz mēs varam izdarīt ar varu, ar spēku.”
Liepājas teātra aktieri izrādes laikā runā divās valodās – krievu un latviešu. Ar titrētiem tulkojumiem uz skatuves. Bilingvālai izvēlei ir savs pamatojums, kas, režisora vārdiem sakot, saglabā sajūtu par to, kas ir savs un kas svešs.
Dzīvi izrādē skan aktiera Mārtiņa Kalitas varoņa krievu valoda. Kalitam jau nācies slīpēt krievu valodas zināšanas, jo viņš filmējies slavenā krievu režisora Ņikitas Mihalkova filmā “Saules dūriens”.
“Labi, ka ir šis bilingvālais izteiksmes līdzeklis. Lai parādītu atšķirību, personāžiem būtu atšķirība valodā, kultūrā, svešuma un neiederēšanās sajūta. Pielāgoties svešajiem apstākļiem. Man tā ir pirmā pieredze – spēlēt uz skatuves krievu valodā, tas nav vienkārši, tas ir kaut kas jauns un nebijis,” atzīmē Kalita.
Savukārt vēsturiskais fons nav īpaši jāizceļ, tas strādā pats par sevi, saka aktieris:
“Vēsture, teksti, fakti un apstākļi nav jāpaspilgtina. Tieši pretēji – tos ņemot nost, skatītājam pašam rodas sava izpratne.
Kā jau režisors sacīja, tas nav stāsts par karu, Sibīriju, tas ir stāsts par mīlestību un divām ģimenēm, par izvēlēm un lēmumiem. Tas ir cilvēcisks stāsts.”
Smalkas, dvēseliskas un vienlaikus bailīgas krievu sievietes tēls atklājas caur aktrises Karīnas Tatarinovas aktierspēli un vēstījumu.
“Dīvaini, es savu Nastju veidoju tādu, kura ir sievišķīga. Kaut arī viņai ir dota vara – vadīt pār cilvēkiem, arī par šo otro cilvēku, kurš ir ieradies. Viņa ir sievišķīga, kurai gribas sievišķīgi piekļauties, pakļauties, tā ir sievietes būtība – radīt, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Alkas būt mīlētai, apskautai, ievērotai. Lūk, šie ekstrēmie apstākļi – kari, izsūtījumi vai varas, vai kurā pusē ir vara, tā nevar iznīcināt cilvēka būtību gan no labās, gan sliktās puses – gan to, ka grib valdīt, gan mīlēt un būt mīlēts,” spriež Karīna Tatarinova.
Iestudējumā piedalās tikai četri aktieri – Karīna Tatarinova, Ilze Trukšāne, Mārtiņš Kalita, Kaspars Gods. Izrādi palīdz veidot Reinis Ozoliņš, kurš radījis muzikālo noformējumu, un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis. Tā kā lugas valoda ir poētiska, māksliniece Marija Ulmane skatuves telpu veidojusi nosacītu – varoņi nav ieslodzīti konkrētā telpā, bet brīvi pārvietojas, tādējādi nojaucot jebkādas robežas starp Latviju un Sibīriju.
