Gan Latvijā, gan daudzviet Eiropā mākslinieces un scenogrāfes Monikas Pormales darbs tika ievērots, apbrīnots un novērtēts Jaunā Rīgas teātra izrādēs, kas tapušas sadarbībā ar Alvi Hermani. 2015. gadā viņai piešķirta Krodera balva, bet 2019. gadā – "Spēlmaņu nakts" balva par izrādes "Pūt, vējiņi" scenogrāfiju režisora Elmāra Seņkova iestudējumam Nacionālajā teātrī. No jaunākajiem darbiem tepat Latvijā sarunā Latvijas Radio raidījumā "Šņorbēniņi" tiek pieminēts arī Ļermontova poēmas "Dēmōns" dramatizējuma iestudējums (2020, Viestura Meikšāna režijā Liepājas teātrī), kura scenogrāfija sasaucas ar Monikas atrasto vizuālo valodu Ferenca Molnāra lugas "Lilioms" iestudējumam Zalcburgas festivālā (2019, sadarbībā ar Thalia teātri Hamburgā ). Radošā tandēmā ar tā režisoru Kornelu Mundruco (Kornél Mundruczó) Monika Pormale veidojusi arī scenogrāfiju ungāru komponista Pētera Etveša (Peter Eötvös) operas "Bezmiegs" (Sleepless) iestudējumam Berlīnes Valsts operā (2021) un šogad visas domas velta Rihardam Vāgneram: operas "Tanheizers" iestudējumam jau aprīlī Hamburgas Valsts operā un "Loengrīna" iestudējumam Minhenē.
Ieva Struka: Pirms diviem gadiem, kas šobrīd jau liekas tālu, tālu pagātnē, mans 2020. gads sākās Hamburgā, skatoties izrādi "Lilioms", kurai biji veidojusi scenogrāfiju, kas tiks nominēta nozīmīgai balvai. Skatoties izrādi, man bija ne tikai saviļņojums pašas izrādes dēļ, bet arī lepnums par to, ka Latvija un latviešu māksliniece var ko tādu paveikt. Tas tika diezgan daudz atspoguļots Latvijas presē, un, domāju, kāds vērīgāks skatītājs pamanīja arī fotogrāfijas no šīs izrādes un redzēja, ka uz skatuves līdzās aktieriem ir divas cilvēkveidīgas būtnes – roboti. Arī izrādē "Dēmōns" Liepājas teātrī uz skatuves ir atdzīvojusies kopējamā mašīna. Tu gluži neesi programmētāja, kas programmu šajos robotos ieliek, bet, kad tev izdodas atdzīvināt robotus uz skatuves klasisku darbu interpretācijās, vai jūties kā sava veida demiurgs? Kāda ir sajūta, liekot mašīnām darboties kopā ar aktieriem, kas būtībā paver skatu uz mūsu visu kopīgo nākotni?
Monika Pormale: Mana atbilde kaut kādā mērā jau bija iekļauta jautājumā, jo šīs divas pieminētās izrādes ar galvenajiem scenogrāfiskajiem elementiem – gan kopējamo mašīnu, gan robota rokām –, protams, var arī skatītāju nedaudz apmānīt – vērīgu vai ieinteresētu skatītāju, kurš tiešām domā, kas ir scenogrāfija, kā tā veidojas un kas to veido. Tādiem skatītājiem tas var sajaukt galvu tāpēc, ka tie ir skatuves telpā neierasti elementi. Tie viennozīmīgi ir priekšplānā, un aktieriem tā ir konkurence. Bet tās ir tikai divas izrādes, tas nav mans stāsts jau no maniem radošajiem pirmsākumiem. Pirmizrādēs, kas ir bijušas šajā gadā, ir pat pretēji – izmantotas daudz arhetipiskākas, senākas situācijas un lietas.
Bet pareizā atbilde bija tavā jautājumā – tas ir radīšanas process.
Balstoties uz katru dramaturģiju, teātri, skatuves parametriem, radošo komandu, ir tikai loģiski, ka ir ļoti dažādi risinājumi katrai izrādei. Es noteikti nepārstāvu pati savu rokrakstu. Jā, ir kaut kādas lietas, kas ir tīkamas un atkārtojas tīri kompozicionāli vai tonāli, ne detaļās, bet idejiski katra reize ir īpaša, unikāla un neatkārtojama, un līdz ar to arī risinājumiem tādiem būtu jābūt.
Tieši no tehnoloģiju aspekta man ir sajūta, ka brīdī, kad ikdienā pie datora sāc dusmoties, ka tas kaut ko nedara tā, kā tu gribētu, es sev saku: "Nu labi, dators tomēr nav dzīva būtne". Tu šajās izrādēs panāci pretējo – varbūt tiešām ar to būtu jākomunicē kā ar dzīvu būtni!
Esmu laimīga dzirdēt, ka šī sajūta rodas. Iespējams, tas ir tādēļ, ka šīs lietas nav izmantotas pašmērķīgi vai tādēļ, ka būtu kaut kādas tehniskas vai finansiālas iespējas. Tam visam ir ļoti skaidrs pamatojums. "Lilioma" gadījumā mums bija ļoti svarīga radītāja klātbūtne, kas vada visus tēlus kā marionetes un noved ļoti dīvainās situācijās. Kā Dieva rokas, kas ne tikai rada situācijas, bet arī prasa atbildes – kā cilvēks ar to tiek galā? Šīs ļoti tehniskās, līdz galam neizskaidrojamās lietas man ir metafora Dieva esamībai.
Ne velti pieminēju, ka tie ir klasiski darbi. Vai robotikas izmantošana neiedod tiltu, kas savieno pagātni ar nākotni?
Ir tilts, ir horizontāla līnija, bet ir saikne arī vertikālā virzienā. Divi iepriekš minētie piemēri ir par garīgo vertikāli. Vienkārši es neizmantoju vecīti ar bārdu vai tādas klišejas. Mana interpretācija ir ar šī brīža ja ne izprotamiem mākslinieciskajiem līdzekļiem, tad vismaz saprotamiem pielietojumiem. Kā Māra Ķimele mums teica – lasiet lugu, lasiet dramaturģisko materiālu. Ar operu "Bezmiegs" viss bija ļoti vienkārši. Libretā ļoti daudzās vietās pieminēts lasis – lieliski aprakstīts, kā fjordos rīta gaismā viņi lec, tiek uzburta ļoti skaista un mītiska vide. Protams, vienmēr ir nedaudz par maz ilustrēt jau piedāvātu vidi vai situāciju. Uz skatuves ripas atrodas ļoti liela izmēra lasis, un viņš ir nepārtrauktā kustībā, līdz ar to veidojas gan viņa ārpuse, gan iekšpuse.
To veidot man bija pati interesantākā daļa, kas patiesībā tas pats Bībeles stāsts vien ir – par to, kā galvenie varoņi ir dzīves aprīti un vai nu viņi tiks izspļauti, vai ne.
Manā gadījumā pirmais atspēriena punkts ir luga vai stāsts, vai mūzika. "Bezmiega" gadījumā mēs mūziku dzirdējām krietni vēlāk. Dažkārt ar mūsdienu operām gadās, ka komponists strādā līdz pat pēdējam brīdim.
Vai tu kā māksliniece sastopies ar problēmu, ka tev principā ir jāzina, kā šis darbs pēc četriem, pieciem gadiem varētu izskatīties uz skatuves?
Tas ir kā šaut tumsā, kā varētu nešķist citu profesiju pārstāvjiem. Tam ir savi riski, bet daudz kas atkarīgs arī no tā, kāda ir iepriekšējā pieredze ar režisoriem. Esmu attīstījusi spēju paredzēt lietas, kuras uz skatuves nāksies mainīt. Mēs mainām daudz. Jābūt tam iekšēji gatavam. Man ir bijušas pāris reizes, kad nav bijusi iekšējā gatavība, un tad ir ļoti sarežģīti – iestājas principa jautājumi, kāpēc kaut kas būtu jāmaina. Jābūt gatavam kaut ko pielikt klāt, jo noņemt vienmēr ir iespējams. Arī pēdējā iestudējumā mēs daudz ko likām klāt.
Šajā laikā grūti daudz ko paredzēt, bet tomēr tas, kā cilvēki skatās izrādes un pēc kā viņi ilgojas, tomēr ir kaut kas vispārzināms un sens. Viņi grib līdzpārdzīvot, identificēties. Tā nenotiek ar visiem skatītājiem, bet kādam vienmēr trāpa. Manā gadījumā pirmais impulss nāk no režisora ar viņa ieceri vai virzienu. Esmu strādājusi ar režisoriem, kuriem piemīt spēja ielūkoties nākotnē, viņi strādā ļoti intuitīvi.
Man ir tuva naratīva sadaļa – ir svarīgi stāstīt stāstus.
Strādājot Berlīnē, sastapos ar vairākiem jauniem režisoriem, kuri domā, ka tas vairs nav svarīgi, ir svarīgāk kairināt maņas un sajūtas. Ir divas pasaules – es pārstāvu stāstu stāstīšanu. Ir svarīgi, kā stāsts sākas, kā beidzas un kāda pēc tam paliek sajūta. Sajūtai jābūt. Ja palaimējas, mēs ar to dzīvojam pat vairākas nedēļas, bet ir situācijas, kas pazūd no tavas dzīves, aizverot zāles durvis.
Kā pieņem to, ka pasaulē vizualitāte šobrīd kļūst primāra un ņem virsroku?
Šobrīd māksliniekam teātrī ir uzvaras gājiens – ir pieprasījums, tas tiek patērēts. Ne teātris, ne skatītājs nav atrauts no tā, kas notiek mums apkārt. No skatītāja nevar sagaidīt, ka viņš varētu ilgstoši klausīties tekstu, jo mums ikdienā vairs nav šāda veida pieredzes. Esmu uzaugusi ar neskaitāmām raidlugām, kur klausās dzejas lasījumus, stāstus. Arī tā pati grāmatu lasīšana – manas bērnības grāmatas bija teksts un reizēm kāds mazs zīmējums. Cilvēkiem bija vieta iztēlei. Šobrīd, kad vizualitāte ir galvenais izteiksmes līdzeklis, dažkārt ir redzēts, ka tas ir līdzvērtīgs nelielai skatuves scenogrāfijai ar izdomu un iespējām to realizēt. Katrs skatlogs, katrs lielveikala stends par to liecina.
Es cenšos noturēt šo balansu, lai scenogrāfija nav arī tik liela kā priekškars, kas aizsedz visu citu, kas ir uz skatuves.
Manuprāt, tā nav pareizā proporcija. Ja tas palīdz tekstam – jā, bet tas ir jādozē. Zinu arī režisorus, kuri izvairās no šādas vizualitātes, bet kopumā ir lieliski, ka ir tik daudz veidu, kā taisīt izrādes un kā pie tām strādāt.
Zinot, ka šogad nāks Vāgnera "Tanheizers", varbūt tu varētu mūs iepazīstināt ar jūsu sabiedrību ar režisoru Kornelu Mundruco, ar kuru kopā tapis arī "Lilioms"?
Esmu ļoti pateicīga, priecīga par šādu dzīves piespēlētu situāciju, jo viņš arī viennozīmīgi ir stāstu stāstītājs, ko viņš ļoti interesanti dara arī kino. Cilvēks ar lielām darba spējām. Var runāt par sadarbības ķīmiju pie pirmajiem iestudējumiem, bet, ja tas atkārtojas, tad ir jau pārbaudītas lietas, kas katru no mums apmierina. Viņš ir strukturēts, ātri strādājošs cilvēks, un man tajā ir vieta un iespēja kaut ko sajust, saprast, domāt. Mūsdienu operu libretos ir ļoti daudz iespēju runāt par mūsdienās aktuālām, sasāpējušām lietām, bet tad, kad to dara, šķiet – kaut kāds klasisks iestudējums. Vāgnera operu gadījumā ir interesanti ar to pacīnīties, tas ir liels izaicinājums. Es priecājos, ka ir iespēja neiet konsekventi tikai vienā virzienā, bet strādāt pie dažādiem dramaturģiskiem materiāliem.
