Nacionālajā teātrī šobrīd dzīvo Ināras Sluckas iestudētās izrādes "Aizliegtais pianīns", "Aka", "Dzimusi vakardien", "Sievietes daļas" un "Tukšais zieds (Jerma)". No viņas iestudējumiem Latvijas Nacionālajā operā labā atmiņā ir "Vilkaču mantiniece", "Dauka" un "Manona Lesko". Ināra Slucka ir pedagoģe topošajiem aktieriem un dziedātājiem, ir atvērta aicinājumiem filmēties un aizvien viņu redzam uz Nacionālā teātra skatuves – gan izrādēs "Ezeriņš" un "Asins kāzas", gan visjaunākajā iestudējumā "Debesjums".
Ieva Struka: Parasti intervijas "Šņorbēniņos" top par to, kas ir bijis. Mēs atsaucamies uz aktuālām lietām. Bet pirmo reizi šī raidījuma vēsturē runāsim par to, kas vēl tikai būs, jo šī intervija izskanēs laikā, kad tu būsi aizvadījusi pirmo mēģinājumu ļoti sarežģītam iestudējumam. "La Kritusī" – tur ir kaut kas gan no "Traviatas", gan no "Kamēliju dāmas", gan arī kaut kas par šodienu. Ļoti īpatnējs starpžanra darbs. Ar ko atšķiras sajūta, piesakot gandrīz jau pabeigtu darbu, kā tas parasti notiek īsi pirms pirmizrādēm, un kā ir tad, ja jāpiesaka iecere, kura sākas tieši šajā brīdī?
Ināra Slucka: Šajā gadījumā vairāk var runāt par to, kāpēc šī iecere radusies, un mazāk par galarezultātu – kas ir vai nav sanācis. Bet vispirms par to, kāpēc ir "La Kritusī", kas ir ļoti svarīgi.
"La traviata" [tulkojumā no itāļu valodas] nozīmē "no ceļa nogājusī", "paklīdusī". Daži domā, ka Traviata ir sievietes vārds. Nē, tas vienkārši ir īpašības vārds, tādēļ mūsu nosaukums ir "La Kritusī". To "la" sakām mazliet ar smaidu, jo itāļu operas darbība notiek Francijā.
Otrs – nenoliedzami, šis darbs ir izaicinājums, jo savulaik izrādē "Zudušo laiku citējot" sapludināju kino ar teātri, un tagad man radās vēlme sapludināt operu ar dramatisko teātri. Kāpēc? Es jau diezgan ilgu laiku strādāju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ar Vokālās katedras studentiem, ar nākamajiem – un arī jau esošajiem – koristiem vai solistiem: nu jau, šķiet, trešdaļa operteātra būs ar maniem studentiem, un darbā ar viņiem man iznāk ļoti, ļoti daudz strādāt ar operu fragmentiem. Gadā iestudēju vienu vai divus diplomdarbus, un diplomdarbs – tā ir stunda no operas, no 45 minūtēm līdz stundai. Un esmu pamanījusi, ka ne vienmēr ir svarīgi, cik viņi labi nodzied, sevišķi diplomdarbā – jo diplomdarbā vērtē ne tik daudz vokālo, cik vokālu savienojumā ar aktiermeistarību. Un šis savienojums – tas vienkārši ir skaisti! Tādēļ domāju – kāpēc lai es nepamēģinātu [to pašu izdarīt dramatiskajā teātrī]? Jo mēs nekādā gadījumā nepretendējam uz to, ka dziedāsim kā operā, bet… Mēs taču ļoti bieži teātrī iestudējam klasiskos mūziklus – protams, aktieri nedzied tā, kā dzied solisti Amerikā vai Anglijā – mēs dziedam tā, kā latviešu aktieri to prot darīt. Tad nu tagad pamēģināsim šādi. Un visbeidzot – tā ir ļoti skaista mūzika.
Savulaik profesors Gunārs Bībers, kuru es ļoti, ļoti augstu vērtēju – esmu ļoti priecīga, ka maģistrantūrā laimējās pie viņa mācīties –, teica tā: "Nekaunieties teikt – smuki, nesmuki, patīk un nepatīk." Tad nu lūk: man ļoti patīk šī skaistā mūzika.
Nesen noklausījos interviju ar Elīnu Garanču, kura tikko "Aīdā" nodziedājusi Amnerisu: viņa salīdzina Vāgneru ar Verdi, un tur es viņai varu pilnībā piekrist, ka Verdi mūzika ir psiholoģiska, niansēta, ļoti, ļoti emocionāla atšķirībā no Vāgnera. Tāpēc arī Verdi mūzika labi varētu iet kopā ar dramatisko teātri.
Varbūt vāgnerologi tev dikti iebilstu, sakot, ka arī Vāgneram piemīt emocionalitāte.
Bet tur ir vairāk sakāpināti. Bet šajā gadījumā es citēju Elīnu. Un es viņai piekrītu. (smejas)
Vai vari definēt, kas ir lielākais pārbaudījums aktierim, lai viņš savienotu operu ārijas ar dramatisko tēlojumu? Vai jau esi dzirdējusi atskaņas, cik tas ir grūti, vai tieši otrādi?
Mēs jau vēl tikai klausāmies un lasām: vispirms apgūstam muzikālo materiālu, un tad liksim kopā. Tas, protams, nebūs viegli, to es apzinos. Esmu mazliet to mēģinājusi operas klasē Mūzikas akadēmijā, kad veidoju vienu fragmentu no operas – tad arī mēģināju ierakstīt kādus tekstus, lai viņi padzied, parunā. Mēģināsim.
Bet man ir ticība, ka dramatiskā teātra aktieri noteikti būs spēcīgāki tieši kā aktieri: jūs nedzirdēsiet tās [operai raksturīgās] balsis, bet aktieriski viņi nenoliedzami būs [spēcīgi]. Ļoti liels prieks, ka Edgars Mākens piekritis rakstīt mūziku. No Verdi dziedāsim tikai skaistākās ārijas – nebūs visa opera, noteikti nē.
Mūzikas dramaturģija būs Evarta Melnalkšņa pārziņā, kopā radām teksta dramaturģisko materiālu, kas tiek pārrakstīts, faktiski no jauna veidots. Droši vien procesā būs izmaiņas. Struktūra paliks gan no Aleksandra Dimā, gan no "Traviatas", bet mēs brīvi mēģināsim pieiet šiem darbiem.
Kas ir tavs dzinulis, kas liek neiet šajā teritorijā [līdz galam]: jo galu galā pastāv taču iespēja pieteikt "Traviatas" iestudējumu kādā no Eiropas opernamiem vai Nacionālajā teātrī iestudēt "Kamēliju dāmu". Kāpēc tu tiecies uz abu žanru sapludināšanu? Un kāpēc to savulaik darīji arī ar kino izrādē "Zudušo laiku citējot"?
Ar kino ir savādāk, es vienkārši pati ļoti daudz esmu filmējusies, un tas bija interesanti. Man vienkārši gribējās filmēt. Bet par operu domājot... Faktiski šī doma radās pandēmijas laikā, bet tie aizmetņi... Biju vienās vakariņās, kurās viena jauna un ļoti gudra sieviete, tulkotāja no sengrieķu valodas, teica, ka viņa nevarot ciest operu – viņai tā vienkārši nepatīk! Un es tā nodomāju – hei, nu, ļoti labi, ka tā pa tiešo arī pasaka – nu, ja nepatīk, tad nepatīk!
Un tā arī ir: ir cilvēki, kuri operu nepieņem, un ir cilvēki, kas uzskata, ka tieši opera ir augstā māksla un domā – nu, kas tas dramatiskais teātris tāds ir, tas nav nekas. Un man kaut kā radās izaicinājums: varbūt, ka es varētu vismaz daļu no jums samaisīt?
Kad dzirdēsiet "Traviatu", varbūt kāds no jums domās – hm, nav tik traki, varbūt vajag aiziet uz operu kaut ko paklausīties? Tā arī bija viena no manām motivācijām.
Starp citu, atceroties ķīmijas stundas, zinām, ka ir vielas, kuras tomēr kopā nedrīkst likt. Kā ir mākslā? Vai ir kādas lietas, ar kurām tu esi satikusies savā režisores un arī aktrises pieredzē, ka, saliekot šīs lietas kopā, sanāk eksplozija? Vai vispār mākslā pastāv šāds variants, ka ir kaut kas, ko nedrīkst?
Jebkurā gadījumā kaut kāds rezultāts jau būs. Cita lieta, vai tas būs tieši tas, ko mēs gribējām. Bet man liekas, ka eksperimentēt vajag. Visās mākslās taču tiek ieti jauni ceļi – paskatieties, kā izmainījās Venēcijas biennāle, tu vairs nesaproti, kurā vietā tēlnieks kļūst par scenogrāfu. Nav skaidri definēts, kas ir kas. Līdz ar to man liekas, ka sprādziens arī ir notikums.
Principā es tev piekrītu. Bet mēs visi dažādās kompānijās runājam par to, kā novērtēt to, ko mākslā šodien redzi, jo kritēriji ir pazuduši – tādēļ, ka tāda darba vai eksperimentu vēl nekad nav bijis. Pēc kādiem kritērijiem īsti vērtēt? Piemēram, to pašu "Zudušo laiku citējot" vai "Bagātā kundze", kur arī bija kino elementi.
Vērtē kā dramatisko izrādi ar kino elementiem! Kaut gan "Zudušajā laikā" mums taču puse uz pusi, jo puse bija kino. Un vienalga – to vērtēja kā sapludinātu žanru. Bet zini – apmeklējot izrādes gan Latvijā, gan arī ārvalstīs – piemēram, šogad, neskatoties, ka bija ļoti daudz darba, iznāca būt gan Lietuvā, gan Polijā, gan Berlīnē –
secināju, ka galvenais kritērijs un vērtētājs droši vien esmu es pati. Jo ļoti bieži iznāk tā: tas, kas mani uzrunā, tas, kurā redzu vērtību – tas kaut kā sabiedrībai paiet garām. Un tur, kur visi saka – ak, cik tas ir labi, cik tas ir brīnišķīgi, tas ir kaut kas izcils, mans vērtējums ir atšķirīgs.
Ir reizes, kad ar cilvēkiem, ar kuriem esam vienādi domājoši, varu pārrunāt šos gadījumus – varbūt es kaut ko neesmu saskatījusi? Bet pamatā jau mēs vērtējam tikai paši. Atbildot uz tavu jautājumu, "La Kritusī" būs Nacionālā teātra izrāde – to nevērtēs kā muzikālo izrādi. Un to es arī nemaz negribētu. Būs skaista mūzika. Keita veido ļoti skaistus kostīmus. Mārtiņu Vilkārsi nemaz nevajag reklamēt, to jau visi zina, ka telpa būs skaista. Mēs pārnesam šo darbību uz mūsdienām, līdz ar to jāpārraksta "Kamēliju dāmas" teksts. Edgars Mākens strādā pie mūzikas, gan citējot Verdi, gan rakstīs klāt kaut ko jaunu. Tas faktiski būs no jauna radīts darbs speciāli Nacionālajam teātrim, meklējot dažādus impulsus.
Atgriežoties pie cita šīs sezonas darba, kurš jau sen un veiksmīgi sastapies ar skatītāju – Māra Bērziņa romāns "Aizliegtais pianīns", kuram tu pati esi veidojusi dramatizējumu. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad recenzentu vērtējumi ir atturīgāki, bet klusums un smiekli zālē ir tā neatsveramā lieta, kas režisoram sagādā gandarījumu. Kā ir sadzīvot ar šīm pretrunām, ar kurām, domāju, savā dzīvē sastapušies daudzi režisori?
Pirmkārt, to veidojot, nedomāju, ka taisīšu kases gabalu, – tas nebija mans mērķis. Ja es nebūtu pirms tam pati pāris reižu nopietni saskārusies ar šāda veida situāciju, kad mēģināju izburties kaut kam cauri un kaut ko reģistrēt – te domāju Zemesgrāmatu vai Valsts ieņēmumu dienestu… Piemēram, mēģināju arī uztaisīt Eiropas CV, kuru biju nodevusi pirms pieciem gadiem, bet tagad vajag jaunu tāpēc, ka ir jauna forma un to vajag pārrakstīt. Tad nu mēģināju to darīt: skatījos internetā, "Youtube", man nekas neizdevās. Gāju prasīt mūsu teātra gudrajam producentam Rihardam – saku, Rihard, palīdzi, un viņš saka: klausies, te man vajag iedziļināties. Es to personīgi ļoti izjutu. Ļoti. Līdz ar to tad, kad bija jātaisa "Aizliegtais pianīns", šī tēma man bija ļoti aktuāla un uzrunāja – ne tāpēc, ka tas varētu kļūt par kases gabalu – nē! Bet es par to gribēju runāt. Un tad notika tas, kas notika – izrādījās, ka šo tēmu atpazīst visi! Pēc izrādēm pie manis skrējušas jaunas sievietes. "Paldies, ka jūs par mums runājat, paldies, tas tā ir, tas ir par mums!" Man ir nodoti sveicieni no vecmāmiņām un mammām. No kā tikai nav nodots paldies par izrādi!
Un te ir viens secinājums: ka izrāde acīmredzot ir par mums šeit un tagad, un cilvēkos tas ļoti rezonē. Situācija un tēma ir ļoti svarīga, atpazīstama, lai arī kritika to var vērtēt šā vai tā. Bet nu – kritika ļoti bieži kādu izrādi novērtē [labi], tā tiek nospēlēta reizes desmit un [no repertuāra] pazūd. Ne jau vienmēr iesim tikai uz to, ko kritika novērtējusi pozitīvi. Bezdrāts telefons jeb "no mutes mutē" princips vēl joprojām strādā ļoti, ļoti labi.
Protams, tad, ja kāda izrāde dabū "Grand Prix" – mēs "Ezeriņu" vēl joprojām spēlējam, jau cik gadus, bet tā ir arī ļoti laba izrāde –, tas dod kaut kādu rezonansi.
Bet viss pārējais jau atkarīgs tikai no skatītāja, kad viens pasaka otram. Tā ir atbilde uz tavu jautājumu.
Vai tev pašai tagad, kad izrāde ir kārtīgi iespēlēta, ir iznācis pavērot, kāda ir skatītāju reakcija. Manuprāt, nav stāsts tikai par situācijas atpazīšanu.
Ļoti interesanti. Tieši tagad skatījos. Izrāde ir mazliet mainījusies, jo tad, kad tā iznāca, bija vēlēšanas, bija streiks, mums tā kā sakrita visa zaļā gaisma, lai liktos, ka izrāde ir tieši šim laikam rakstīta, tieši konkrētajam mēnesim. Bet tagad publika klusē, jo laikam situācija kļuvusi traģiskāka. Tur nāk klāt kaut kāds bezpalīdzīgums, gan arī tā jēga –
ja tu gribi godīgi visu izpildīt – un tā man bija svarīga tēma! – ja tu gribi kalpot likumam, gribi visu precīzi – es šobrīd runāju par papīru struktūru –, tev ir jāsajūk prātā.
Un tā nu skatītāji zālē arī: piemēram, deputātes līnija – tad arī publikā ir tāds diezgan liels klusums, jo kaut kāds cinisms tur ir, ar ko mēs sastopamies. Kas nāk pie visa labā, kas tiek darīts, tik ciniski nedrīkst rīkoties. Arī emocionāli izrāde dažus uzrunā – ne visus, protams.
Kā šīs izrādes kontekstā jūtas režisors, runājot par paklausību, likumiem un savu sacelšanos pret šiem likumiem? Jo mākslinieks pēc definīcijas nedrīkstētu būt likumpaklausīgs – tad tu īsti nevari radīt. Bet vienlaikus tu radi, dzīvo konkrētā sabiedrībā, un kā to veselīgās proporcijās savienot? Vai tev iznāca par to domāt un, veidojot šo izrādi, runāt par to ar aktieriem? It kā jau aktierim visu dzīvi jābūt paklausīgam, jo viņš ir pakļauts režisora gribai un iecerei. Bet tu esi bijusi abās zonās – gan daudzus gadus kā aktrise, gan tagad kā režisore. Ko mums darīt: būt anarhistiem?
Ne anarhistiem, bet domājošiem. Tas pirmkārt. Otrkārt, kaut ko darošiem. Ne velti tad, kad bija, piemēram, skolotāju streiks vai mediķu streiks, viņi kaut ko darīja. Labi, tu tam iekšēji vari pretoties, ka varbūt tas nav korekti, ciešam mēs, cieš slimnieki, bet galvenais ir darīt. Nevis tikai runāt par kaut ko, bet darīt. Es, būdama režisore, par to taisu izrādi – nu, ko es citu varu darīt?! Vēl es varētu organizēt streiku. Bet aktieri vienmēr saka – nu, ko tad mēs? Skolotājs ir svarīgs, medicīna ir svarīga, mēs taču to visu saprotam. Tātad – jā, mēģināt kaut ko darīt [savā jomā].
"Aizliegtais pianīns" ir romāns. Tu esi iestudējusi arī Upīša darbus, Regīnas Ezeras "Aku". Kas tev ir galvenie kritēriji, lai tu uzskatītu par vajadzīgu konkrēto prozas darbu pārvērst izrādes dramaturģiskajā materiālā?
Atbilde ir tikai viena – vai nu es rezonēju ar šo darbu, vai arī ne. Man ir svarīga ne tikai prāta, bet arī emocionālā saslēgšanās ar konkrēto darbu. "Aizliegtajā pianīnā" man svarīgākā ir jukšanas aina ar Ingu [Misāni], arī ar Līgu [Zeļģi], kas tagad spēlē Ingas vietā. "Akā" man svarīgākā bija tēma – kas būtu, ja būtu, un kā mēs attiecamies pret to? Un "La Kritusī" noteikti svarīgākā ir doma, ka mēs visi esam atbildīgi par savu izvēli.
Arī es pati ļoti bieži domāju par to, ka esmu atbildīga par to, ka es izvēlējos rīkoties tā, nevis citādi. Mana dzīve ir mana atbildība. Laikam tā. Tādēļ arī, piemēram, pie "La Kritusī" strādājot, es sev ļoti precīzi noformulēju tēmu.
Man ir svarīgi to zināt – kā es saslēdzos ar šo tēmu un vibrēju kopā ar to. Ka man tā būtu galvā tikai kā prāta konstrukcija – tā līdz šim nekad nav bijis. Un, šādi saslēdzoties, protams, ka tu gribi sajust reakciju – vai dialogs ar skatītāju notiek vai nenotiek. Man gribas parunāties un dzirdēt atbildi.
Cik lielā mērā aktiera personība maina izrādi? Šajā gadījumā runājam par izrādi "Aizliegtais pianīns". Vai izrāde, atkarībā no aktiera, mainās?
Noteikti mainās. Inga un Līga ir ļoti dažādas, bet brīnišķīgas aktrises ar ļoti labu humora izjūtu. Protams, viņas ir atšķirīgas arī kā sievietes. Inga varbūt bija niansētāka, varbūt ēteriskāka. Līga ir tā kā spicāka, noteiktāka, bet, protams, arī sievišķīga. Bet es domāju, ka viņām nav tik daudz ainu, lai izrāde pilnībā atšķirtos. Viņas, protams, ienes kādu niansi bērnudārza līnijā, bet nu – departaments un deputāti taču paliek.
Kā, starp citu, ir no profesionālā viedokļa – kurš šādā gadījumā ir lielāks ieguvējs: aktieri, kuriem ir iespēja dublēties, vai arī režisors, kuram ir iespēja pārbaudīt it kā vairākus variantus? Tu esi strādājusi ar diviem sastāviem – kaut vai izrādē "Dzimusi vakardien", un arī pati pietiekoši daudzas reizes dublējusies, kas agrāk bija diezgan tradicionāla prakse.
Iestudējot izrādi, režisoram tas noteikti ir ieguvums. Gan mēģinājumu procesā, strādājot pie izrādes, gan tajos gadījumos, ja pēkšņi viens no dublantiem saslimst – tev nav jāievada [procesā] kāds cits aktieris, jo konkrētajai lomai ir dublants. Mums bijušas pilnīgi ārprātīgi gadījumi, kad dienas laikā vajadzējis ievadīt aktieri lomā ar apjomīgu lugas tekstu. Tas tiešām ir grūti – stress ir gan aktierim, gan režisoram. Visiem. Bet tad, kad bija pandēmija un strādājām pie "Dzimusi vakardien", daudzām lomām bija divi sastāvi. Tobrīd nebija nekādu citu darbu – ne televīzijas, ne kino, ne reklāmu. Aktieriem bija tikai mēģinājumi. Un tā bija bauda strādāt, jo visi strādāja ļoti ātri, tekstu, kad uzkāpām uz skatuves, zināja par astoņdesmit procentiem. Tas ir vienkārši neaptverami! Es vienkārši jutu, kā var strādāt, ja nebūtu jāpelna nauda kaut kur citur. Cik tas bija labi...
Latvijas režisoru pulkā esi viena no retajām, kurai ir ļoti maz "sānsoļu" jeb darbu citos teātros, toties Latvijas Nacionālajā operā tev salīdzinoši noteikti ir vairāk darbu nekā dažam labam citam. Jo klasiskais variants Latvijā ir tāds, ka režisori vairāk strādā dramatiskajos teātros – vienā, otrā, trešā. Bet tev ir Nacionālais teātris un opera, kas ir ļoti atšķirīgs žanrs un mērogs. Turklāt tavu darbu dramatiskajā teātrī uz lielās skatuves bijis vairāk nekā mazajās zālēs. Tas arī prasa enerģētiski daudz lielāku spēku.
Un arī sagatavošanās process ir ilgs. Man vispār ir ilgs sagatavošanās process jebkuram darbam. Daudz tiek skatīts, lasīts, vākti materiāli. Es diezgan daudz ieguldos, pirms ķeros klāt. Tad man grūtākais ir noturēties, ļaujot aktieriem pašiem strādāt, nevis priekšā sakot, kas un kā jādara. Un to es pēdējos gados mēģinu – pieturēt sevi.
Tev tikko bija pirmizrāde arī kā aktrisei – pēc cik gadu pārtraukuma īsti? Tu tagad spēlē izrādē "Debesjums".
Tik traki nav, es taču spēlēju arī Ģertrūdes ielas teātrī: pēdējais, ko nospēlēju, bija "Jūlijs Cēzars". Tā ka nav tik traki. Bet paralēli ir "Asins kāzas", "Ezeriņš". Ik pa laikam kāpju uz skatuves.
Bet tagad, izejot visu iestudējuma procesu no pirmā mēģinājuma līdz pirmizrādei – vai tev iznāca piefiksēt kādu atšķirību tajā, kā tu strādā pie lomas, pirms tu aktīvi kļuvi par režisori?
Sākumā bija tā: cik tas ir labi, ka es tagad esmu aktrise! Man nav jādomā ne par gaismu, ne to, kā savienošu visu kopā, ne par struktūru, ne par attiecībām. Es varu domāt tikai par sevi. (smejas) Tas bija sākumā. Un tad uz beigām domāju – ak, Dievs, cik labi ir būt režisoram, ka viņš var pateikt, ko darīt... Tagad tu pats esi atbildīgs, un tev ir tāda sajūta – ja tu to neizdarīsi, tad viss sagrūs, un visi redzēs, ka tu nevari to izdarīt, ka tu kļūdies... Domāju – nē, režisoram tomēr ir labāk. (smejas) Vienas atbildes nav.
Bet tagad, kad izrādes notiek, ir prieks?
Jā, šad tad jau man patīk. Protams. Vēl joprojām ļoti gribētos arī kaut kur nofilmēties. Bija viens piedāvājums, bet nevarēju apvienot, jo biju ļoti aizņemta. Jā, gribu strādāt arī kā aktrise.
Kuru no savām izrādēm un kāpēc tu vēlētos ekranizēt? Ko tu labprāt nofilmētu?
Es labprāt nofilmētu "Nodevību". Līdzīgi kā Vudijam Alenam bija filma "Jasmīns". Un vēl ir filmas, kuras ir diezgan kamerīgas. Man patīk tādas. Kino joprojām ļoti daudz skatos, jo man ir divas draudzenes, kuras man visu laiku saka, kas jāredz, un es aktīvi sekoju līdzi. Man ir draugi, kas iesaka, kas teātrī jāredz, man ir draugi, kas iesaka, kas operā jānoklausās, un man ir draugi, kas nosaka, kas jāredz kino. Tā ka spēj tik klausīties un redzēt! Man ir paveicies ar draugiem.
Tātad "Nodevība". Kas vēl?
Man bija arī izrāde "Skaņdarbs", kas jau aizmirsies. Tur bija trīs sievietes, kas darbojās bez teksta: viņu dzīve bija veidota kā skaņdarbs, un katra no viņām bija kāds mūzikas instruments vai kāds motīvs – izrādi veidoja tikai mūzika. Bet stāsts bija par vientulību.
Bet varbūt tu gribi ekranizēt "Sievietes daļas"?
Tās ir jau ekranizētas, un sanākusi laba, holivudiska filma. Man, protams, dramaturģiskais materiāls patīk labāk nekā filmas scenārijs, un man ļoti žēl, ka šo izrādi šobrīd spēlējam tik reti. Tā neskaitās pieprasīta, jo iznāca pandēmijas laikā: tas bija brīdis, kad tikko teātrī sāka atgriezties skatītājs, bet tad sākās karš, un cilvēki ļoti baidās – jā, šajā izrādē ir arī nāve. Bet izrāde nav drūma, izrāde ir par cilvēcību, par piedošanu sev, par piedošanu citiem, un par ceļu vienam pie otra. Un es ļoti, ļoti priecājos, ka bijām ar to Ventspilī – ka Ventspils izvēlējās tieši šo izrādi. Tāpat ļoti priecājos, ka "Gors" izvēlējās šo izrādi parādīt skatītājiem Rēzeknē. Man tas tiešām ir ļoti liels prieks un gandarījums. Tā ka – nāciet, lūdzu, uz izrādi "Sievietes daļas" ar brīnišķīgiem aktierdarbiem, materiālu un Edgara Mākena mūziku!
