Signe Lagzdiņa: Raidījumā "Mana mūzika" tu viesojies pirms desmit gadiem, un tad tu vēl biji žurnālists – par režiju vēl nerunājām.
Dmitrijs Petrenko: Šķiet, tas bija pats sākums, vēl mācījos akadēmijā.
Bet man liekas, ka režisors tu jau esi jaudīgu sava mūža daļu, un cits apzīmējums tev vairs nepiestāv.
Man arī kaut kā sāk likties. (smejas)
Bet mūzika tev seko visu laiku kā tāds vadmotīvs, un klavieres laikam ir tāds izteiktākais vadmotīvs.
Protams, jau kopš bērnības, kad bija jāspēlē klavieres, un tā kaut kā pa dzīvi tas man vienmēr ir kaut kā pavadījis. Nopietnāk, mazāk nopietni, bet
tas bija kā tāds glābiņš, meditācija, kā vēl viena istaba, kurā atrasties un kurā es varu būt tikai ar sevi un skaņdarbu vai komponistu.
Man šķiet ļoti iedvesmojoši tas, ka tu turpini iet pie privātskolotājiem klavierspēlē...
Tagad diemžēl tam ir mazāk laika, jo šis gads un vispār šī sezona bija ļoti intensīva. Neskatoties uz pandēmiju, mēs daudz strādājām – bija gan pirmizrādes, gan studentiem izlaidums, tāpēc šogad vairāk pats kaut ko mācījos, bet – jā, tā ir lieta, kas man pašam ir svarīga.
Vai publiski jau esi kaut kur spēlējis? Protams, izņemot bērnību, kad bija jāliek eksāmeni.
Es to nedaru, lai spēlētu publiski, lai gan vienā pasākumā komponistei Annai Ķirsei pavadījumu nospēlēju. Tomēr kopumā man tas ir pārāk intīmi, privāti. Bet nu – draugi, protams, zina, ka pirms gadiem četriem nopirku flīģeli.
Viņi zina stāstu, kā to nabaga flīģeli stiepa uz trešo stāvu parastajā piecstāvenē, un kā strādnieki, kam tas bija uzticēts, tajā brīdī lamājās, bet pēc tam lūdza iespēju nofotografēties ar to.
Viņi arī teica, ka flīģelis nav domāts tādam dzīvoklim blokmājā... Teicu – jā, es zinu. (smejas)
Ko kaimiņi saka?
Man ir dažādi kaimiņi, bet viņi ir vai nu pieraduši, vai tolerē kaut kā...
Un ir arī ļoti forši kaimiņi, kuri, kad aizbraucu uz Liepāju un ilgāku laiku neesmu mājās, prasa, vai man viss ir kārtībā, jo viņi nedzird, ka spēlēju...
Kāda ir atšķirība – klausīties un spēlēt pašam?
Tavā jautājumā ir arī atbilde – visgrūtāk spēlējot ir arī klausīties. Kaut kā bērnībā to neiemācījos, tikai vēlāk: lai arī ir svarīgi, ko tu spēlē, tikpat svarīgi ir pašam dzirdēt, ko tu dari. Stīdziniekiem un pūtējiem to varbūt vairāk māca, bet par klavierēm uzskats šķiet tāds: ja tu to taustiņu nospied, tad tas arī skan. Bet īstenībā tā nemaz nav un iemācīties sevi klausīties ir prasme, kas vispār dzīvē noder – vairāk klausīties nekā runāt.
Uzaicināt Bahu
Tavā mūzikas sarakstā ir Johana Sebastiāna Baha Prelūdija miminorā, ko spēlē islandiešu pianists Vikingurs Olafsons.
Pirmo reizi viņu dzirdēju Liepājā, "Lielajā dzintarā".
Man šķita šokējoši, ka viens cilvēks var spēlēt tik maigi un klusi, neuztraucoties par to, ka tas varētu būt tiešām ļoti pieklusināti un intīmi.
Viņš toreiz arī stāstīja par atskaņotajām kompozīcijām, kas man ļoti patika. Viņš tolaik vēl nebija tāda zvaigzne, kāds ir šodien – tas bija viņa karjeras sākums: par zvaigzni viņš kļuva burtiski pēc gada. Tas, kā viņš spēlē Bahu, man likās tik ļoti precīzi – kā viņš izceļ tēmas, cik ļoti uzmanīgs ir pret svarīgiem pagriezieniem mūzikā – tā mēdz būt arī ar lugām: tu tās lasi, varbūt kaut ko nesaproti, un pēkšņi viens režisors uztaisa tā, ka tu saproti, par ko ir šis materiāls! Tā man bija ar Bahu Vikingura gadījumā – ka tu saproti, par ko tas ir. Tagad viņš atkal bija Rīgā, spēlēja Mocartu no sava jaunā albuma "Mocarts un laikabiedri", un man bija iespēja ar viņu aiziet pusdienās.
Joprojām ar pietāti izturos pret zvaigznēm, neskatoties uz to, ka pats kaut kādā ziņā esmu publiska persona.
Bet šāda līmeņa cilvēki… Man bija jauka iespēja ar viņu parunāt privāti, uzdot kādu man interesējošu jautājumu. Izrādījās, ka ar viņu var ļoti viegli saprasties, viņš, kā mēdzam teikt, ir "nesamudrīts". Tieši tāds pats, kāda ir viņa spēle – "nesamudrīta". Viens no kolēģiem Vikinguram jautāja, vai ir svarīgi, uz kāda flīģeļa viņš spēlē, jo katras klavieres taču atšķiras. Protams, gaidīju, ko viņš tagad teiks. Bet Vikingurs saka – nē, tās visas ir vienādas. Likās, ka viņš domā – ja proti spēlēt, tad kāda starpība. (smejas)
Cilvēks nevis meklē ārējus faktorus, bet vienkārši labi spēlē. (..) Starp citu, Prelūdija miminorā skan Liepājas teātra izrādē "Vienaldzības gadsimts". Tai ir brīnišķīgi mākslinieki – Reinis un Krista Dzudzilo. Kad ieraudzīju viņu piedāvāto konceptu šai izrādei, teicu, ka padomāšu par to, kas varētu rakstīt mūziku. Kaut kā es ilgi domāju, klausījos...
... un tad tu uzaicināji Bahu!
Jā, pieaicinājām Bahu. (smejas) Jo sapratu, ka pie šīs scenogrāfijas un vizualitātes idejas var būt tikai kaut kas tāds, kas stāv pāri mums visiem, stāv pāri laikam.
Šī Prelūdija ir diezgan labi zināma – tā daudz izmantota arī citās teātra izrādēs, arī kino un pat reklāmās. Kā tas ir – paņemt izrādei Baha mūziku? Drosmīgi?
Grūti, jo izrādē mūzika nedrīkst ilustrēt par daudz. Es vispār iestudējumos ļoti reti izmantoju klasisko mūziku – gandrīz nekad. Bet šajā gadījumā
man likās, ka Bahs iedos vajadzīgo distanci – starp to, kas notiek lugā, un to, kur mēs visi šobrīd atrodamies. Tur nedaudz bija vajadzīga distancēšanās, un klasiskā mūzika to spēj panākt.
Jo nekādā gadījumā to nevar ieplūdināt, integrēt izrādē, jo pati par sevi šī mūzika ir ļoti pašpietiekama. To režisori zina – tajā brīdī, kad tā skan, principā viss apstājas, un mēs klausāmies Bahu. Tajā brīdī nekas cits nevar notikt. Un vēl viena lieta. Manā mūzikas sarakstā ir arī mana ļoti labā kolēģa un drauga Artura Maskata mūzika.
Kad Arturs Maskats atbrauca uz Liepāju paskatīties "Vienaldzības gadsimta" mēģinājumu, viņš ieteica vienu ļoti vienkāršu, bet jauku lietu, kas liecina par to, ka viņš ir absolūts teātra komponists. Arturs teica –
liec drusku klusāk Bahu, un dabūsi tieši to efektu, ko gribi – distanci no izrādes materiāla.
Man likās – tik vienkārši, bet tik precīzi! Mūsu draudzība ar Arturu redzama arī citās izrādēs. Piemēram, ļoti reti man noder mūzikas materiāls, ko kāds man iesaka. Tas tiešām ir ļoti reti, kad jūtu – tas ir interesanti, vai jūtu, ka tas ir kas tāds, kas manī varētu rezonēt. Bet Arturs ir viens no tiem cilvēkiem, kas var kaut ko atnest un teikt – tas ir tev. Un es zinu – jā, tas ir man! Viņš kaut kā ļoti mani jūt. Tā, piemēram, notika ar Liepājas teātra izrādi "Ģērbējs". Tā nebija pirmā izrāde, kurā mēs sadarbojāmies, un šī sadarbība bija tik ļoti viegla! Mūzikas ziņā izrādēs vienmēr pieturos pie principa, ka labāk mazāk, nekā vairāk. Zinu, ka
ir komponisti, kuri prasa – kāpēc tu neieliki to gabalu, tas tur tik labi derētu! Saku – man tur nevajag, jo aktieri visu ļoti labi izdara – mūzika traucē gan viņiem, gan skatītājiem.
Savukārt Arturs ir tas cilvēks, kurš sēž zālē un saka – varbūt mūziku tur nevajag? Varbūt labāk mazāk? Tas liecina par to, ka viņš ir tiešām izcils, liels komponists, kurš uz skatuves grib uzlikt nevis savu ego, bet kurš ir daļa no visa materiāla – viņš ar savu sajūtu un ideju kalpo tam, lai izrāde būtu maksimāli precīza. Mūziku viņš redz kā daļu no izrādes, nevis kā numuru, kuram obligāti jāparādās. Un tas liekas ļoti simpātiski. Tas liecina par to, ka cilvēks ir talantīgs un izcils.
Skatuve nav karš
Un rezultāts ir tādas noskaņu gleznas kā "Ģērbējā". Kaut kā gribas nosaukt tās par noskaņu gleznām, jo Arturam Maskatam izdevies radīt gan emocijas, gan reizē ar tādu kā skatu no malas paraudzīties uz visu, kas izrādē notiek.
Jā, jo pats materiāls tāds ir. Vispār šī izrāde ir ļoti viltīga un smieklīga, jo tur ir daudz pašironijas – tā ir izrāde par teātri, par vienu izcilu aktieri un par to, kā notiek gatavošanās izrādei. Tas ir gan smieklīgi, gan brīžiem arī skumji, jo mēs ap to dažreiz ņemamies tik nopietni, tik ārkārtīgi dziļi pārdzīvojam, ja kaut kas nesanāk. Bet,
ja tu tā kā paej nostāk un paskaties no malas – tā ir tikai izrāde! Neviens nenomirs, ja kāds kaut kur kļūdīsies. Tur nav nekādas dzīvības glābšanas!
Un tad ir labi, ja paši drusku varam pasmieties par savu nopietnību. Edgars Pujāts, kas spēlē izcilo aktieri, to darīja ļoti labi, jo viņam ir teicama humora izjūta un pašironija – viņš nebaidās pasmieties par to, ka tiešām tā visa ņemšanās ap to, ka neatceros tekstu, nevaru kaut ko izdarīt un vispār tā dekorācija kustas… Edgars to darīja gana nopietni, lai tas būtu smieklīgi. Protams, arī Rolands Beķeris, kurš spēlēja ģērbēju, aktierim tuvo cilvēku. Kāpēc saku, ka izrāde ir viltīga? Tā ļoti nopietni izsakās par to, kā mēs ziedojamies, kā kalpojam mākslai. Vienā brīdī parādās jautājums – vai tas tiešām tā ir? Vai tomēr tas nav mūsu plikais egoisms, vēlme iespļaut vēsturē, ierakstīties tur, būt labākajam, izcilākajam? Mēs tā kā smuki pasakām – nē, nē, mēs kalpojam mākslai! Tāpēc šī izrāde uzdod ļoti, ļoti sarežģītus jautājumus mums visiem. Un mūzika ļoti labi palīdz notvert gan ironiskās, gan sentimentālās noskaņas.
"Ģērbējs" bija kādu laiku pirms pandēmijas. Vai arī tad tev bija tikpat viegla attieksme pret to, ka izrādes nenotiks – sak’, nu, un?
Nē, [pret šādām lietām] man nekad nav bijis vieglas attieksmes, es arī vienmēr domāju – visam ir jānotiek un izrādi atcelt nevar! Bet tad, ja ir tiešām ārkārtēja situācija vai aktierim ir tik slikti kā izrādē "Ģērbējs", ka viņš var vienkārši nomirt, tad gan es nostājos cilvēciskuma pusē un saku – nē. Mani neiedvesmo stāsti, ka aktrise dzemdē un jau vakarā ir uz skatuves, lai spēlētu izrādi.
Vai spēlē ar 39 grādu temperatūru.
Jā, un sevi un savus kolēģus pakļauj tik milzīgam riskam –
neesmu no tiem, kas uzskata, ka teātris ir karš un mums visiem līdz beigām tajā jāatrodas. Man tomēr šķiet, ka visā šajā stāstā ir arī kaut kāds veselais saprāts.
Mūzikā jau arī bieži ir ciešanas un sāpes. Tu arī iedvesmojies no mūzikas, kura runā par sāpēm?
Jā, noteikti! Bet – ja jaunībā man likās, ka ciešanas un sāpes ir forša un obligāta dzīves un mākslas daļa, tad jo vairāk pieaugu, jo vairāk saprotu, – ja tās ir sāpes, kas ved uz pārmaiņām, uz attīrīšanos, uz sava rakstura trūkumiem, ar kuriem caur sāpēm vari tikt galā – tad tas, protams, ir pilnīgi cits stāsts, un tas viss ir vajadzīgs, jo tas tevi ved uz kaut ko gaišu. Tad es varu atbildēt uz jautājumu, kāpēc mēs šo izrādi spēlējam, kam tā domāta un kam tā var palīdzēt. Nevis tā, kā
man agrāk likās – tas taču ir labi, ja izrāde tevi ieved depresijā – varēsi aizdomāties par savu dzīvi… Tās ir tādas nepieauguša cilvēka ambīcijas – "sagruzīt" skatītāju.
Ja mēs tagad runājam par sāpēm vai kādām ļoti, ļoti sāpīgām, neērtām tēmām – piemēram, pusaudžu problēmām, kas ir viena no tēmām manā izrādē, vai arī par nevajadzīgiem cilvēkiem, tad es sev uzdodu jautājumu – ko par to domās skatītājs un kā es varētu viņam palīdzēt? Piemēram, viņš var ieraudzīt tur arī sevi un domāt – cik forši, ka neesmu viens, redz, ka ir vēl cilvēki, kas arī tā jūtas... Tas, manuprāt, vismaz daļēji atbrīvo cilvēku no ciešanām. Vai arī mēs skatītājam parādam ceļu, ka var mainīties vai kaut kā sev palīdzēt. Tad tai izrādei ir kāda cita noskaņa, cita nozīme, nevis ielikt cilvēku minorā, atstāt tajā un aizsūtīt mājās.
Saindēties ar Sudraba laikmetu
Tavā mūzikas sarakstā ir Aleksandrs Vertinskis – Artūra Skrastiņa balss ar Kārli Lāci pie klavierēm.
Tā bija izrāde "Koncerts, kura nebija". Ja man jautā, kura izrāde jo īpaši palikusi atmiņā, tad man vienmēr gribas minēt tās, kuras varbūt nav tik pamanītas un nominētas kādai balvai vai pat to saņēmušas. Šī bija viena no tām izrādēm, kuru savulaik producēja Indra Rubene.
Toreiz mēs visi vienojāmies, ka nospēlēsim tikai desmit izrādes, un tas bija ļoti jauki – mēs visi zinājām, ka ir sākums un beigas tam visam. Tāpēc visi kaut kā ļoti ar mīlestību pieķērās šim darbam.
Kārlis Lācis nedaudz, bet brīžiem arī daudz aranžēja dziesmas, un pats arī piedalījās izrādē – bija pie klavierēm. Viņš bija tāds kā "neredzamais draugs", kurš visu to klausās ne pirmo reizi un kaut kā reaģē, palīdzot izstāstīt to stāstu. Mums nebija domas, ka Artūrs Skrastiņš dziedātu kā pats Vertinskis – gribējām izstāstīt Vertinska stāstu un atrast kaut ko savu tajā. Artūrs ir viens no tiem retajiem aktieriem, kurš to varēja darīt un, tēlaini runājot, darīja to dažus milimetrus virs zemes. Tā viņš prot. Kopumā tas bija ļoti smalks darbs. Tagad iznācis arī seriāls par Vertinski – lasu daudz kritiku par to, ka aktieris šajā seriālā slikti dzied un ne tā spēlē, arī sižets ir nepareizs, un domāju – cik labi, ka mums toreiz tas vispār nešķita svarīgi. Mums bija svarīgi pieskarties viņa stāstam un talantam. Izrāde bija par to, cik ļoti viņš gaidīja savu atgriešanos mājās, cik ļoti viņš meklēja mājas sajūtu visur, kur bija. Cik ļoti viņš ilgojās pēc savām mājām! Un tad, kad tās atrada, tās viņam neatnesa neko labu. Skumjš stāsts, bet tajā bija arī daudz gaišuma, pateicoties gan Artūram, gan Kārlim. Man šī izrāde tiešām paliks atmiņā kā koncerts, kura gandrīz nebija – bija desmit izrādes, un forši, ka tā – bija tiešām skaisti.
Kas īsti bija Aleksandrs Vertinskis? Kāpēc viņš ir personība, par kuru ir vērts padomāt?
Viņš sevi sauca par brāli Pjero. Man jau liekas, ka viņš daudzējādā ziņā pats sevi ir izdomājis – kā mākslinieks, aktieris, dziedātājs, izpildītājs.
Viņa dzīvesstāsts ir tiešām uzmanības vērts – tajā ir gan cīņa ar narkotikām, gan vēlme braukt uz fronti kā medbrālim. Ir tik daudz dīvainu un nesaprotamu pagriezienu viņa dzīvē!
Varam daudz par viņu uzzināt, jo Vertinskis ir atstājis ļoti daudz savu dienasgrāmatu. Mani viņš fascinē ar to, ka brīžiem nevar saprast, kur ir viņa tēls – tas skumjais Pjero ar balto grimu un ciešanām pilnu seju, un kur ir viņš pats – kā personība, kā dzīvs, normāls, noguris cilvēks. Man tas toreiz bija šausmīgi aktuāli – biju pašā karjeras sākumā un ļoti centos – bija ļoti daudz baiļu un citu lietu, kas bija jāpārvar. Tāpēc man bija ļoti viegli asociēties ar šo stāstu un pašu Vertinski, kurš arī nevarēja saprast, kas viņš ir, kāpēc un ko viņš dara. Savā dziesmā viņš stāsta par to, cik izmisīgi cenšas, un tad eņģelis, kas atlido viņam no Jaungada egles, saka – jūs esat noguris, jūs esat slims. Kad pirmo reizi to klausies, burtiski kaut kas paveras – ka varbūt tā skriešana pēc nezin kādiem panākumiem un sekošana savām ambīcijām un ego ne vienmēr ir tas, kas darīs tevi laimīgu. Vai tas, ko tu vēlies – vai tev vienkārši liekas, ka vēlies –, darīs tevi laimīgu un vai varēsi darīt laimīgus citus? Tas ir ļoti liels jautājums.
Viņa stils vairāk ir tāds kā kabarē. Kā tu asociējies ar šo mūzikas stilu?
Agrāk man bija aizspriedumi pret kabarē. Un tad, vēl
mācoties Latvijas Universitātē, mums bija izvēles kurss par Sudraba laikmetu teātrī pie Silvijas Radzobes. Tajā brīdī pilnīgi "inficējos" ar visu, kas attiecas uz Sudraba laikmetu – ar kabarē, ar šo kultūru un pagrabiem…
Man likās, ka tas ir tik skaisti – ārā notiek vājprāts, šausmīgas lietas, bet mākslinieki pulcējas pagrabā: te viņi sabrauc pēc izrādēm, pat nenomazgājot seju – ar kostīmiem un grimu, un viss turpinās tur. Tur varēja notikt un skanēt atzīšanās gan dziesmās, gan sarunās, kas nevarēja notikt augšā, normālā dzīvē. Tāpēc man liekas, ka arī Vertinska stils, kādā viņš dzied – izteikti teatrāli, drusku nepareizi… Tu vienkārši saproti, kāpēc tas tā ir, jo tā teatralitāte bija kā aizsardzība, kā maska, lai nedomātu. Viņi, protams, domāja par to, kas notiek ārā, bet tajā naktī viņi atļāvās par to nedomāt. Un tas ir skaisti.
Bildes no izrādēm, kas vēl tikai būs
Runājot par mūzikas uztveri – vai tu, klausoties mūziku, redzi stāstu, redzi bildes, redzi personāžus?
Jā, ļoti bieži redzu kādus notikumus no savas vai ne no savas dzīves, un tad šķiet, ka šī mūzika var būt tikai tur. Dažreiz, klausoties mūziku, redzu kaut ko no izrādēm, kas vēl tikai būs, bet tas nenozīmē, ka tā mūzika tur skanēs – bet es šo mūziku mēdzu aizsūtīt saviem aktieriem vai māksliniekiem ar domu, ka šī ir mana sajūta par topošo materiālu. Tā izsaka kaut ko, ko dažreiz nemaz nevajag vārdos izteikt – arī daudzi pieredzējuši režisori, kas sarakstījuši grāmatas par to, kā viņi strādā, atzīstas, ka nevar uzreiz vārdos noformulēt ne tēmu, ne galveno domu, ne ideju. Viņi to noformulē caur kaut ko citu, un man tas ļoti bieži nāk caur mūziku.
Tavā krājumā ir arī absolūti ekskluzīvs Vladislava Nastavševa ieraksts, kas nav nekur izdots. Man šķiet, Vladam tādu ir daudz.
Pirmkārt, milzīgs paldies Vladam par to, ka viņš atļāva izmantot šo mūziku izrādē "Cietsirdīgās spēles", kas bija diplomdarbs maniem studentiem Liepājas Universitātē.
Turklāt to visu izdomāju pat nevis es, bet viens mans students, kurš mēģināja spēlēt galveno lomu – puisi Kaju.
Tā kā šī izrāde bija diplomdarbs, uzdevu studentiem uzdevumu – atrast prototipu, kas šodien varētu būt tavs varonis no lugas, un ko tu no viņa vari aizņemties. Varbūt tā ir daļa no biogrāfijas – attiecības ar vecākiem, piemēram. Vai plastika vai mīmika, vai balss, vai viss kopā. Un mans students Kārlis Ērglis man teica – es izdomāju, ka tas ir Vlads! Nodomāju – nu jā, viņš tur tiešām ļoti labi der, pilnīgi ieguļas tekstos! Bet likās arī, ka Vlads ir [pārāk] sarežģīts, lai viņu saprastu. Zinu, ka ir arī citi, kas viņu spēlējuši – cits labāk, cits sliktāk, un sākumā gribēju pat atrunāt Kārli, bet viņš teica – nē, nē, nē, viņš jau noklausījies visas intervijas, un tagad viņš grib satikt Vladu. Pētniecisko darbu viņš tiešām veica ļoti godīgi, tāpēc izrādē viņš nebūt nav parodija, kas ir svarīgi – viņš paņēmis no Vlada kā mākslinieka un kā cilvēka kādas lietas, kas viņam palīdz saprast šo tēlu lugā un nospēlēt to. Vlads arī atļāva mums izmantot savu mūziku, jo tas arī kaut kādā ziņā ir stāsts par mākslinieku, kurš grib būt pamanāms un kurš grib kalpot cilvēcei. Šī dziesma tiešām nekur nav izdota, un tas ir viens no Vlada mēģinājumiem aranžēt šo Krievijā tik slaveno seno dziesmu. Tā joprojām skan mūsu izrādē.
Runājot par mūziku, Vladislavs Nastavševs ir grūti noraksturojams sava ceļa gājējs, kurš var aizkustināt gan ar vienu skaņu, gan veselu koncertu.
Jā.
Tā kā esmu strādājis kopā ar Vladu, varu teikt, ka viņš ir viens no nedaudzajiem režisoriem, kurš lietas prot nevis izdomāt, bet intuitīvi vilkt ārā no zemapziņas un no tām izveidot metaforu.
Un šī metafora bieži vien ir ļoti trāpīga. To nevar aprakstīt vārdiem, vismaz es nevaru – varbūt kritiķi prot to darīt. Bet tu to uztver kādā citā līmenī – ne tekstā, ne vizuālā paņēmienā, bet viss kopā veido metaforu, kas sit pa sajūtām un rezonē tevī. Tas ir šausmīgi grūti, to ne katrs prot un ne vienmēr tas izdodas, jo metaforas var būt dažādas – gan trāpīgas, gan ne visai. Tāpēc es ļoti mīlu Vlada izrādes un viņa mūziku – ka viņš strādā tādā līmenī.
Atgriezties pie romantisma
Un tad tev ir arī Pēteris Čaikovskis un viņa "Marts. Cīruļa dziesma" no cikla "Gadalaiki". Droši vien pats tu arī to esi spēlējis.
Jā, esmu daudz no "Gadalaikiem" spēlējis. Kā Reinis Zariņš teica – katru mēnesi var mācīties pa vienam skaņdarbam. Un tā arī ir. Dažu mēnesi pa mēnesi var viegli un ātri iemācīties.
Man ik pa laikam rodas vēlme atgriezties pie romantisma. Tad ir kaut kāds periods, kad vispār negribas neko tādu un vairāk patīk ekspresionisms, modernisms. Bet ik pa laikam notiek atgriešanās pie kaut kā saprotama.
Kāpēc "Marts"? Jau stāstīju par sajūtām – par izrādes materiālu, kas atnāk caur mūziku. Tā man atnāca sajūta par "Tumšajiem briežiem", ko vasarā iestudēju Daugavpils teātrī – Ingas Ābeles ļoti, ļoti brīnišķīgo lugu. Kaut gan tur nav marta, tieši pretēji – tur ir rudens. Bet kaut kā man likās, ka pavasaris ir tas, pēc kā viņi ilgojas – ka tas kaut kad atnāks. Faktiski pirmo reizi nopietnā līmenī pats mēģināju savai izrādei uztaisīt muzikālo daļu – tas bija mans pirmais mēģinājums... Ļoti labais kontrabasists Raivo Ozols iespēlēja stīgas, es pats – klavieres. Tobrīd dzīvoju Daugavpilī un liku kopā to skaņuceliņu. Bija interesanti.
Tātad "Tumšajos briežos" Daugavpilī ir gan Čaikovskis, gan Dmitrijs Petrenko kā mūzikas aranžētājs.
Gan arī drusku Desjatņikovs, kurš mani iedvesmoja uz drosmīgiem gājieniem – šis tas palika arī no viņa. Bet – jā, tas ir mans pirmais mēģinājums. Daži skatītāji man teica – kāda mūzika, vai tiešām tur bija mūzika? Domāju – tas ir labākais kompliments režisoram, ja mūziku neuztver kā atsevišķu vienību, bet tā izrādē ir tik ļoti iepludināta, ka to pat uzreiz nevar pamanīt.
Vai teātris var bez mūzikas?
Jā, es domāju, ka noteikti var! Šobrīd ir ļoti daudz citu izteiksmes līdzekļu. Domāju, ka arī
mūzikas loma teātrī šobrīd mainās. Kad vēl studēju, Kirils Serebreņņikovs teica – un es toreiz tā īsti nesapratu, ko viņš ar to domā – ka režija un dramaturģija ir vistuvāk mūzikai.
Ir visādas arkas, ko mēs varoņiem būvējam, ir līnijas, sižeti, metaforas, tēmas, balsis. Tagad arvien vairāk saprotu, ko viņš ar to domājis, tāpēc uzskatu, ka arī mūzikai izrādē ir sava loma.
Bet, ja Pēteris Čaikovskis iedod savam skaņdarbam nosaukumu "Marts. Cīruļa dziesma" – tu klausies un domā tikai par to?
Nē, nē, īstenībā es pat kaut kādā brīdī to aizmirstu. Dzirdu, ka tur droši vien domāti putni, bet dzirdu arī trauksmainas "apakšas", dzirdu, ka tur ir cerība un arī to, kā tā izdziest un kaut kas mainās.
Alerģija pret cenzūru
Bet kā tu klausies Dmitrija Šostakoviča mūziku?
Atceros, kādos memuāros lasīju kādas sievietes atmiņas: viņa vēl bijusi Mūzikas akadēmijas studente, kad, pirmo reizi klausoties Šostakoviču, viņa smējusies, jo nav sapratusi, kā vispār tā varot būt mūzika… Saprotu šādu reakciju, jo, manuprāt, patiešām ir tāda mūzika, kuru nav iespējams klausīties, neko nezinot par autoru. Jo tanī brīdī liekas – piedod, bet kas tas tāds ir?!
Parasti Šostakovičs patīk tiem, kas vai nu daudz zina par viņu, vai nu paši ir mūziķi vai muzikologi. Man liekas, viņa gadījumā ir ļoti svarīgs konteksts.
Man Šostakoviča mūzika pirmām kārtām ir stāsts ne tikai par viņu pašu, bet par vēsturi,
jo caur viņu ļoti labi var redzēt, cik sarežģīta, neviennozīmīga bijusi vēsture Krievijā, Padomju Savienībā. Tēma par attiecībām ar varu ir interesanta ne tikai Šostakoviča gadījumā – turpat redzu arī Bulgakovu: tas modelis, kā viņi veidoja attiecības ar Staļinu jeb Staļins ar viņiem, kā vara veidoja attiecības ar viņiem, ir neticams!
Lasot par to visu, tu saproti, ka tas nav tikai melns un balts, tas ir daudz, daudz sarežģītāk – dilemmas un izvēles ir tik sarežģītas, tik neviennozīmīgas, ka to visu lasot, brīžiem vispār nesaproti, kā dzīvot, kā izturēties.
Tāpēc Šostakoviča mūzika brīžiem ir gaiša un vienkārša, bet pēkšņi tur iepeld kaut kāda atonalitāte vai dīvaini intervāli, kuri neatrisinās – un tu saproti, ka tos nevar un arī nevajag atrisināt. Ir tādi brīži, kad māksla un personība tik spēcīgi iedarbojas uz cilvēku! Es nedomāju tikai konkrētus skaņdarbus, bet visu kopā, šai gadījumā – personību, biogrāfiju, izdarītās izvēles, to, ko mēs par viņu zinām, un arī mūziku – ka tas tik dziļi iedarbojas uz tevi, ka [pēc iepazīšanās ar viņu] tu vairs nekad nebūsi tāds, kāds biji pirms tam. Atvainojos, protams, par tik skaļiem vārdiem. Bet ka tas tevi tā satriec… (..)
Jā, Šostakovičs ir viens no tiem cilvēkiem, kas ļoti mani ietekmējis un stipri mainījis mani kā cilvēku –
to, kā es šobrīd izturos pret tādām vērtībām kā brīvība, izteiksmes brīvība, mākslas brīvība, cilvēka tiesības, attiecības ar varu.
Cik ļoti esmu alerģisks pret cenzūru, pret mēģinājumiem ietekmēt cilvēkus, ierobežot citu cilvēku brīvību.
Domāju, ka Šostakovičs līdz ar Mihailu Bulgakovu ir viens no tiem, kas mani ļoti, ļoti ietekmējis šajā jautājumā.
Mūsu satikšanās izskan ar Debisī miniatūru "Pēdas sniegā" un atkal jau Vikinguru Olafsonu. Te viņš ir kopā ar Helgi Jonsonu.
Man parasti nepatīk kaverversijas klasikai. Visbiežāk tās man šķiet kaut kādas šausmas – nu, kāpēc tas darbs bija jāaiztiek... Tā ir viena no nedaudzajām lietām, kurās esmu ļoti konservatīvs. Bet, kad dzirdēju, ko Vikingurs izveidojis no šīs kompozīcijas... Atceros, vienā svētdienā gāju gar jūru – biju tieši ieplānojis doties staigāt un klausīties šo albumu. Visas sajūtas man bija vaļā brīdī, kad klausījos šo kompozīciju – tik ļoti precīzi!
