Viņai aktualitāšu netrūkst – Nacionālajā teātrī skatāma Tropas režisētā izrāde "Naži vistās", Jaunajā Rīgas teātrī viņa atveido lomu gan nupat klajā laistajā izrādē "Runāšanās par seksu", gan skarbākus tematus skarošajā izrādē "Sliktie ceļi", bet uz kino ekrāniem viņa ir absolūti pretējās lomās jau iznākušajā mistiskajā dabas trillerī "Upurga" un vēl gaidāmajā jautrajā ģimenes filmā "Circenīša Ziemassvētki".
Henrieta Verhoustinska: Tev šis ir ļoti darbīgs rudens: nāk klajā vairākas filmas ar tavu piedalīšanos, tev ir jauna izrāde, kuru esi iestudējusi, un tu pati kā aktrise piedalies izrādēs. Vai nav brīžam sajūta, ka tas vāveres ritenis ir jau pārāk…
Inga Tropa: Ir. No vienas puses – ja tu dari to, kas tev pašos pamatos ļoti patīk, tad tas tev arī dod atpakaļ enerģiju, gandarījumu un tā tālāk. Bet, no otras puses – es aizvien vairāk izjūtu ļoti lielu nepieciešamību izrauties ārpus sociuma, nolīst kādā meža mājā un padzīvot pašai ar sevi, savām domām, ir arī kāds darbs, kas ir jāuzraksta. Ir vēlme arī paceļot. Šobrīd man tam neatrodas laiks, bet ceļot man ir ļoti svarīgi. Pie visa šī es vēl esmu iestājusies Zemessardzē, kas arī, protams, no vienas puses, ir ļoti intensīvas mācības, sevis formā turēšana un disciplinēšana, bet, no otras puses, tā ir zona, kas man iedod restartu, jo pietiekami daudz [esmu] mežā. Pat ja brīžam ir sarežģīti uzdevumi, tas pārslēdz no šī riteņa, kaut kāda pasaules burbuļa, kurā mēs visi ikdienā dzīvojam, uz kādu citu domāšanas veidu, prasmēm un zināšanām. Šobrīd es esmu izgājusi pamatapmācības pirmo līmeni. Tas nozīmē – man ir jāiziet visas apmācības un pēc tam būs brīnišķīga nedēļa mežā.
Un tad tev būs mazliet lielāka drošības sajūta, domājot par iespējamo "x stundu"?
Jā, jo zināšanas un prasmes mūs vienmēr atbrīvo. Miglas un neziņas zona, man liekas, ir vismokošākā.
Miglas un neziņas zona ir arī Kristīnes Krūzes režisētajā izrādē "Sliktie ceļi", kur tu atveido, manuprāt, ārkārtīgi sarežģītu lomu un dari to brīnišķīgi. Tā ir meitene, kurai draud nāve, kurai draud izvarošana un kura pati beigās nogalina savu varmāku. Domājot par kara pieredzi, kādas izjūtas tevi pārņem šajā izrādē?
Tā bija ļoti jēgpilna darbība, ko mēs varējām veikt – [šīs izrādes iestudēšana]. Dažkārt tas citos darbos varbūt nav tik izteikti, bet šeit tas bija. Un man tas bija ļoti svarīgi, ka es varu kaut kā, kaut nedaudz arī savā profesijā… es nezinu, vai tas kaut ko ļoti palīdz, bet vismaz likt par to joprojām runāt, domāt – domāt, kā mēs varam mainīt šo situāciju, uzdot neērtus jautājumus.
Tieši tā apziņa, ka šajā brīdī tas, ko mēs te izspēlējam, reāli notiek tepat, mums blakus, man deva milzīgu spēku.
Pirms ģenerālmēģinājuma izrādes mums bija iespēja satikties ar teātra kolēģiem no Ukrainas, kuri ar šo pašu darbu bija atbraukuši [viesizrādē] un spēlēja to Dailes teātrī. Viņi pie mums bija atnākuši paskatīties mēģinājumu. Tas kaut kādā ziņā pat nav vairs par teātri. Tev ir jābūt tik ļoti godīgam un patiesam tajā, ko tu dari, jo [telpā] ir cilvēki, kuri nāk no šīs zonas, kur tas notiek. Ja tā var teikt, es esmu ļoti priecīga un gandarīta par šo darbu.
Tu esi aktrise, kas ir arī režisore, un tādas Latvijā ir vairākas. Tava kolēģe no Latvijas Nacionāla teātra – Dita Lūriņa – saka, ka režisors ir radītājs un pasaule, kas dzimst, nāk nevis no, bet caur režisoru. Vai tu piekrīti Ditai, ka režisors ir tas punkts, caur kuru rodas jaunā pasaule uz teātra skatuves?
Jā, es noteikti vairāk esmu no tiem režisoriem. Man piemīt izteiktas inscenētāja spējas un prasmes, un tas ir tas, kā es veidoju. Ir bijuši darbi, it sevišķi lielizmēra, kur skaidrs, ka viss ir absolūti no tevis kā režisora atkarīgs, kā tu tos klucīšus saliksi, un ir ļoti konkrētas norādes jādod – arī tas man sniedz baudu un gandarījumu. Bet
daudz lielāku, dziļāku gandarījumu man dod visi tie procesi, kas sākas ar to, ka man ir ļoti liela nepieciešamība kaut ko paust ar šo darbu, kādu domu šķetināt,
kas lielākoties ir neviennozīmīgas tēmas, uz kurām grūti rast vienu atbildi. Un tad tālāk tajā procesā es esmu viens no tiem režisoriem, kas redz diezgan spilgtu koncepciju, kā to visu veidot, un arī forma šeit ļoti bieži ir klātesoša. Bet pēc tam man ir ļoti, ļoti svarīgi un lielu baudu sniedz tas process, kur visa radošā grupa – gan mākslinieciskā radošā grupa, gan pēc tam arī aktieri – nes savu pienesumu. Jo tikai un vienīgi tā var dabūt to dziļumu, tās dažādās krāsas, lai tēma, ko es apskatu kopā ar pārējiem kolēģiem, būtu pēc iespējas plašāka.
Aktrisei un režisorei Inārai Sluckai, kā viņa pati atzīmē, teātrī ir svarīgi runāt par sievietei svarīgiem jautājumiem. Kā tas ir tev?
Kopumā man interesē cilvēks kā tāds. Cilvēks, varoņa tips mazliet, kurš ir citādāks, kurš saskaras ar dažādiem stereotipiem – gan iekšējiem, paša pieņemtiem, radītiem, gan ārējiem –, un tad notiek kaut kāds iniciācijas process, kas nemitīgi viņam liek atkal attīstīties, mainīties, augt. Tas mani vienmēr ir interesējis.
Tev ir jauna izrāde Nacionālajā teātrī – "Naži vistās" –, kur tieši šis mūsu aprunātais mitoloģiskais, pirmatnējais, arhetipiskais aspekts ir ļoti svarīgs, jo tā ir sieviete, kas dzimst, kas, var teikt, pati sevi dzemdina. Es gribu pieminēt Kitijas Balcares recenzijā rakstīto: "Pasauļu sadursmi, liekot sievietei svārstīties un izvēlēties starp racionālo un emocionālo, atklāt garīgo un seksuālo vilkmi, ilustrēja arī Tropas radītais Aspazijas lugas jeb teiku drāmas "Zalša līgava" iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī (2020). Viens no ekofeminisma atzariem, kas sasaista feminismu ar mītisko, balstās idejā, ka sievietes pasaules uzskatam pamatā nereti raksturīgs ir tieši mītiskais, intuitīvais, līdz ar to dabai tuvāks un tādējādi vienlaikus arī saudzīgāks pasaules uzskats." Piekrīti?
Es piekrītu, jā.
Jo tas, ko šajā izrādē nospēlē Agnese Budovska, tā ir cilvēka dzimšana mūsu acu priekšā, cilvēka pieaugšana mūsu acu priekšā. Runājot par seksualitāti, kas parādās šajā izrādē un kurai ir ļoti liela loma sievietes dzimšanā, jāpiemin vēl kāds darbs, kur tu pati piedalies kā aktrise – tā ir izrāde "Runāšanās par seksu" Jaunajā Rīgas teātrī.
Es domāju, ka kaut kādā ziņā seksualitāte ir klātesoša ļoti daudzos manos darbos. Seksuālā enerģija, kas ir pamatu pamats, ir tas, kāpēc mēs šeit vispār esam radušies, tu šeit sēdi, es šeit sēžu un mēs sarunājamies,un šis viss ir materializējies. Un kāpēc tas ir materializējies? Jo kaut kādā brīdi tas aizvien vairāk tiek transformēts garīgajā enerģijā. Man vienmēr šis ir ļoti interesējis, kā šo milzīgo jaudu, – un es zinu, ka manī ir milzīga seksuālā enerģija –, ko ar to darīt, kā to transformēt. Ļoti daudz mākslas darbu esmu radījusi, tas nozīmē, ka savu seksuālo enerģiju nemitīgi esmu transformējusi garīgajā.
Sublimējusi.
Jā, sublimējusi. Tabu tēmas – tās joprojām ir tādas, kas mani pārsteidz, bet, no otras puses, arī nepārsteidz. Mēs taču esam tik brīvi cilvēki… bet, nē. It sevišķi par visu, kas attiecas uz intīmo zonu, mēs esam ļoti sasaistīti. Man vēl ir ļoti grūti runāt par izrādi. Kā zināms, ģenerālmēģinājumu un pirmizrāžu publika nav vēl gluži tā "īstā" publika, kas pēc tam sekos.
Tā ir labvēlīgā publika.
Jā, tā ir atsaucīga. Es domāju, īstā saskaršanās ar skatītāju būs otrajā, trešajā [izrādē] un tā tālāk.
Jūs ar zināmām bažām gaidāt, kā skatītājs uztvers atklātu sarunu par šīm lietām?
Pat ne ar bažām, vienkārši apzinoties to, ka noteikti būs daļa skatītāju, kurai tas šķitīs ļoti nepatīkami, neērti. Es pieļauju, ka būs arī skatītāji, kas ies ārā, kāds varbūt domās, ka tas nav aktuāli, bet man šķiet, tas ir ļoti aktuāli. Jo, lai gan šķietami mēs esam mazliet jokaini cilvēki, frīki, katrs ar savu stāstu, bet patiesībā tur nekā tāda jokaina nav. Es varu saderēt, ka ikviens var pastāstīt kādu savu seksuālu fantāziju, kas kādam šķitīs… un mums visiem tādas ir, vai arī kādus pikantus vai jocīgus stāstus, vai traumējošas stāstus par mūsu seksuālo pieredzi. Mums katram tādi [stāsti] ir.
Runājot par enerģijas daudzumu un tās apkopojumu, jāpiemin filma "Upurga", kurā sievieti, tavu varoni, skar dabas mežonīgais spēks un viņa kļūst nevaldāmi seksuāla. Tev pat ir aina, kur tu kaila ierocies zemē. Vai "Upurgā" tu pieskāries šai sievietes un dabiskā sasaistei?
O, jā. Tajā brīdī, kad man piedāvāja šo lomu, iedeva izlasīt scenāriju, es biju ļoti priecīga, jo tas runā par tēmām, kas man vienmēr ir interesējušas. Un vēl nonākt tādā ļoti izteikti vīrišķā komandā – tas man arī bija ļoti patīkami. Neskatoties uz to,
kāds varētu teikt – ak dievs, dubļos, tumsā, aukstumā, filmēšanas lokācijas, uz kurām pašiem jābrien dziļi iekšā mežā, – bet es biju ļoti laimīga tiešām nonākt dabas pasaulē, tajā enerģijas laukā.
Tas arī ir pārsteidzoši, jo, no vienas puses, es esmu gana kautrīgs cilvēks un nebūtu tā, ka pirmais, ko es iedomātos, būtu filmēties šādās pikantās epizodēs, bet, ja es redzu pamatojumu, kāpēc tas ir vajadzīgs (un šajā gadījumā arī tāpēc, ka tas viss notika dabā, savā ziņā pieslēdzoties tādam sakrālam laukam), tas absolūti nemulsināja. Tu ar to zemes spēku savienojies. Man ļoti, ļoti patika.
Tev ir arī kāda pilnīgi cita tipa kinoloma, kas tūlīt, tūlīt piedzīvos pirmizrādi – tā ir mammas blogeres loma Aigara Graubas filmā "Circenīša Ziemassvētki".
Domāju, ka tā būs ļoti sirsnīga ģimenes filma. Es pati to ļoti, ļoti gaidu. Bija prieks filmēties šajā darbā, [jo] Aigaram izdodas sapulcēt ap sevi ļoti sirsnīgus cilvēkus. Tad, kad tu diendienā esi (jo filmēšanas process ir diezgan garš) tādā ļoti dzīvespriecīgā un kūsājoša vidē, tas tā uzlādē! Tātad divu bērnu mamma ar brīnišķīgu, mazliet jocīgu, bet īstenībā brīnišķīgu vīru, ko mana varone Diāna ļoti mīl. Tāda filma, kur padzīvoties pasakā, kur viss ir forši, notiek kaut kādi starpgadījumi, bet tik un tā viss ir forši. Tas, protams, bija ļoti patīkami. Ļoti, ļoti sirsnīgs darbs. Es gaidu pirmizrādi!
