Henrieta Verhoustinska: Kā tu vērtē pašreizējo situāciju Krievijā?
Viesturs Kairišs: Es domāju, situācija ir traģiska. Tā ir bijusi traģiska un tā paliek aizvien pašnāvnieciskāka, sevi iznīcinošāka.
Pirmais solis, kas mums kā sabiedrībai bija jāizdara, bija aktīvi jānostājas Ukrainas pusē kara apstākļos un jāpalīdz, cik vien var. To, es teiktu, mēs esam puslīdz labi izdarījuši. Otrs solis – mums ar mūsu problēmām jātiek galā.
Simboliskā līmenī mēs to izdarām, bet visus galus apcirtuši vēl neesam. Mums ir jādomā jau par trešo soli. Drīzumā mums tiešām būs jāslēdz Latvijas robeža, jo, es domāju, Krievijā sāksies haoss, kas var vienlaicīgi aizskalot visu mūsu Latvijas neatkarību ar visu mūsu latviešu valodu. Mēs šobrīd esam krievus sadalījuši labajos un sliktajos krievos, izejot no viņu attieksmes pret Putinu, bet mums jāsadala labajos un sliktajos krievos, izejot no viņu attieksmes pret impēriju, pret impērisko domāšanu. Jo, ja mēs atceramies 1. pasaules karu, tā pati Ukrainas valsts nenotika tāpēc, ka baltgvardi cīnījās pret komunistiem, bet [Antons] Deņikins vai visi teica – ne soli atpakaļ, Krievijas impērijai jāpaliek. Viņi visi bija impēristi. Starp antiputinistiem ir ļoti daudz impēristu, un mums tā ir eksistenciāla, dzīvības vai nāves jautājuma lieta.
Eksistenciāla, dzīvības un nāves jautājuma lieta tiek risināta arī tavā jaunākajā izrādē Dailes teātrī "Farinelli un karalis" – vai karalis izdzīvo vai mirst, saskaroties ar mākslu; vai māksla viņu izdziedinās? Kāpēc tieši šobrīd šī izrāde?
Teātris ir liels un lēns mehānisms. Šī izrāde jau bija, var teikt, neatgriezeniski iesākta pirms kara. Protams, kad iestājas karš, liekas, ka viss notiek savādāk. Bet tieši var aizdomāties par karali, par vadoni, kurš negrib karot, kurš grib no tā visa mukt un kuru dziedē mūzika. Tur ir kaut kāds paradokss par to, ka būt karalim, būt vadonim, nenozīmē vienmēr būt asinskāram, agresīvam vampīram, bet ir pasaule daudz plašāka, ir daudz citu alternatīvu.
Mākslai vajadzētu arī mazliet dziedēt cilvēkus, vismaz mēģināt to darīt.
Mēs zinām – skaistums glābs pasauli un viss šitas, mēs saprotam, cik, pēdiņās, varam uz to visu skatīties, bet kaut kādiem ideāliem ir jābūt.
Izrādē, kas man personīgi ir kā pasaka par vientuļo karali (jo nepašaubāmi izrādes centrā ir Ģirta Ķestera atveidotais Filips, vairāk nekā Farinelli Artūra Skrastiņa atveidā) vienīgā dzīvā būtne, kam viņš patiešām ir pieķēries, ir baltais zirgs. Baltais zirgs jūsu izrādē ir arī apbrīnojami tehnoloģiski realizēts. Kāpēc zirgs? Man ienāca prātā Kaligula, kurš ieved zirgu senātā.
Zirgs ir īpašs dzīvnieks. Tu vari teikt, ka tas ir lops, kas tev dara darbu, stāv kūtī un ir noderīgs, bet ar zirgu vienmēr ir dziļākas attiecības nekā ar govi, piemēram. Galu galā izrādes struktūrā zirgs tika ļoti plaši ievests, jo izrādē tiek apspēlēta arī Filipa V glezna, kur viņš ir uz balta zirga. Tāda neprāta metafora, kur tu palaid auļos savus iekšējos trakos zirgus, kurus ikdienā tomēr centies savaldīt.
Tas ir jautājums – cik lielā mērā tu vari savaldīt savus zirgus?
Viestur, tu esi ne tikai režisors, bet arī Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs. Tas nozīmē, ka tu nes atbildību par šo Latvijā milzīgāko teātra iestādi. Vai tevi uztrauc, kas notiks ar teātri šoziem, vai skatītāji nāks, saņemot lielos elektrības rēķinus?
Es esmu cīnītājs, mēs visi Dailē esam cīnītāji. Un es esmu tāds naivs cilvēks, es ticu labākajam iespējamam scenārijam. Mēs, protams, apzināmies, ka šī būs ļoti, ļoti grūta sezona. Es pats arī esmu saskāries ar saviem rēķiniem, jau domāju, vai man nevajag kaut kādas citas izdzīvošanas tehnoloģijas; paldies Dievam, man visas vecās krāsnis dzīvoklī ir atjaunotas, un malku es tiešām gādāju.
Mūsu darbs ir nodrošināt skatītājiem iemeslu pārskatīt savas prioritātes un saprast, ka uz teātri tomēr jānāk.
Skatītājs, kurš jau ir samaksājis naudu, rēķinoties ar to, kas viņu sagaida šoziem – ir ļoti svarīgi, ka viņš neviļas. Mēs, protams, izskatām dažādus scenārijus. Es domāju, ka valstij jāapzinās, ka iespējami ir arī scenāriji, kad teātri vienkārši tiek apturēti. [..]
Vai jūs celsiet biļešu cenas?
Es domāju, šogad cenas necels neviens [teātris]. Tas nu ir skaidrs.
Alvis Hermanis jau ir paziņojis, ka Jaunajā Rīgas teātrī taupīs uz scenogrāfijas rēķina. Es pirms raidījuma piezvanīju uz teātri un guvu tam apstiprinājumu – jā, viņi samazinās scenogrāfijas izmaksas, režisori paši lakoniskos apstākļos iestudēs savas izrādes. Dailes teātris vienmēr ir bijis krāšņais, vizuālais teātris ar ļoti izteiksmīgu scenogrāfiju. Tava jaunākā izrāde "Farinelli un karalis" nav izņēmums. Vai jūs esat domājuši par to, ka uz vizuālā risinājuma rēķina varētu taupīt?
Nē. Tādu lēmumu kā Jaunais Rīgas teātris, mēs nevaram pieņemt. Tā ir mūsu ideja, ar to mēs esam īpaši. Mēs taupām uz visu [citu]. Tagad teātrī ir auksts, no rīta mēs neslēdzam prožektorus, slēdzam tos tikai vakarā, mēģinām dežūrgaismā. Mēs mēģināsim ķepuroties savā Dailes veidā, kas mums kaut kādā ziņā jau ir izstrādājies. Protams, es pilnīgi solidarizējos ar visiem kolēģiem, mēs visi šogad būsim vienā laivā, mēs redzam, kas tuvojas.
Gribētos parunāt par tuvojošos notikumu tavā ārpus teātra dzīvē, proti, par filmas "Janvāris" pirmizrādi. No Latvijas puses filma "Janvāris" ir nominēta sūtīšanai uz "Oskaru", kas, man liekas, jau ir novērtējums no profesionāļu puses. Pirmizrāde ir 11. novembrī, bet pirms tam, 9. oktobrī, ir unikāla iespēja aiziet uz filmas labdarības seansu – nopērkot biļeti, var noziedot ukraiņu kinematogrāfistu atbalstam.
Filma ietver šo tēmu, līdz ar to tur ir vārdi, ka tā ir veltīta visiem kinematogrāfistiem, kas gāja bojā dokumentējot mūsu vēsturi.
Kino ir ierocis, kamera ir ierocis.
To mēs saprotam. Mēs to darām visādā veidā, es tai skaitā esmu to darījis gan "Melānijas hronikā", gan "Piļsātā pi upis", gan "Janvārī". Man tā nav jauna tēma, kas kā daudziem Latvijā ir parādījusies tikai 24. februārī. Es uzskatu, ka cīņa bija visu laiku jāizcīna un tā ir jāturpina, tā būs jāturpina arī pēc, cerams, Krievijas sakāves.
Mani šī filma pārsteidza ar to, ka tā nebija stāsts par barikādēm, kā es biju iztēlojusies, bet, ka tā izrādījās romantiska pieaugšanas drāma, kur jauneklis ar kameru rokās mēģina atrast savu vietu, savu identitāti. Vai filma šajā ziņā ir autobiogrāfiska? Jo šis jaunais cilvēks ir tavā vecumā.
Šo aspektu es nekomentēšu, es gribu komentēt nosaukumu. Janvāris – mēs taču zinām, ka tas ir gada pirmais mēnesis. Šī filma ir par dzimšanu. Galvenais, kas Amerikā visus uzrunāja, bija jaunā sinefila konteksts [..].
Tas paradoksālais ir tas, ka kino, kuram ir tikai nedaudz vairāk kā simts gadu vēsture, šobrīd ir universālāks "topiks" nekā, pieņemsim, karš, kuram ir tūkstošiem gadu vēsture,
vai iekarošana, vai cīņa par brīvību.
Raidījumam "Kultūrdeva" nepaslīdēja garām, ka vienam no vecākajiem latviešu aktieriem, Dailes teātra aktierim Gunāram Placēnam 31. augustā bija 95 gadu jubileja. Viestur, vai tev ir nācies strādāt ar Gunāru Placēnu kā ar aktieri?
Nav, un es nejūtos par to pārāk laimīgs. "Dailes kanonā" es saskāros ar [Juri] Strengu, Lidiju Pupuri, Olgu Dreģi. Es tur redzu to Dailes kvalitāti personības izaugsmē, kas, man liekas, ir ļoti svarīga, par ko mums ir jādomā. Tie ir vieni dzīvespriecīgi, veseli, domājoši, sakarīgi cilvēki, kuri vēl var nest un nest. Es par to tiešām aizdomājos, kā tas tika ielikts viņos tik pareizi, tik dziļi, un tomēr nesadragājot šīs personības. Jo mēs zinām, cik nežēlīga ir skatuves dzīve, īpaši aktieriem, kuri sevi katru dienu atdod uz skatuves dažādās lomās. Man ir svarīgi, lai Dailes teātrī mēs veidotu visādas ārprātīgas un sarežģītas izrādes, bet mēs neiedragātu garīgo veselību, lai tas viss būtu no sevi apzinošas, veselas personības viedokļa. Tādā ziņā Gunārs Placēns ir izcils personāžs un tiešām Cilvēks.
