Nacionālajā teātrī šī sezona ir pirmā, kuras repertuāru teātra direktora amatā veido Jānis Vimba. Viņš iepriekš formulējis, ka centīsies lauzt valdošos stereotipus par Nacionālo teātri.
Arī izrāde “Katls”, kas ir viena no trīs pirmizrādēm, ar kurām tiek atklāta jaunā sezona, savā ziņā laužot stereotipus.
“Pirmām kārtām, uzslava Inārai un komandai, ko viņa ir salasījusi. Man liekas, tā jau ir stereotipu laušana - par to, kā jārunā par vēsturi un kādā formā. Jo skatuve ir pirmkārt skat!-uve,” stāsta Vimba.
Izrāde ir piemērota arī jauniem skatītājiem. “Jebkurā gadījumā es noteikti gribu aicināt skolas,” par izrādi saka Ināra Slucka, jo tā esot kā īss kurss par konkrēto vēstures laiku.
Izrādes pamatā ir kinorežisora Aivara Freimaņa vienīgais romāns “Katls” – par Kurzemes katlu. Autors ļoti precīzi aprakstījis situācijas, viņa valoda mēdz būt nežēlīga, asa un ironiska. Freimaņa darbs Sluckas skatījumā ir kā atgādinājums, ka starp simtgades svinībām un sevis slavēšanu jāatceras arī, ka “esam darījuši ne tikai labo.” Freimanis spilgti parāda, ka viņa aprakstītais notiek kara laikā, ka karā nogalina, ka nogalina arī pēc kara – ne tikai pretinieku, bet arī savas tautības pārstāvjus. “Mēs nevarējām tā teikt - tas ir latvietis, viņu nešaujam nost. Un tās ir lietas, par kurām mums ir jāatceras,” pauž Slucka.
Ināra Slucka Nacionālajā teātrī strādā gan kā aktrise, gan režisore, turklāt veido darbus arī citos teātros un operā, spēlē kino un TV lomas. Viņas radītajiem skatuves darbiem raksturīgs kritisks un jauns skats uz dažādām sievietēm, viņu izvēlēm un dzīvēm, kā arī to iepriekšējiem atspoguļojumiem mākslā. Izrādē "Aka" režisore pievērsusies līdzatkarīgo sieviešu tēmai. "Sievietes" iestudējumā savukārt Slucka jaunā gaismā parādīja Andreja Upīša radītos sieviešu tēlus. Ar kādiem stereotipiem sievietes režisores sastopas profesionālajā dzīvē? Vai skatuves mākslās nākas saskarties ar seksismā balstītiem aizspriedumiem?
"Kultūrdeva" otrdienu vakaros
"Kultūrdeva" ir jauns LTV raidījums, kas no 10. septembra katru otrdienu plkst. 19.30 skatītājus sveicinās ar līdz šim ēterā kopā neredzētu trijotni – Mārtiņu Ķibildu, Kristīni Komarovsku un Aleksi Vilciņu.
Jānis Vimba noliedz, ka teātrī pret sievietēm izturētos citādi nekā pret vīriešiem: “Vismaz manā pārliecībā absolūti tā nav.”
Primārs esot režisora vai režisores piedāvājums, viņa redzējums un komanda.
“Es neredzu tādu būtisku atšķirību starp dzimumiem šajā profesijā. Protams, ir kaut kādas atšķirības – sievietes uztver daudz emocionālāk, iespējams daudz skrupulozāk. Bet vai tas ir slikti? Galīgi nē.”
Ināra Slucka gan iebilst, ka nevarot apgalvot, ka stereotipi par dzimumiem teātra profesijā nepastāvot.
“Tagad tas notiek mazāk, bet es kā sieviete esmu to izjutusi. [..] Lai es panāktu to, ko vēlos, man reizēm ir jākļūst vīrišķīgākai. Bieži vien ir tā - kad tu kā sieviete mēģini to izdarīt, tevi arī kā “sievieti” uztver. Tagad tas mainās, bet man ir bijusi tāda sajūta.”
Slucka piebilst, ka pretēja tendence arī ir riskanta – spēks ar kādu “#MeToo” kustības iespaidā gadu desmitiem vēlāk paceltas apsūdzības par kādu sen notikušu personu aizskarošu gadījumu ietekmē profesionāļa karjeru – jo šo spēku reizēm mēdzot izmanot vai manipulēt savtīgiem mērķiem, lai kādu nomelnotu.
“Ja man pateiktu kāds students, piemēram, ka es esmu viņam uzmākusies, tad, pat ja tā nebūtu, to manu “nebūtu” neatcerētos un atcerētos tikai pašu apsūdzības faktu, pauž Slucka. “Šī tendence ir ļoti bīstama - tā ir aizgājusi tādā “latatā”,” Slucka saka, bet uzsver, ka feminisms pats par sevi nav slikts, “tas nav lamuvārds”.
