“Outside” tapusi kā Aviņonas festivāla Francijā un Maskavas "Gogoļa centra" aktieru kopdarbs. 2019. gada aprīlī atceltais mājas arests ļāva Kirilam Serebreņņikovam izrādi iestudēt pašam Maskavā, tomēr festivāla skatuvei izrādi pielāgoja viņa asistenti, jo spēkā bija aizliegums izbraukt no valsts.
Režisors, lugas autors un scenogrāfs Kirils Serebreņņikovs video sveicienā Rīgas skatītājiem teica: “Dārgie draugi! Esmu priecīgs jūs uzrunāt personīgi un uzrunāt jūs kā draugus, jo Rīgas publika ir īsti draugi. Mēs esam sen pazīstami – Gogoļa centra izrādes viesojās Rīgā, es esmu strādājis Rīgā. Tā nav mūsu pirmā satikšanās. Diemžēl nevaru būt klāt personiski, bet mums ir ļoti svarīgi pirmo reizi pēc Aviņonas rādīt izrādi “Ārpusē” tieši Rīgā. Izrāde, uzvesta pēc Aviņonas festivāla pasūtījuma, guva lielus panākumus. Tā aktualizē visdažādākās tēmas, kas man ir svarīgas – māksla, brīvība, vientulība, mīlestība.”
Dziļi personisko iestudējumu režisors Kirils Serebreņņikovs, kurš vienlaikus ir arī izrādes dramaturgs un scenogrāfs, veidojis, iedvesmojoties no pašnāvību izdarījušā ķīniešu fotomākslinieka Rena Hanga vizuālajiem tēliem un dzejas. Daudz kailuma, patiesuma un nežēlīgas atklātības, meklējot savu vietu sabiedrībā un cīnoties ar varas uzspiestajām normām un dubulto morāli.
Izrādes stāsts tapis, režisoram esot mājas arestā. Aktieris Odins Lunds Bairons atklāja, kā noticis darbs pie iestudējuma:
“Viņu palaida uz mēģinājumiem, bet sākumā viss notika ar vēstuļu, zīmīšu, īsziņu palīdzību. Maģiskā brīdī, kad dzirdējām, ka viņu izlaiž, mēs sākām mēģināt tā, it kā šo divu gadu nebūtu. Viņš pats bija uzkrājis tik daudz enerģijas un vēlmes ar mums strādāt, un mēs arī!”
“Pēdējo trīs gadu notikumi liek mums arvien biežāk aizdomāties, ka brīvība – tas ir ļoti plašs jēdziens, par kuru visu laiku runā, bet īsti nesaprot,” stāstīja aktieris Jevgeņijs Sangadžijevs. “Tāpēc mēs pētījām reālās dzīves stāstu par šo fotomākslinieku, kurš Ķīnā ir aizliegts, un ir grūti iztēloties situāciju, kad tev vajadzētu būt nacionālajam varonim, bet tevis it kā nemaz nav. Tas ir ļoti savādi. Atslēga tam ir vientulība – vienlaikus balva un sods. Caur to radām atslēgu uz brīvību.”
Teātra žurnāliste, producente, “Spēlmaņu nakts 2019/20” žūrijas locekle Jevgeņija Šermeņeva apliecināja, ka tieši brīvības idejā slēpjas izrādes lielākais spēks: “Pat ja arī esi ieslēgts četrās sienās, tu tik un tā esi brīvs, ja tava dvēsele, sirds un domas ir brīvi. Un Kirils ir ļoti stiprs cilvēks. Gan pats, gan caur cilvēkiem, kas viņam blakus.”
Arī kinorežisors Vitālijs Manskis uzteica brīvības risinājumu Serebreņņikova iestudējumā:
“Izrādes mērķis ir parādīt, ka brīvs vari būt jebkurā situācijā, jebkādos dzīves apstākļos, kas tevi nolemj uz nebrīvi, bet tu spēj to gūt caur izmisīgām, neprātīgām darbībām.
Neprāts, ko Kirils atklāj savā iestudējumā, pārliecina mūs, skatītājus, ka, velns parāvis, neviens mums nevar atņemt brīvību.
Tas ir lieliski un optimistiski uz tā fona, ko mēs redzam, lūkojoties pāri robežai uz savu dzimteni, bet jūs, skatoties uz savu austrumu kaimiņu, kurš nolemts uz daudzu gadu nebrīvi. Kirils pieceļas, un saka – nē!, mēs esam brīvi, kamēr brīvs ir mūsu gars, sirds un prāts, un nospļauties uz visu! Un tas ir lieliski! Es pāri robežai spiežu viņam roku un pateicos par tik tiešu un saprotamu vēstījumu.”
“Šis absolūtais iekšējās brīvības līmenis, ļoti liels godīguma līmenis sit pa smadzenēm,” komentēja teātra kritiķis Atis Rozentāls. “Mūsu publika nav vairs uzķerama uz vienu, diviem vai sešiem kailiem ķermeņiem, bet šeit ir runa par to, ka cilvēks absolūti r gatavs runāt par to, par ko grib, un to arī realizē. Tā ir absolūta iekšējā brīvība, ņemot vērā apstākļos, kuros tas ir radies.
Estētiski tas ir ārkārtīgi nostrādāti, pārdomāti, tur ir vairāki ārkārtīgi labi aktierdarbi, es priecājos, ka mūsu publika redz Odinu Baironu, kurš spēlē pašu Kirilu, kurš ir spēlējis arī pie mūsu Elmāra Seņkova un Vladislava Nastavševa Gogoļa centrā, un arī pārējā trupa. Šis ir ārkārtīgi konsekvents, ārkārtīgi godīgs, daudzējādā ziņā nežēlīgs manifests tam, ka cilvēks ir tāds, kāds viņš ir."
Teātra kritiķe un LTV kultūras raidījumu veidotāja Henrieta Verhoustinska par izrādes spēku nosauca jaudīgo, provocējošo vizualitāti.
“Šī izrāde acīmredzami ir par to, kā jūtas mākslinieks, kurš nav brīvs, kuram liegts izteikties, un viņš rod patvērumu tajā, ko atrod savos grāmatu plauktos, un šajā gadījumā tie bija divi viņam tuvu fotomākslinieku albumi, un tāpēc šī izrāde ir mazliet skumjāka nekā citas Kirila izrādes, jo tā ir par to, kā viņam visvairāk pietrūkst, – par brīvību.”
