Krievu klasiķa Ivana Gončarova romāns “Parasts stāsts” 19.gadsimta vidū kļuva par vienu no visvairāk apspriestajiem un radīja asas diskusijas. Jauns, romantisks, mammas rūpju sargāts puisis no provinces pārceļas uz dzīvi pie sava dzīves pieredzes bagātā un ciniskā onkuļa pilsētā. Režisoru Serebreņņikovu šis stāsts iedvesmoja radīt savu skatījumu uz šodienas Maskavu un tās nežēlīgajiem izdzīvošanas likumiem.
„Tā ir adaptācija, Gončarovs, kurš ielūkojas mūsdienās. Kolīzijas, sižets, raksturi ir palikuši bez izmaiņām, bet teksti un apstākļi, protams, ir mainījušies,” stāsta Serebreņņikovs.
Puisi transformācijā no naiva romantiķa līdz dzīvi nīstošam ciniķim izrādē spilgti atveido viens no vadošajiem Gogoļa centra jaunajiem aktieriem Filips Avdejevs.
„Es ilgu laiku šo personāžu attiecināju uz sevi un centos atbildēt uz jautājumu – kas notiek ar mani pašu? Es līdz šim brīdim esmu nodarbināts ar šo jautājumu, tāpēc man vienmēr ir interesanti spēlēt dažādus tēlus, jo man liekas, ka pašreiz esmu tajā vecumā, kad manī notiek dažādas izmaiņas, kam var būt liela ietekme uz manu dzīvi nākotnē,” norāda Avdejevs.
Izvēle uzaicināt uz ciniskā onkuļa lomu Alekseju Agranoviču liecina par režisora spēju precīzi ieraudzīt un izcelt tēlos raksturīgāko. Maskavas teātra aprindās atpazīstamajam režisoram Agranovičam šī bija pārsteidzoša atgriešanās kādreiz iegūtajā aktiera profesijā.
„Stāsts nav par politisko situāciju, bet progresu ap mums. Tas ir aktuāli un uztrauc cilvēkus, un man liekas, ka vairums cilvēki instinktīvi baidās no visa jaunā. Ja agrāk progress bija intelektuālas un izglītotas sabiedrības priekšrocība, tagad arī viņi sāk baidīties, jo trūkst atbildes, kā dzīvot tālāk,” uzsver Agranovičs.
Izrāde “Parasts stāsts” nesniedz atbildes, bet gan uzdod jautājumus, kas nodarbinājuši cilvēka prātus visos laikos - kā dzīvot, ko mīlēt un ko cienīt?
