Nacionālā enciklopēdija ļaus izsekot teātru attīstībai Latvijā. Kā notikusi Nacionālā teātra attīstība, kā šo gadu laikā mainījies Valmieras vai Liepājas teātris, kurā brīdī un kāpēc Latvijas kopējā teātra ainavā parādās Jaunais Rīgas teātris, kā mainās režijas rokraksts katra konkrētā laikmeta ietekmē?
Absolūts lūzuma posms, protams, ir brīdī, kad latviešu dramaturģijā ienāk Blaumanis un Rainis. Ja iedomājamies teātri kā milzīgu straumi, tad šajā brīdī tā sadalās divās upēs. Un tās upes ir ļoti atšķirīgas – tā ir rainiskā tradīcija un blaumaniskā tradīcija. Tad, kad, piemēram, 2005. gada repertuārā parādās Māras Zālītes darbs, ir redzams, ka tas atrodas rainiskajā tradīcijā un tas noteikti nav Blaumanis. Vienlaikus apmeklē Ingas Ābeles lugas izrādi un saproti – nē, tas nav Rainis, jo viņa turpina blaumanisko tradīciju. Šis ir viens tāds krustpunkts, kas iet cauri visam gadsimtam.
Protams, lūzuma brīdis ir arī tad, kad beidzas Otrais pasaules karš un šeit nevienam māksliniekam nav iespējas brīvi strādāt. Viņiem ir precīzi jāiekļaujas no Maskavas diktētā sociālistiskā reālisma tradīcijā. Paiet 10 gadi, nomirst Staļins, atkal lūzuma brīdis.
Sākas Gunāra Priedes dramaturģija, un rodas zināma relatīva brīvība, un var runāt par to, kas cilvēkam uz ielas ir svarīgi. Vai, piemēram, sākas Atmoda un ienāk darbi no brīvas Rietumu kultūras, arī sliktā nozīmē, arī trula un brutāla izklaide, kāda savukārt nebija iespējama padomju laikā.
“Es nevaru teikt, ka man visam pietika vietas, domāju, jebkurš enciklopēdijas autors to teiks. Te ir ļoti lakoniska, bet pārbaudīta un precīza informācija. Tas ir uzziņas materiāls, nevis lasāmviela vakariem. Tas ir izziņai, lai lasītājs precīzi uzzinātu faktus un saliktu kopsakarības. Un sevišķi, ja ar pārējiem šķirkļiem tas veidos kopējo ainavu, tad, domāju, šis gadsimts ir pārskatīts,” uzskata Ieva Struka.
