Ģertrūdes ielas teātra zālē dejotājs Rūdolfs Gediņš griežas ap savu asi ar milzu āmuru rokās. Skatuves dziļumā guļ divi resni baļķi, turpat cirvju komplekts un printeris. Radošajā komandā ir arī aktieris Edgars Samītis un režisors Andrejs Jarovojs, un šī izrāde ir viņu kopīgais eksperiments.
“Tas būs tāds “tīrs” teātris. Nu, kaut kādā ziņā tāds totāls teātris. Teātris kā teātris – ”
šis viegli mulsinošais Andreja Jarovoja formulējums labi parāda, cik grūti topošo izrādi ir formulēt vārdos. Jo tas ir fizisks un vizuāls teātris bez iepriekš gatavas dramaturģijas un teksta. Mežs kā iedvesma režisoram nāk no laukos pavadītās bērnības, un uz skatuves tas nonācis kā stāsts par pārtapšanu.
“Kā kaut kas tiek taisīts un pārtaisīts, kā no vienas lietas rodas cita, kas ir tai vienai lietai sākums un citai – beigas. (..) Protams, nosaukums ir alūzija uz Heidegera eseju krājumu “Malkasceļi”, kur viņš gudrā veidā mēģina runāt par šo tēmu. Mēs gan vairāk ar to spēlēsimies. Jo teātris tomēr ir tāda spēles lieta,” skaidro Jarovojs.
Katras izrādes dalībnieki ir arī divi pamatīgi apaļkoki, kas zem aktieru cirvjiem plīst šķilās. Cirtienu hipnotiskajā ritmā ar laiku sāk skanēt melodija.
Viens no “malkas cirtējiem” ir dejotājs Rūdolfs Gediņš. Viņš par topošo izrādi stāsta: “Šo koksnes materiālu, kas mums ir tik ļoti pazīstams un klātesošs, mēģinām izmantot, lai atrastu vienas funkcijas beigas un to, vai tajā rodams jauns sākums un cik ļoti mēs paši esam šo izmaiņu arhitekti.
Un koks šajā ziņā ir ļoti pateicīgs, jo mēs to gan praktiskā, gan simboliskā veidā nepārtraukti izmantojam.”
Uz skatuves it kā nenotiek nekas abstrakts. Bet pavisam vienkāršās, praktiskās lietas – piemēram, malkas ciršana – pēkšņi izrādās ļoti grūtas, atzīst aktieris Edgars Samītis, kurš, starp citu, ir arī diplomēts mežsaimniecības tehniķis.
“Uzliekot tam skatuves “rāmi”, laiks pēkšņi izstiepjas. Ir sajūta, ka lietas notiek bezgalīgi. Dzīvē tu to nejūti,” atzīmē Samītis.
Un uz skatuves šī šķietami bezgalīgā malkas skaldīšana raisa pavisam citas pārdomas nekā lauku mājās, aktierus papildina Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova:
“Par to cilvēka dabu un kultūras principu – mainīt, kārtot un iejaukties dabā. Bet izrādās, ka, atkarībā no tā, kas tas ir par koku, beigu beigās tas koks varbūt cilvēku arī uzvar.”
“Malkas ceļi”, kur galveno lomu spēlē materialitāte, kustība un skaņa, pieskaitāma Ģertrūdes ielas teātra eksperimentālāko izrāžu pulciņam, kas māksliniekiem un arī skatītājiem piedāvā daudz radošāku procesu, saka Pavlova.
“Savā ziņā tas, protams, ir virziens mazliet nost no iestaigātās taciņas. Tas ir forši, bet tas ir arī grūti. Jo tas ir izaicinājums māksliniekiem – kā to izdarīt, kā to novest līdz galam un vienlaikus nenobīties, atļaut sevi pārsteigt. Tas ir visgrūtākais – ļauties procesam, ļauties tam, ka es nezinu, kas tur sanāks,” bilst Pavlova.
“Malkas ceļi” savu pirmizrādi Ģertrūdes ielas teātrī piedzīvos svētdien, 23. februārī.
