2011. gadā viņam piešķirta "Spēlmaņu nakts" balva "Gada latviešu autora darba iestudējums" par izrādi "Visi mani prezidenti" (režisors Valters Sīlis) "Dirty Deal Teatro" (DDT, sadarbībā ar Latvijas Nacionālo teātri – NT) un 2013. gadā – "Spēlmaņu nakts" īpašā balva par pilsonisko atbildību un spēju pārvērst valdības dokumentu atraktīvā izrādē "Nacionālās attīstības plāns" (NT). Jāņa Baloža un Valtera Sīļa tandēmu pazīstam no izrādēm "Mārupīte" (2012, DDT), "Sarkangalvīte" (Latvijas Leļļu teātrī), "Zudusī Antarktīda" (2015, DDT) un NT izrādēm "Pieaugušie" (2013), "Veiksmes stāsts" (2016), "Mežainis" (2018) un "Zem diviem karogiem" (2019), kas vēsta par rokgrupu "Jumprava" un ir pamatā šobrīd topošajai Aigara Graubas spēlfilmai "Lielais notikums" – Jānis ir tās scenārija līdzautors.
Iegūstot bakalaura grādu teātra, kino un TV dramaturģijā, Jānis Balodis absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju, Salfordas universitātē Lielbritānijā ticis pie maģistra grāda filmu scenāriju rakstīšanā un nesen Amsterdamas Teātra un dejas akadēmijā beidzis studijas DAS Teātra maģistra programmā. Viņa debija režijā bija instrukciju izrāde "Ohh" (2019, DDT). Lubānā, iesaistot vietējos iedzīvotājus, Jānis izveidojis izrādi "No Ceikstes līdz Aiviekstei" (2020) un bijis gan viens no ideju autoriem, gan īstenotājiem pagājušogad tapušajā pakomāttelefonizrādē "Piederības vingrinājumi" (DDT) un pagrīdes elektroniskajai mūzikai veltītajā audiopastaigā "Nekad nezūdošās Pārdaugavas".
Ko vēl var darīt teātrī
Ieva Struka: Tu šobrīd esi viens no visakadēmiskāk izglītotajiem cilvēkiem tekstu jomā – pārzini, ko darīt teātrī ar tekstiem un kā tos rakstīt. Esi studējis ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, un šobrīd esi atgriezies no studijām Amsterdamas Teātra augstskolā. Tās bija ne tikai dramaturģijas studijas – tu mācījies, kā veidot izrādi kopā ar tekstu, respektīvi, būt izrādes radītājam no viena punkta līdz otram punktam. Ņemot vērā, ka tu jaunam cilvēkam neraksturīgi ātri nonāci aktīvā radošā apritē – kāpēc tev likās svarīgi braukt projām, turpināt mācīties un neapstāties pie tā, ka tev ir daudz darba piedāvājumu un tekstus tu varētu rakstīt līdz pensijas gadiem?
Jānis Balodis: Jā, iespējams, ka varētu, bet šķita, ka viens posms varētu būt noslēdzies. Laikam jau no paša mācību sākuma, studējot Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura programmā, bija situācijas, ka tos tekstus nevarēju uzrakstīt tā: sēžu, kaut kas man tur ir, un es to no sevis izrakstu ārā.
Man patika skatīties apkārt un mēģināt noķert, meklēt, kombinēt, līmēt un arī mēģināt ieraudzīt vienmēr kaut kādu blakus balsi vai citu balsi, un tas laikam arī ir tas, kas mani saista.
Saistībā ar izglītošanos šķita – kā vēl bez tā, kas apgūts, var palūkoties uz teātra veidošanu? Vēstures konteksta dēļ Latvijas pedagoģiskajā praksē performances izglītība nav tik daudz aprobēta. Pavisam nesen lasīju – un pagaidām tas ir tikai angļu valodā – Kristbergas (Laine Kristberga, Latvijas Performances mākslas centra direktore – red.) doktora disertāciju par intermediālo apropriāciju vēlajā sociālismā. Darbs bija par to, ka Latvijā ir performances saknes –
mums performance eksistē paralēli līdz brīdim, kad šis virziens attīstījās Rietumos, un Vācijā šīs izpausmes eksistēja tā saucamajā otrajā publiskajā telpā – tajā, kurā bija tavi draugi un tuvinieki.
Respektīvi, ja nevari pavisam atklāti kaut ko parādīt, tu to dari ar cilvēkiem, kam tu uzticies, un šādi piemēri ir gan Bolderājas gājieni, gan Rundāles karnevāli, Biroja grupa un tā tālāk. Bet blakne tam, ka tas viss atrodas otrajā publiskajā telpā, ir diskursa trūkums. Jo par to neraksta, tik daudz nereflektē, daudz mazāk tas ir zināms publiski. Programmai ir eksperimentāla ievirze – lai gan tas joprojām ir teātris, tā nav performance. Un tas mani interesēja.
Iestāšanās brīdī man tika adresēts diezgan provokatīvs jautājums no komisijas – kāpēc tu uzskati, ka esi mākslinieks? Un – kāpēc tu domā, ka varētu būt šī darba veidotājs no A līdz Z?
Tajā brīdī man vajadzēja to noformulēt un pamatot, ka tas ir tas, kas mani saista, un kaut kādā ziņā es to arī esmu darījis. Man izdevās dabūt ieskatu – lielā mērā ne tāpēc, ka tur būtu pasniedzēji, kas to varēja dot, bet es teiktu, ka piecdesmit, sešdesmit procentu no tā, ko vari tur paņemt, ir no kursabiedriem: manā gadījumā apkārt nebija tikai kolēģi no Dienvidaustrumāzijas, bet arī no zemēm, kas pāri Atlantijas okeānam, – bija gan no Dienvidamerikas, gan Ziemeļamerikas, Tuvajiem Austrumiem, Āfrikas – tādi, kuri nāca no ļoti atšķirīgiem teātra kontekstiem un ar dažādu izpratni par to, kas tas viss ir. Un tad, skatoties, kā šie cilvēki strādā, tu vari no viņiem mācīties un mēģināt noformulēt, kas ir tas, kas liekas interesants konkrētajā jomā un paņēmienos – tur viss tiek virzīts uz to, ka jāmācās vienam no otra.
Vai tu kā izrādes veidotājs jeb performētājs Jānis Balodis nenodari pāri Jānim Balodim dramaturgam un tekstu autoram? Arī konkrētajā izrādēs – instrukciju izrādē "Ohh!" "Dirty Deal Teatro" vai jaunākajā veikumā – dokumentālajā telefonizrādē "Piederības vingrinājumi" – tu dod balsi citiem un savu it kā reducē.
Jā, no izrādes veidotāja pozīcijas to teksta daļu pakārtoju vairāk tam, lai kopējais labums iegūtu. Tas notiek diezgan organiski, un tam tā vajadzētu būt. (..)
Tu ļoti bieži esi strādājis kopā ar režisoru Valteru Sīli, un Valters tiešām pieder tiem režisoriem, kurš tikai ar sakostiem zobiem un asarām acīs gatavs atvadīties no kāda vārda. Viņam liekas – ja autors to vārdu ir rakstījis, tātad tam tur arī jābūt. Viņš grib palikt uzticīgs tekstam. Tev gandrīz ērtāk ir strādāt ar režisoru, kurš sargā tavu tekstu, nekā būt pašam iestudētājam, kurš spiests apdalīt dramaturgu Balodi.
Sadarbībā ar Valteru pamats konfliktam šādā situācijā ir tikai tajos mirkļos, kad pats process ir stresains – tad katrs ir par kaut ko uzvilcies un var aizvainoties. Bet tas bijis diezgan reti. Ir brīži, kad Valters kaut ko grib saglabāt, bet man šķiet, ka tomēr jāņem nost. Ir viena aina "Mežainī", par kuru skaidri zinu – to tur nevar ielikt ritma dēļ, un es pilnīgi piekrītu, ka tai nevajag tur būt – bet man tā šķiet tik mīļa un silta…
Lietas, kas svarīgas 20 cilvēkiem
Veidojot teātra repertuāru, mēs parasti skatāmies britu labākās lugas, igauņu labākās lugas – faktiski var nosaukt jebkuru nāciju. Un tu jau nevari paņem to tekstu, ja tas nav uz papīra nodrukāts. Par to es dažkārt domāju gan labā, gan sliktā nozīmē – kas notiek ar šodien radītajiem latviešu lugu tekstiem? Vai pastāv iespēja, ka tie tiks iestudēti vai nu citās valstīs, vai, teiksim, tepat Latvijā – pēc simt gadiem, ja tas viss būs bijis koprades process bez striktas autorības? Vai tu tici, ka pats teksts kā pašvērtība ir spējīgs izdzīvot?
Domāju, ka tas varētu dzīvot, bet man arī liekas, ka mazāk tas būs plaši zināms.
Ir lietas, kas ir svarīgas, piemēram, divdesmit cilvēkiem, un tās eksistē tieši tādā veidā.
Daudzie veidi, kā paskatīties uz to, ko tu dari, Amsterdamā man bija ļoti noderīgi. Kaut kas, protams, eksistē tādā lielākā apritē: piemēram, ja kaut ko paņem un uztaisa "Royal Courts" (rakstnieku teātris Londonā - red.), tas kļūst plašāk zināms, bet varbūt kaut kas ļoti interesants notiek Dublinā. Vai ko taisa mani kursa biedri un draugi Neokenā, Patagonijā. Arī tās ir ļoti interesantas lietas. Piemēram, kad pētīju elektronisko mūziku, secināju, ka tas, ko dara un turpina darīt Latvijā, daudziem šķiet ļoti augstvērtīgs arī pasaulē. Piemēram, Argentīnā tie, kas interesējas par šo jomu, zina gandrīz visus mūziķus, kas veido elektronisko mūziku. Daudzi ir ļoti augstvērtīgi. Cilvēki, kas to darīja, aizbrauca uz Argentīnu spēlēt, un viņi ir pārsteigti, ka visi zina, kas viņi tādi ir.
Mūzikai varbūt ir zināmas priekšrocības. Bet, teiksim, tad, kad lugas rakstīja Pauls Putniņš, Harijs Gulbis vai Gunārs Priede, agri vai vēlu rezonanse tām izveidojās tik liela, ka viņiem bija diezgan viegli apmierināt savas radošās ambīcijas – viņi zināja, ka uzrunā ļoti lielu savas tautas daļu, turklāt arī par ļoti aktuālām tēmām, kuras, iespējams, nebūs aktuālas pēc gadiem trīsdesmit. Pat bez sajūtas, ka noteikti jāieiet klasiķa statusā ar kādu konkrētu darbu, viņi zināja, ka trāpa lielam cilvēku skaitam. Samierinoties ar to, ka performanču izrādēm būs tikai neliels cilvēku skaits, tev iznāk jau uzreiz apcirpt sev spārnus. Piemēram, "Piederības vingrinājumiem", kur cilvēkam jāaiziet līdz pakomātam, jāsaņem instrukcijas, jāpiezvana un jānoklausās, pieņemu, ka tā nav desmitos tūkstošu cilvēku mērāma auditorija.
Nē, nē, manuprāt, simt astoņdesmit cilvēku.
Un tā ir it kā privāta saruna, kas varbūt arī cilvēkam ir nepieciešama tieši šajā laikā un šajā brīdī. Jo ilgāk tu strādā profesijā, vai ambīcijas tev pieaug vai samazinās?
Man patika viens vingrinājums, ko veicām ar manu pasniedzēju Editu Amsterdamā.
Ja uz skatuves šī vārda plašākajā nozīmē tu vari uzlikt visu, ko gribi, tad kas ir tas, ko tu izvēlies?
Manuprāt, ir vērts sekot šādai loģikai. Es esmu brīvs. Mēģinu būt sevī maksimāli brīvs, izvēloties to, ko būtu patiešām jēgpilni izdarīt. Manuprāt, Latvijā ir laba situācija – ja tu ieguldies, izpēti un pamato, tu vari tikt atbalstīts. Un otra lieta – šobrīd ir grūti kaut ko pārdot pat desmit cilvēkiem, bet tas nenozīmē, ka tagad vajadzētu visu taisīt kamerai. Nē! Man ir daži iekšēji kritēriji, ko esmu definējis un pie kuriem arī mēģinu turēties, tagad sakot kaut kam "jā" vai "nē". Viens, kas mani saista – ja mēs kaut ko darām, tad es darbojos kā visas pieredzes līdzautors. Tad mana atbildība nav tikai teksta daļa – tad mēs visi mēģinām būvēt un dizainēt, lai cilvēkam veidotos pieredze. Tas ir tas, kam es saku "jā". Man tas šķiet organiski un veselīgi – tas ir arī pirmais, ko izdaru, aizbraucot uz Lubānu.
Iedot kaut ko klāt
Pastāsti, ko īsti Lubānā darīji!
Ir tāds fonds "Initium", kas tur rūpi par kopienas izrādēm: proti, kādā vietā ir cilvēku grupa, ko mēs varam saukt par kopienu, un sadarbībā ar teātra vai mūzikas profesionāļiem, kas tiek piesaistīti konkrētajam darbam, tiek veidots kopīgs darbs.
Un process ir tāds, ka nevis tu ierodies tajā kopienā un aiznes no tā kaut ko projām, bet nāc talkā un iedod kaut ko klāt.
Un tas nav tikai "la, la, la", bet tēmas, kas nav vieglas, bet ir svarīgas. Viens no šādiem projektiem bija paredzēts 2020. gada vasarā Lubānā. Un es teicu "jā", jo manas ģimenes lauku māja ir divdesmit kilometru attālumā – tāpēc zināju, ka varēšu tur būt visu laiku: negribēju, ka atbraucu tikai uz brīdi un tad braucu atpakaļ, vēlējos, lai visus trīs mēnešus, kas ir īss laiks kopienas darbam, varētu būt uz vietas. Īss laiks tas ir tāpēc, ka sākumā vajag saprast, kas tie par cilvēkiem un kas būtu tas, kas visiem kopīgi liktos vajadzīgs. Bija labi, ka aiz muguras bija Latvijas simtgade un tika izdota grāmata "100 stāsti par Lubānu", kur daļa cilvēku jau bija šos stāstus iesūtījuši. Izejot tiem cauri, izdevās atrast vienu, kas mani saistīja, – tas bija par sievieti, kura gandrīz sešdesmit gadus šeit nostrādājusi par meteoroloģisko novērotāju – viņa reģistrēja laikapstākļus, bet principā – klimata izmaiņas. Tā bija viena galvenā līnija. Un tad bija paša kolektīva cilvēku stāsti par viņu saikni ar dabu – tā bija otra līnija.
Kāpēc man tur gribējās būt? Tāpēc, ka no pašiem cilvēkiem jutu ļoti lielu motivāciju to darīt. Bija zināms, kad tam visam jābūt gatavam, bet gandrīz visās izvēlēs bija pilnīga brīvība –
tas nozīmēja, ka pašam viss kaut kas ir jādara, jāsarunā, turklāt jādarbojas ar ļoti nelieliem resursiem. Un uz tevi arī neviens īsti neskatās. Tas iedod tev ļoti, ļoti brīvas rokas darīt kaut ko, kas ir svarīgs!
Bet paši taču skatās?
Protams, tā drīzāk bija izvēle, ka tam jābūt adresētam nelielās pilsētas cilvēkiem. Performance uzbūvēta tā, ka pašā sākumā tev pasaka, ka jāiet uz veco dzērienu veikalu. Ja esi atbraucis no malas uz turieni, tu, protams, to nezini – tev jāpaļaujas uz tiem, kas tur dzīvo. Sieviete, galvenā varone, ir mirusi, bet viņas meita dzīvo tur. Mēs ļoti daudz ar viņu tikāmies un runājām. Un
būtu bijis pavisam citādāk, ja es teiktu, ka veidoju šo darbu Nacionālajam teātrim – jo tad es paņemtu kaut ko un aizvestu projām. Tas būtu bijis vieglāk, jo tas netiktu rādīts šeit. Un ir daudz grūtāk, ja tas tiek stāstīts tajā vietā.
Protams, bija arī daudz grūtību – piemēram, ko nedrīkst stāstīt, ko drīkst, un, ja mēs to pārmainām, vai mēs varētu to stāstīt? Protams, mēs taisām mākslas darbu, bet tur notiek vēl daudzas citas paralēlas lietas, un ir liels gandarījums, ja izdodas uztaisīt darbu kopā ar citiem profesionāļiem. Tas ir cita veida gandarījums, kas nāk klāt.
Nevaru trešoreiz neatsaukties uz "Piederības vingrinājumiem". Lubānā tu tomēr atradies klātienē. Un vai nav tā, ka klātiene tomēr ir tas atslēgas vārds teātra, dramaturģijas, teksta vai, sauc kā gribi, performances būtībai? Jo brīdī, kad ir robeža jeb siena, ko rada neklātiene – telefonsaruna, instrukcija datorā un tamlīdzīgi – tu nekad šādu rezonansi un gandarījumu nevari dabūt, jo neesi klātesošs. Tu pat nezini, ko tie cilvēki, noklausoties stāstījumus, katrs sev paņem. Bet te tu to redzi klātienē.
"Piederības vingrinājumi" tapa ļoti ilgi un paspēja izmainīties trijos dažādos veidos, līdz nonāca pie šī. Sākums bija pavisam citādāks: bija iecerēta klātienes situācija, un mēs, kuri to visu veidojām, sagatavojām testa izrādi, kas mums ļoti patika: strādājām ar skatītāju klātienē – spēlējam tādā kā istabā, un skatītājs kādu brīdi bija kā ceturtā siena, tādā spoku situācijā: viņi it kā sēž turpat apkārt, bet mēs darām tā, it kā viņu nebūtu. Un vienā brīdī pagriežamies un prasām – vai vēlaties tēju? Tā tu iesaisti cilvēku. Bet līdz ar pandēmiju bija skaidrs, ka to nevaram izdarīt – nedrīkstam pat kopā sanākt, lai to mēģinātu. Tad arī parādījās doma par albumu – ka apsēdies un kāds tev parāda kaut ko ļoti privātu. Tā bija reakcija uz situāciju, kad samazinājušās iespējas, ka tev kāds svešinieks kaut ko privāti uztic. Pagājušā gada martā ar šo izrādi bijām Igaunijā, un no atsauksmēm dzirdēju, ka šī izrāde ir devusi iespēju satikt svešinieku. (..)
Pastāvēt zem tilta
Par publikas uzklausīšanu: tu arī pats esi performētājs – gan izrādē "Nacionālās attīstības plāns", gan "Veiksmes stāsts". Vai tu kā aktieris Jānis Balodis uz skatuves sajuti attieksmi pret dramaturga Baloža tekstiem? Jo parasti jau dramaturgs redz pirmizrādi, tad kādu piekto izrādi, bet tu biji uz skatuves visu laiku. "Veiksmes stāsts" turklāt bija ļoti sarežģīta tēma – gan politiska, gan ekonomiska rakstura. Vai tu, uznākdams uz skatuves, juti, ko publika domā par dramaturgu Balodi?
Pirmizrādē to pat varēja dzirdēt – cilvēkus, kurus biju aizskāris. (..)
Tas ir līdzīgi kā inženieris uzbūvē tiltu un tad stāv apakšā, kad mašīnas brauc pāri. Tas, protams, uzsit adrenalīnu – aizkaitinājums daudzos bija. Jo izrādē tiek uzdots jautājums par vērtībām – kam tad cilvēki tic.
Valters, manuprāt, precīzi uzlika fokusu un noformulēja. Mēs runājam par vērtībām un izvēlēm – kā veidot saimniecību, kā veidot dzīvi. Var rasties aizskārums par to, ko mēs tur pasakām vai mēģinām parādīt kādu citu virzienu. Bet tad, kad tu performē, tev jāmēģina iet uz to, ko vajag sasniegt. Man tas bija piemērs ar "Attīstības plānu" Tallinā. Trīs vakarus mēs to spēlējām, un pirmajā vakarā
līdz pat gaismas iedegšanai nesapratu, kāpēc no publikas puses ir tāda kā siena. Un tad, kad iedegās gaisma, ieraudzīju – tur sēdēja ļoti turīgi cilvēki...
Tie, par kuriem arī es uzdodu jautājumus. Kā performētājs zinu, ko tā izrāde ar cilvēku izdara beigās, un tajā brīdī bija – aha, īpaši vēl pajautāju tos jautājumus tā, lai vēl spēcīgāk atspēlētos: ja jūs esat definējuši, ka nav problēmu, ja nesaprotat vispār, kāpēc tāds darbs ir – labi! Ejam uz to! Un beigās tas nostrādā. Tajā brīdī tu nevari distancēties – līdzīgi kā aktierim un izpildītājiem man uz to ir jāaizved. Tas ir mans uzdevums.
Abos piemēros tu runā par to publikas daļu, kurai ir citas problēmas – ne tavas un ne tavu varoņu problēmas. Bet vai tu ieguvi arī pozitīvu rezonansi?
Jā, arī tajā pastāvēšanā zem tilta… Tur atkal nostrādā tas, kāpēc vispār ir jēga kaut ko darīt. Tu sajūties mazāk viens. (..) Vai arī – ir nojauta, un es to noformulēju. (..) Piemēram, pēc izrādes "Pieaugušie" ģenerālmēģinājumā bija vīrietis, kurš pienāca un teica – jūs izstāstījāt manu dzīvi, paldies. Tā ka tas ir kritērijs, ko mēģinu atrast katrā darbā – un tas visbiežāk nav uzrakstītajā tekstā. Piemēram, audiopastaigā "Nekad nezūdošās Pārdaugavas" bija cilvēki, ar kuriem bija ļoti cieša sadarbība, un,
kad tev pasaka – man tāpēc laikam bija vērts kaut ko darīt un dzīvot… Vairāk neko. Viss. Mēs esam izdarījuši! Ko vairāk mēs varētu vēlēties dzirdēt? Vairāk par to nav.
Bez pašmērķīguma
Kā pēc Amsterdamas studijām tev liekas – vai Latvijas auditorija ir introvertāka nekā citur, vai arī tās ir tikai tādas iedomas un paaudžu jautājums? Jo es arī nevaru teikt, ka man pilnīgi visās izrādēs ļoti gribētos celties kājās, iet laukumā un iesaistīties.
Man šķiet, ka viss atkarīgs no tā, uz kādu teātri tu aizej. Amsterdamas situācija ir ļoti dīvaina, ļoti internacionāla. Tas, ko veido cilvēku grupa, kura šeit dzīvo, bet nākusi no citām vietām, ir atšķirīgs no tā, kas ir izteikti holandisks. Lai gan tur arī ir atšķirības, īpaši tajā, kas notiek ārpus Amsterdamas. (..) Teātrī ir vairāk zināms, kā tas beigsies, bet, ja runā par performanci, kurā kaut kas rodas tajā brīdī, tā ir tāda neērta situācija, bet tajā ir varbūt tas, ko mēs varam kopā saprast. (..) Bet es būtu pret kādu pašmērķīgumu procesa dēļ. Un būtu arī pret kaut ko restaurēt no pagātnes un taisīt performances muzejus.
Rezumējot – nav runas par latviešu raksturu, drīzāk par teātra skatīšanās pieredzes tradīcijām un to, kā tās var pamainīt un vienkārši dažādot, vai ne? Bet tagad par "Jumpravu". Tā man liekas ļoti skaista lieta, ka izrāde kļūst par impulsu vēl kaut kam citam, varbūt lielākam vai varbūt tādam, kas sasniegs vēl lielāku auditoriju. Kā tu pats no autora viedokļa vari teikt – kas no tevis tika sagaidīts un kas mainījās, lai pielāgotu jeb pārvērstu izrādi "Zem diviem karogiem" kino scenārijā?
Biju klāt, kad 2020. gadā mēģinājām būvēt skeletu, bet nezinu, kā tas šobrīd ir attīstījies. Lielās līnijas bija no tā, kas jau bija atrasts, veidojot teātra darbu. Viena līnija – nezinu, vai un kā to paturēs –
kino man šķita labi balstīt vairāk uz raksturiem, ņemot par pamatu Aigara Grāvera stāstu un viņa traģisko situāciju pirms "Jumpravas" un arī tās veidošanās sākumos – sākot ar bērna piedzimšanu, tuvākā cilvēka zaudēšanu un attiecībām, kas izveidojās ar tuvākā cilvēka vecākiem.
Šī informācija ir pieejama publiski, tas nav nekāds liels noslēpums, kas zināmā mērā varonim iedod dzinuli sākt darīt kādas lietas. Tur tā vērtība, man liekas, parādās – vismaz tajā brīdī likās, ka varētu būt forši, ja tas tiktu paturēts un saglabāts. Man šķiet, tur varētu iegūt to plusiņu. Bet nezinu, protams, kā tas tālāk risinās.
Starp citu, kurā no "Jumpravas" dziesmām, rakstot šo darbu, tu kā dramaturgs saredzēji vislielāko dramaturģisko potenciālu?
Dziesmā "Upe". Tā bija atslēga uz visu izrādē iesaistīto cilvēku darbu – tā dziesma tika citādāk pacelta. Toreiz tā koncertos neskanēja priekšplānā, bet tur neko nevajadzēja izdomāt – vajadzēja tikai paskatīties, kā tā tika Z studijā izpildīta.
