Henrieta Verhoustinska: Abi spēlējat Dailes teātra izrādē "Rotkho" par Daugavpilī dzimušo leģendāro mākslinieku Marku Rotko. Kāds bija izrādes veidotāju mērķis?
Artūrs Skrastiņš: Panākt teātrī reti sastopamu efektu, ka skaties un nesaproti, kas ir realitāte. Vienā brīdī, kad sāc saprast, kas ir reāls, kas notiek šobrīd, kas ir noticis iepriekš, bet redzam to šobrīd, tad šīs realitātes sāk pārklāties, miksēties savā starpā. Tieši tāpat kā jaunāko laiku teorija, ka mēs vienlaicīgi neeksistējam tikai horizontālā plaknē, bet vairākās plaknēs, kas nozīmē arī telpas un laika pārklāšanos. Mūsu mērķis bija radīt iespaidu, ka ne viss, ko redzi, ir reāls.
Jā, tāds iespaids bez šaubām radās. Kas notiek aktieru galvā brīdī, kad šīs realitātes pārklājas?
Rēzija Kalniņa: Kad sāka notikt ģenerālmēģinājumi, cik varējām, paši skatījāmies no malas. Par to, kas notiek mūsu galvās, varu pārstāvēt pārsvarā visu aktieru kolektīvu: mums bija ļoti, ļoti interesanti. Varētu teikt, ka tas bija pētniecisks darbs, jo Lukašs Tvarkovskis ir pētnieks, neuzskatu, ka viņš ir tikai režisors. Mēs devāmies pētniecības ceļojumā, ko vispār nozīmē manipulācija, ko nozīmē un kas ir “feiks”. Laikam kaut kādā ziņā nonācām līdz tam, ka arī tas, ko darām, ka mēs paši esam “feiks”.
Droši vien ir jāatklāj lasītājiem, ka izrādes sižeta pamatā ir vairākas līnijas. Viena no tām skar tieši Marka Rotko dzīvi jau tuvu viņa pašnāvībai, un otra līnija ir par to, kā Anna Frīdmena, ko attēlo Rēzija Kalniņa, pārdod Domeniko de Solem, ko attēlo Artūrs Skrastiņš, viltotu Marka Rotko gleznu.
Artūrs Skrastiņš: Te droši vien ir jāatklāj, ka Anna Frīdmena ir Ņujorkas vecākās “Knoedler” galerijas ilgstoša vadītāja, un Domeniko de Sole ir mākslas kolekcionārs, miljonārs.
Jūs minējāt, ka ar režisoru devāties tēlainā ceļojumā. Vai devāties arī pavisam reālā ceļojumā uz Marka Rotko centru Daugavpilī, kur izvietoti oriģināli, lai uzsūktu īsto enerģiju?
Rēzija Kalniņa: Tur ir daži no oriģināliem, bet katrs no mums tur ir bijis, tāpēc tas nebija nepieciešams. Pirmajā sagataves posmā devāmies visādās meistarklasēs neiespējamās dokumentālās un mākslas filmās. Režisors caur šīm filmām mēģināja mums pastāstīt par to pasauli, kurā dzīvojam. Mēs dzīvojam burbulī, ir kriptovalūta, notiek kosmiskas, tehnoloģiskas un prātam neaptveramas pārmaiņas, kuras drīzumā mūs sagaida. Viņš to bija pētījis jau pirms tam, lai mēs saprastu. Man šķiet, te nav tik daudz tieši par Rotko gleznām un viņa dzīvi, cik daudz par to, ka viss ir simulācija, un kamēr tu nezini… Arī manai varonei ir teksts, ko viņa saka Domeniko de Solem: “Pat tad, kad es uzzināju, ka tas ir viltojums, es ticēju, ka tas ir oriģināls”.
Pat tad, kad saprotam, ka tiekam mānīti un ar mums manipulē, kaut kādā brīdī vai līdz kaut kādam brīdim, mēs tomēr ticam, kam mēs gribam ticēt.
Artūrs Skrastiņš: Joprojām jautājums paliek atklāts – vai Anna Frīdmena zināja, ka viņa pārdod viltojumu par astoņiem ar pusi miljoniem dolāru, nezināja vai negribēja zināt. Tas ir ļoti sarežģīti. Izrāde neatbild uz šo jautājumu, bet viena no tēmām ir, ko Rēzija saka, ka mēs ticam tam, kam mēs gribam ticēt.
Atceros, ka bijām devušies kultūras izpētes braucienā uz Venēciju, un jūsu bijušais kolēģis Dž. Dž. Džilindžers dažādu mākslas darbu oriģinālu jūrā, kas tur ir katrā Venēcijas baznīcā, teica, ka patiesībā ir vienalga, vai tā ir kopija vai oriģināls, atšķirība pastāv cilvēka galvā. Mēs ļoti daudz diskutējām par to. Sajūtas, kas pārņem cilvēku oriģināla mākslas darba priekšā, rodas viņa paša galvā, zinot, ka tas ir oriģināls, bet nerodas no paša šī darba.
Rēzija Kalniņa: Interesanti arī, kā Lukašs Tvarkovskis teica, ka tu skaties uz kādu gleznu, Rotko vai kāda cita, bet tajā brīdī, kad tev pasaka – tas ir Rotko, tu izmainies. Tev pasaka, ka tas maksā 8,5 miljonus, tu jau skaties citādāk. Tātad tu skaties caur kaut kādiem informatīviem filtriem, nevis uztver to, kas tas ir.
Artūrs Skrastiņš: Otra lieta, runājot par manipulāciju, pieņemsim, tev parāda Vinsenta van Goga gleznu ar kukurūzas lauku, kur paceļas melni putni (“Kviešu lauks ar vārnām”). Tu skaties uz šo gleznu, tev tā var patikt, nepatikt. Pēc tam tu skaties uz šo pašu gleznu, fonā ieslēdz klasisko mūziku, tev izmainās uztvere. Trešo reizi tu skaties uz šo gleznu, skan klasiskā mūzika, un tev pasaka, ka šī ir Vinsenta van Goga pēdējā glezna, pirms viņš nogrieza sev ausi. Tad tu pēkšņi to kukurūzas lauku ieraugi pilnīgi citādāk. Sāk skriet skudriņas, tie melnie, nāvi nesošie putni... Tā ir manipulācija tīrā veidā. Tas, ko teici, atskatoties uz Džilindžera Venēcijas pieredzi, es gribētu dzirdēt Marka Rotko reakciju uz šo. Mēs laboratorijas posmā pētījām atšķirības starp Rietumu kultūru un Ķīnas kultūru. Lielākā atšķirība ir tā, ka mums Rietumu kultūrā oriģinālam ir vislielākā vērtība. Ķīnas kultūrā katra nākamā kopija var būt vērtīgāka. Viņiem šis oriģināla jēdziens… Viņi to līdz galam nesaprot. Tas pārņem pasauli, arī mūsu uztvere mainās. Ļoti labs piemērs ir platforma “TikTok”, kas ir radusies Ķīnā. Ja mēs padomājam, kas tas ir pēc būtības. Viens skuķis mājās izdomā kustību partitūru, nofilmē, un miljoni atkārto. Tas ir fenomens.
Vai jūs pērkat mākslas darbus?
Rēzija Kalniņa: Jā, es pērku, un man arī dāvina. Pērkot vai iekārojot kādu mākslas darbu, domāju par ilgtermiņu, vai es vēlēšos uz šo mākslas darbu skatīties ilgtermiņā, un ko šis mākslas darbs man dos.
Vai tu varēsi sadzīvot ar to daudzu gadu garumā?
Rēzija Kalniņa: Jā, es pērku pārsvarā Kristīnes Kutepovas darbus, jo viņas krāsu maģija ir kaut kas ļoti nelatvisks, nepiezemēts. Varētu teikt – brīnumzeme. Man patīk brīžos, kad man nepieciešams iziet no sevis, aizmirst ikdienību, kas varbūt kaut kādā brīdī mani “trigerē”, tad es vēroju Kristīnes gleznu ar lillā trepītēm uz augšu. Es ieeju tajā gleznā. Ja es pērku mākslas darbu, tad man ir svarīgs ilgtermiņš.
Kas tev ir svarīgi mākslas darbā, ko tu sagaidi?
Artūrs Skrastiņš: Sajūtu vai stāstu. Esmu nopircis vienu gleznu savā mūžā, tikai tāpēc, ka manai sievai tā patīk. Mākslas uztveres ziņā esmu bērnudārznieka līmenī, man jāatzīst, bet tas, ko es gribētu nopirkt, maksā ļoti dārgi. Neaizmirsīsim, ka māksla vispār ir milzīgs bizness pasaulē.
Tas man vienmēr ir licies paradoksāli, ka māksla, kas it kā ir garīga enerģija, substance, tiek pārvērsta naudiņās.
Artūrs Skrastiņš: Mākslai, katrai gleznai ir tirgus vērtība. Paradokss ir arī tas, ka pasaulē ir daudz mākslas darbu, kurus mēs nekad neredzēsim. Dārgi, kuri glabājas pie pārpircējiem speciālos seifos, lai glezna nezaudētu unikalitāti, pigmentu, krāsa nebalētu… Tā gaida, kad būs izdevīgi to pārdot nākamajam kolekcionāram, kurš to arī ieliks seifā.
Atgriežoties pie izrādes par Marku Rotko, tā ir ārkārtīgi komplicēta. Tur darbojas apmēram sešas kameras, redzam notiekošo apmēram četrās darbības vietās. Ko šis darbs no jums prasīja – precizitāte, jūtība vienlaikus uz kameru un pūli, kas sēž zālē?
Artūrs Skrastiņš: Sajūta ir unikāla. Tas, ko režisors mums noformulēja pašā sākumā, ka uz skatuves ir jābūt sajūga sajūtai. Tie, kas brauc ar mašīnu ar mehānisko kārbu, saprot, par ko es runāju. Tas ir tad, kad tu izspied sajūgu, bet vēl neesi ielicis ātrumā, bet jebkurā brīdī esi gatavs ielikt ātrumā. Šī ir retā reize, manā pieredzē pirmā reize, kad es atbildu par visu, kas notiek apkārt, jo mēs paši arī filmējam, paši pārvietojam mēbeles, ja vajag. Mēs esam absolūti šīs izrādes saimnieki. Tas rada mieru, pārliecību par to, ko darām, un patiesībā, ja pareizi uzķer sajūga sajūtu, tad ir viegli eksistēt šajā tehnoloģiskajā pasaulē.
Rēzija Kalniņa: Katru reizi gan pirms, gan pēc izrādes, mums ir veselas lekcijas vismaz stundas garumā, pārrunas. Pats svarīgākais mums ir neko nespēlēt, otrkārt, aizmirst savu tekstu – pārnestā nozīmē, dzirdēt partneri un būt tikai partnerī, jo viss pārējais ir darbības, mēbeļu stumšana. Pats galvenais, ko Lukašs Tvarkovskis no mums prasa, ir absolūta patiesība. Mums ir bijis tā, ka man tik ļoti žēl paliek tās Annas Frīdmenas kaut kādā mēģinājumā, es apraudos, un viņš saka: “No, no!” Tur viņš lieto visādus vārdus, bet vārdu sakot, viņš saka: “Kas tas par teātri? Tu esi medijs, izstāsti stāstu, tu esi medijs.”
Artūrs Skrastiņš: Tur ir tikai viens izskaidrojums. Dzīvē cilvēks vienmēr meklē izeju no jebkurām ciešanām.
Aktierim pirmā reakcija uz skatuves ir uzreiz sākt ciest, bet tas ir absolūtā pretrunā ar dzīvi, jo dzīvē mēs vienmēr meklējam izeju, cīnāmies.
Tas ir ārkārtīgi interesanti noformulēts aktiera uzdevums.
Artūrs Skrastiņš: Jā, bet tā ir. Man tikko viena paziņa uz ielas teica, ka viņai ir bail nākt uz “Rotkho”, jo pēc visa tā, kas ir redzēts no reklāmas materiāliem, viņai ir sajūta, ka tas ir moderns, nesaprotams, šizofrēnisks, psihodēlisks teātris, kur pie ieejas dala ausu aizbāžņus. Te nav nekā tamlīdzīga. Manuprāt, šai izrādei ir viena ļoti liela virsvērtība, katram centrs būs cits skatoties, bet priekš manis centrā ir dzīvais mākslinieks lieliskā Jura Bartkeviča izpildījumā. Šis Marks Rotko, neaizsargātais, absolūti ne-biznesa cilvēks, kuram ir visas iespējamās slimības, kurš ir nonācis šajā kapitālisma situācijā, izmisis, nodzēries, slims, dzīvs cilvēks, un mēs viņu redzam. Viņš ir emocionālais centrs, kas šo izrādi padara katram saprotamu un uztveramu.
Kāpēc cilvēkiem būtu jāredz izrāde “Rothko”? Ko jūs viņam atbildat?
Artūrs Skrastiņš: Man ir autoritātes latviešu kritikā, kam uzticos viedoklī. Viena no tām ir Ieva Struka, kura uzrakstīja, ka šī izrāde ir notikums pat Austrumeiropas teātra līmenī. Tā ir viena no atbildēm.
Esat bijuši arī revolucionāri teātrī, veidojuši tādas revolūcijas, kas rezultējušās ar vadības maiņu. Nu jau divus gadus teātrim ir jauna vadība. Direktors, valdes loceklis Juris Žagars un mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs, un esam liecinieki tam, ka Dailes teātra seja transformējas. Kā jūs vērtējat šīs pārmaiņas?
Rēzija Kalniņa: Es gribu teikt piemēru – zinu, ka mācītājiem ir tā, ka viņi septiņus gadus kalpo, un tad viņiem ir jāiet vienu gadu uzpildīt sevi tā saucamajā tuksnesī. Manuprāt, Dailes teātris metaforiski arī ir tāds kā mācītājs. Nav jābūt citām asinīm, ir jābūt atjaunotām asinīm, un mēs tagad esam situācijā, kad atjaunojamies, nevis ejam kādu citu ceļu. Mēs bagātināmies, ejam nevis uz okeānu, bet tuksnesī, vai varbūt tieši otrādi – kalnos. Mēs ejam ceļā. Teātrim ir ļoti svarīgi visu laiku būt ceļā, nevis nogruntēties. Māja uzcelta un var dzīvot – nē! Teātris ir ceļotāju māksla, un es to tā saredzu. Protams, ir plusi, mīnusi, bet kur tādu nav? Kurā ģimenē tādu nav?
Artūrs Krastiņš: Mēs to darām teātra labā, jo ticam Dailes teātrim. Mēs ticam un redzam mūsu kolēģus, zinām, uz ko viņi ir spējīgi. Man viena paziņa, kura atkal sākusi nākt uz Dailes teātri kopš izrādes "Ārsts", teica: "Bija tāda sajūta, ka visi bijāt atrauti no realitātes." Cik svarīgi mums kā aktieriem, ne tikai izpildītājiem, uzdrošināšos teikt, cilvēkiem, personībām, kuri ir sazobē ar to, kas notiek sabiedrībā, pasaulē, laikā, telpā, ir runāt par lietām, kas notiek šodien, tēmām, kas ir svarīgas. Te nav runa par atbilžu sniegšanu, bet jautājumu uzdošanu, tēmām, kas notiek šodien. Tās ir izrādes “Ārsts”, “Degunradži”, “Rotkho”, “Smiļģis”. Atvainojos, ja kādu izrādi aizmirsu. “Pavasaris” ir par nostalģiju, mūsu bērnību, jo tās bērna, skolas sajūtas, neizskaidrojamā lirika, kas sēž mūsos, nekur nav pazudusi. Mana meita noskatījās izrādi “Pavasaris”, kura nav īsa, tā runā par svarīgām cilvēka pieaugšanas, traģisma tēmām, viņa noskatījās ar lielu interesi, un man par to bija milzīgs lepnums. Mīnusi ir katrā ģimenē, par tiem mēs nerunāsim, bet mēs visi esam par vienu, par Dailes teātri.
