Idejas, scenogrāfijas, režijas un video autori Krista un Reinis Dzudzilo skaidro, ka pirms vairāk nekā trim gadiem abi bijuši uz Krista Auznieka skaņdarba “Uguns un roze” atskaņojumu, kas viņus esot satriecis:
“Mēs absolūti iemīlējāmies tajā, gribējām turpināt un dzīvot tajā ar to mūziku.”
Reinis Dzudzilo skaidro, ka iestudējums sākas ar laika apstādināšanu: “Šo kustību mēs sākam no paša sākuma caur laika apstādināšanu; sākās caur skaņu, un klusums dzimst pēc tam, un tālāk virzoties uz vārdu, kas seko pēc skaņas, kā attīstīta valoda, pēc kuras rodas tālāk jau mūzika, kaut kas lielāks, un galā kas noslēdzas ar operu, kas ir totālais sakausējums jeb universs, kurā esam laimīgi, – laimīgi ieiet un būt laimīgi.”
Pagātne paiet un pārtop tagadnē, nākotne pienāk un arīdzan pārvēršas tagadnē. Vienīgā mūsu realitāte ir tagadne, kas vienlaikus top par mūžību. Komponista Krista Auznieka un mākslinieku Kristas un Reiņa Dzudzilo radītās laikmetīgās kameroperas “Time. Time Present” pamatā ir filozofiskais angļu-amerikāņu literāta un dramatruga dzejas krājums “Četri kvarteti”.
“Es domāju, ka Eliota darbs “Četri kvarteti” ir visskaistākais dzejolis, kas jebkad uzrakstīts, tiešām no visas sirds, un, ja tu kaut ko sajūti kā skaistu, tad ir ārkārtīgi grūti tam pretoties, tai pašā laikā ir ārkārtīgi baisi rakstīt mūziku tam, ko tu tik ļoti mīli, jo… Tas ir tik trausls, jo tu to tik ļoti mīli. Bet man patīk izaicinājumi, un man patīk strādāt ar kaut ko, kas man visu laiku dod, un šis Eliota dzejolis pēc četriem gadiem, kad esmu to lasījis gandrīz diendienā, es neesmu sasniedzis kaut kādu līniju, kurā man šķiet, nu viss, vairāk šeit nav ko atrast. Viņā ir visa pasaule iebūvēta iekšā,” teic Krists Auznieks.
Iestudējuma autori kameroperas pilnajā nosaukumā “Tagadne. Time Present” izceļ tieši angliskā tulkojuma divkāršo nozīmi, kas ietver arī jēdzienu “laika dāvana”. Absolūti jaunā ampluā kā kameroperas solists piedalās kontrtenors Jānis Šipkēvics, kur stāsta: “Ir tik grūti vārdos aprakstīt to, ko es piedzīvoju šī darba laikā, un arī jebkuram, kurš iznāk no izrādes, ir ļoti sarežģīti ietērpt kaut kādās verbālās formulās piedzīvoto… Ar patikt, nepatikt te īsti nebūs darīšana, un manā radošajā dzīvē šis noteikti ir pilnīgs ārpuskārtas izņēmums, un es esmu ārkārtīgi aplaimots un ļoti pateicīgs, un pazemīgi pateicīgs tam, ka dzīve ir mani savedusi ar šiem cilvēkiem. Profesionāli es nebiju nekad neko tādu dziedājis, bet manī iekšā tas kaut kur tika lolots, un tam bija jāatnāk īstajā brīdī, atnāca cilvēki, kas manī to sīpolu izlobīja, un es esmu pārsteigts par to, kas notika, pārsteigts arī par to, ko es daru un kas man jādara, un arī, ar cik dabisku un vieglu sajūtu tas nāk. Es izbaudu visu šo darbu, lai arī tehniski tas ir sarežģīts, es nevienu brīdi nedomāju – ak, Dievs, nāk tā grūtā vieta, kas tagad būs? Tas viss ir vienkārši ļoti, ļoti dabiski.”
Kameroperas skatītājs, muzikologs Boriss Avramecs par piedzīvoto atklāj: “Tā kā pats esmu mūziķis, man ir drosme spriest, runāt par skaņu, ne tikai par mūziku, bet par skaņu, par klusumu. Runājot par pārējiem aspektiem, par scenogrāfiju, baidos, ka neesmu pietiekami kompetents. Par ko man nav ne mazāko šaubu – tas ir vienreizējs notikums, viennozīmīgi tas ir ļoti svarīgs notikums – viss šīs izrādes tapšanas fakts. Te arī ļoti svarīgi, ka tas ir kopdarbs.
Viss kopumā tik spēcīgi suģestē un šeit, šinī projektā, ir dažādas dimensijas, viena no svarīgākajām, pat noteicošā – tā ir filozofija. Jo te ļoti dziļi skan gan pārdomas, gan meditācija par laika būtību.
Vai tas ir meditatīvais stāvoklis, vai drīzāk tas ir transa stāvoklis, bet šā vai tā jārunā par kaut ko transcendentālu, par kaut ko, kas ir ārpus mūsu pasaules. Tas ir grandiozs Krista Auznieka nopelns un sasniegums.
Man jau pirms gadiem četriem nebija šaubu, ka tas ir pasaules mēroga talants un tas ir vēl viens vārds, kas padarīs Latvijas vārdu pazīstamu visā pasaulē.”
