Artūrs Čukurs: Izrāde "Spēles ar Jūliju" tapusi ļoti sarežģītā laikā, tomēr par spīti visam izrāde tomēr pirmizrādi piedzīvojusi. Kā tev šajā nebūt ne emocionāli vieglajā laikā izdevies saņemties un kas tev palīdzējis turpināt strādāt?

Ieva Segliņa: Es tiešām mūžam atcerēšos mēģinājumu periodu… Kādu pusotru nedēļu mēģinājumos manis "nebija", jo domāju tikai par to brīdi, kad atkal paņemšu telefonu, lai izlasītu jaunākās ziņas vai sarakstītos ar draugiem tajā pašā Maskavā – lai saprastu, kas pie viņiem notiek. Tas bija baigi traki… Pēc kādas pusotras nedēļas man palika fiziski ļoti grūti un sapratu: tā, man jāsaprot, ka šis viss tagad nebeigsies un kaut kā ir jāmēģina nenodarīt sev tik ļoti pāri, jo tas nevienam nepalīdzēs. Un es vienkārši 

meklēju veidus, kā varu krist nevis panikā un histērijā, bet kā varu kaut ko darīt un arī nedaudz glābties darbā, kas šobrīd mums, paldies Dievam, nav atņemts. Un atradu ļoti daudz tēmu arī mūsu lugā, par ko šobrīd man liekas ļoti svarīgi runāt. Tā nu es kaut kā glābos darbībā. 

Darbs ir palīdzējis? 

Darbs un darbība, jo šajā laikā ļoti daudz esmu sākusi komunicēt ar cilvēkiem – piemēram, maniem paziņām Krievijā. Es tiešām to darīju, man likās, ka tas ir mans pienākums – to darīt.

Mani turienes kursabiedri, jauni cilvēki, šobrīd ir diezgan ārprātīgā situācijā, jo viņiem tiek liegts paust savu viedokli, savas jūtas. Protams, to nevar salīdzināt ar to, ko cilvēki izcieš Ukrainā – tā savā veidā ir ukraiņu tautas varenības celšana caur ciešanām un krievu tautas absolūta graušana un sagraušana.

Sastapos arī ar pretējiem viedokļiem, kas bija emocionāli grūti aptverams, tomēr mēģināju saglabāt vēsu prātu un domāju – man jārunā! Ja kaut uz milisekundi tas cilvēks aizdomāsies – tātad jau būšu izdarījusi kaut ko labu. Tā nu es kaut kā sevi noskaņoju un tiešām to arī cenšos darīt. Sarunās, kurās varēja iesaistīties arī citi cilvēki, redzēju, ka nāca naidīgi un ļauni komentāri – man tas liekas absolūti greizi un nepareizi, jo vienīgais veids, kā mēs varam kaut ko vērst par labu, ir vienkārši mēģināt iznīcināt naida un ienīšanas sajūtu vienam pret otru! Tas ir tas, kas mums ir šobrīd jādara, lai cik spēku tas prasītu, un tas arī prasa – neatkāpties un mēģināt runāt. Esmu kļuvusi aktīva sociālajos tīklos: tur lieku informāciju, kura, iespējams, maniem paziņām Krievijā nav pieejama. Tādu apņemšanos sevī sajūtu, un es to kaut kā arī mēģinu darīt. Izrādē "Spēles ar Jūliju" visu šo apstākļu dēļ ļoti pieķēros vienai no tēmām – paaudžu mantojuma lietai. Kas ir tas, ko tu nodod saviem bērniem tālāk kā normu? Kas ir tas, ko viņi no tevis iemācās pieņemt par normu? Arī domājot par Krievijas iedzīvotājiem –

ja 9. maija svētkos ir parādes ar ieročiem, tankiem un tu ved savus bērnus priecāties par tām, tu nodod šo sajūtu tālāk – ka tas ir normāli, karot ir normāli, tanki ir normāli… Tā ir milzu traģēdija tautai, kas vilksies vēl paaudžu paaudzēs, ja to neapturēs.

Un šī ir mana vissvarīgākā izrādes tēma – mantojums, ko esmu ieguvusi no vecākiem, un Jūlijas māte – vēl no kāda. Kādam manam sencim tālā gadsimtā notikusi kāda nelaime jeb trauma, un viņš šo traumu lēnā garā padod tālāk. Un tu ar šo traumu vari nodzīvot visu mūžu, iedomājoties, ka tā ir norma! Bet tad pienāk viens punkts, kurā Jūlijas jaunkundze saprot, ka kaut kas nav kārtībā. Kaut kā tās domas nav viņējās. Bet tas ir tik dziļi iekšā, ka no tā tikt ārā Jūlijas gadījumā diemžēl ir neiespējami, jo acīmredzot tās bijušas daudzas, daudzas paaudzes.

Cik daudz mēs varam pretoties šim paaudžu mantojumam, un cik daudz ir mūsu pašu rokās?

Atkarīgs no mantojuma izmēriem un apjoma. Katram no mums ir šādi mantojumi.

Un tāpēc tik aktuāli, populāri un, manuprāt, arī pareizi ir psihologa un psihoterapeita apmeklējumi – ka tu savu šībrīža sāpju iemeslu meklē bērnībā. Tā ir milzīga aktualitāte...

Arī man personīgi ir šādas lietas un arī es apzinos, no kurienes tās nāk. Jautājums ir vienkārši par apmēriem: vai tu iedod kādu nelielu nelaimju čupiņu līdzi bērnam tālāk pasaulē, vai arī tu vienkārši absolūti egoistiski gribi nodot viņam veselu tonnu... Jūlijai tālāk nodots ir pāris tonnu. Un diemžēl viņa ir par vāju tam.

Izrādē "Spēles ar Jūliju" tās ir spēles arī ar tevi. Kāda ir tava Jūlija?

Ļoti mīlu strādāt ar Viesturu Meikšānu – tāpēc, ka viņš man liek jaukt nost jebkādus savus priekšstatus, jebkādas savas robežas. Viņš man liek kāpt [sev] pāri, un to visu viņš man liek darīt ar prieku!

Pirms pirmā mēģinājuma Viesturs Meikšāns vienkārši iemeta domu – savu redzējumu, kādu viņš vēlas redzēt Jūliju. Man likās – kā tas ir iespējams, es taču Jūlijas jaunkundzi iztēlojos pilnīgi savādāk!

Un man ļoti patīk tā sajūta, ka [vispirms] es domāju – kā, nu, nē! Bet vienā mirklī notiek tāds pagrieziens – ak, Dievs, kā man patīk šādi izaicinājumi! Dievinu to sajūtu – ka sākumā nezinu, kā un ko izdarīt, bet esmu šādu risinājumu un uzdevumu "Jā!" aktieris. 

Vienmēr būšu par trakām idejām, izmēģināšu un darīšu visu, lai mēs nonākam pie rezultāta un tas nostrādātu – pat ja no manis tas prasītu vājprātīgi daudz. Bet tas man ir interesanti – salauzt savus un pamīcīt arī citu cilvēku priekšstatus.

Un tas nav pašmērķīgi, jo iedod vēl vienu dimensiju šim stāstam. Papildus sajūtas, papildus tēmas.

Skatoties izrādi, šķiet, ka esi daudz strādājusi pie šīs lomas un izskatās, ka bijuši arī daudzi iedvesmas avoti.

Pirmais, ko Viesturs Meikšāns man ieteica – vēlreiz noskatīties filmu "Monstrs" ar Šarlīzi Teronu galvenajā lomā. Tādā domāšanas ziņā, kaut gan viņai, protams, ir pilnīgi cits sociālais slānis – pret to mēs drusku atdūrāmies. Bet kaut ko es noteikti ņēmu no viņas. Iedvesmas avots numur divi bija seriāls "Eiforija" – manuprāt, absolūti brīnišķīgs darbs, kurā gandrīz katram tēlam ir kādas problēmas ar vecākiem, teiksim tā. Arī dzīvesveida un kādu statusu ziņā tur ir ļoti daudz, no kā iedvesmoties.

Ilze Vītoliņa šajā iedvesmas sarakstā piedalījās ar Dienvidāfrikas dziedātāju un aktrisi Yolandi Visser: ja iegūglēsiet, ieraudzīsiet ļoti daudz no vizuālā, kas ir arī izrādē "Spēles ar Jūliju". Kāda kolēģe man nāca klāt un teica – tā taču ir Yolandi, vai ne?

Visiem cilvēkiem, kuri saka, ka šādi cilvēki neeksistē, gribu teikt, ka eksistē gan. Varbūt mēs gribētu, lai neeksistē, varbūt mēs gribētu viņus neredzēt, bet – viņi ir.

Kas ir tās spēles, kas ar tevi tiek spēlētas izrādes laikā?

Tās ir diezgan acīmredzamas…

Un ne tās jaukākās.

Jā, ne tās jaukākās... Domāju, ka

Jūlijas jaunkundze ir tas cilvēks, kurš, slēpjoties aiz savām maskām, mēdz izmēģināt savas varas robežas. Protams, viņas gadījumā tas notiek aiz lielām sāpēm un milzīgiem, vājprātīgiem kompleksiem. Tādu viņu redz visi citi, līdz ar to viņa vēl var piespēlēt un būt tāda, par kādu viņu uzskata.

Bet mūsu lugā ir vēl viens personāžs – Tomass, kurš nolēmis šo situāciju apgriezt otrādāk un izspēlēt varenu spēli ar pašu Jūliju. Un tieši tas viņai liek saprast, ka ar viņu kaut kas nav tā, kā vajag, un kāpēc.

Augusts Strindbergs "Jūlijas jaunkundzi" uzrakstīja 1888. gadā, tātad vairāk nekā pirms 130 gadiem. Tagad mums ir jauna lugas versija, ko piedāvā dramaturgs Romāns Dolžanskis. Kā tev šķiet – kas pa šo laiku ar mums, cilvēkiem, ir mainījies, un kas palicis nemainīgs šajā gandrīz pusotra gadsimta gaitā?

Īstenībā ir ļoti interesanti, jo Strindbergam svarīgākā tēma, protams, ir feminisms un diezgan skeptiska attieksme pret to. Mums šobrīd tas vēl joprojām ir aktuāls. Vai kaut kas ir mainījies? Nedaudz. Vēl joprojām mēs par šo tēmu runājam un notiek cīņas, skandāli par šo tēmu. Kādā brīdī šī tēma, manuprāt, sasniegusi nedaudz absurdas iezīmes – ar visu "Me too",  kas man likās jau nedaudz par traku. Ka tas ir svarīgi un ka ar to ir problēmas – jā, tas ir fakts. Un iespējams, ka par to ir jārunā tieši tik spilgti un pārspīlēti daudz, lai kaut kas mainītos.

Skatoties izrādi, nācās domāt par to, kā tehnoloģiju attīstība ietekmējusi vai, pareizāk sakot, atvieglojusi cilvēces iespēju manipulēt vienam ar otru. Jaunajā lugas versijā to dara Tomass ar Jūliju, bet mēs šo iezīmi redzam arī mūsdienu informācijas karā – situācijā Krievijā, Ukrainā, Latvijā, visā pasaulē. Kaut kādā ziņā mēs visi esam iesaistīti – ar mums visiem manipulē, un īstenībā šis tehnoloģiskais progress kaut kādā ziņā to visu mums ir atvieglojis. Nejautāšu tev, vai Jūlijai izdodas no šīs manipulācijas izlauzties – lai skatītāji nāk un skatās. Bet vai tu pati redzi, kā ir iespējams izkļūt no manipulatīvā loka, kurā visi esam ierauti?

Nē, šobrīd šādu iespēju es neredzu, jo tas tiešām ir tik ārkārtīgi spēcīgi… Vienīgais – varam "karot" informatīvajā telpā, daloties ar pilnīgi dažādiem uzskatiem, ar meliem, ar patiesībām. Arī Krievijas valdība… Man visu laiku bija tāda sajūta, ka šie cilvēki nedzīvo šodienā. Nu, nav vairs tie laiki, kad vari vienkārši pateikt cilvēkam – ir tā un ne savādāk, un viņam nebūs iespēju uzzināt ko citu! Man ir cerība, ka cilvēki, arī atrodoties Krievijā, pateicoties mūsdienu iespējām, var tomēr šos ierobežojumus apiet un kaut kādā veidā glābt šo situāciju. Un skatīties uz to visu nevis kā uz informatīvo karu, bet gan kā uz reālu iespēju kaut ko vērst par labu. Brīžiem liekas – tas viss ir pārspīlēts, bet  tomēr nav!  Ir jādod iespēja saredzēt arī citu skatupunktu.

Skatījos interviju ar mākslinieku Akuņinu, kuram tika uzdots jautājums, vai viņš tic, ka Krievijas iedzīvotāji varētu vērsties pret savu valdību. Un viņš saka – nē! Jo šiem cilvēkiem jau divdesmit gadu nav bijis izvēles iespējas, viņiem bijusi tikai vienotā Krievija un tas, ko viņi redz…

(..) Man liekas, viņi pat neapzinās, ka viņiem nav šīs izvēles iespējas! Un tad tu sāc apjaust tos gadu desmitus, kas ticis darīts ar cilvēkiem –nav nekāds brīnums, kāpēc viņiem šobrīd ir tā. Un ir tikai neliela daļa jauno cilvēku – tādu pasaules pilsoņu, kuriem ir iespēja un vēlme uzzināt vairāk un vairāk arī saprast pasauli. Viņus vienkārši iznīcina vardarbīgā veidā. Vardarbīgi ar likumu aizliedz just līdzi cilvēkiem! Un tā arī ir Jūlijas tēma – par varu kā tādu. Jo man, protams, ir ārkārtīgi interesanti domāt par to, kas notiek ar cilvēkiem, kuriem tik ilgus gadus ir piederējusi vara. Kurā brīdī tu pazaudē realitāti, empātijas sajūtu? Kurā brīdī tu sāc dzīvot pilnīgi savā pasaulē, kurā videospēle ar šaušanu un tankiem ir tas pats, kas reālu cilvēku nogalināšana un tanku ievešana citā valstī? Un ja vēl visi apkārt tev piedzied par to realitāti, ka – jā, jā, tā ir tieši tāda, kā jūs domājat! 

Vai Jūlijas jaunkundze arī ir apmaldījusies šajā varā un pazaudējusi realitāti?

Jūlijas jaunkundze kā reiz ir tajā posmā, kad sāk apjaust realitāti. Domāju, ka viņa diezgan ilgi dzīvojusi ar varas sajūtu. Sākotnēji tas varētu būt baigi interesanti un pat aizraujoši, ka tu vari jebko, un tev par to nebūs nekas. Un tad tu to vari pavērst kādā foršā gultnē un darīt labu, vai arī – kā tev ir mācīts visu bērnību – tev tas ir jāvērš pret, kaut kādā naida gultnē. Man šis stāsts tomēr ir par tādu kā iemešanu atpakaļ realitātē. Pat izrādes sākumā man jau ir sajūta, ka Jūlija zina – kaut kas nav kārtībā. Mums ir diezgan intensīva tā izrāde, tikai pusotru stundu – mēs neparādām, kā esam tos desmit gadus dzīvojuši… Esam jau diezgan augstā punktā.

Tādā ziņā,  ka uzskati – Jūliju satiekam nedaudz par vēlu, lai viņai būtu kaut kādas cerības uz uzvaru šajā cīņā? 

Tas tādā zemapziņā. Jā,  domāju, ka viņa jūt, ka kaut kas nav. Bet sākums ir absolūti tāds, ka viņa valda un pat kaifo no tā, ko par viņu runā un par kādu briesmoni viņu uzskata. Bet tad, ja ejam dziļāk psiholoģijā, tas jau, protams, ir "tāpēc, ka..." Sākums iet slaidi, un tad pamazām, pamazām kaut ko viņa sāk nekontrolēt, kaut ko viņa sāk nesaprast. Un pēc tam lēnā garā tas aizved līdz pat sirsniņas uzšķēršanai. 

Kam jāredz izrāde "Spēles ar Jūliju"?

Es ieteiktu visiem! Un ieteiktu vismaz pamēģināt – tāpat kā to nācās darīt man – atmest jebkādus priekšstatus un paārdīt priekšstatu robežas. Jebkuram tas būs interesanti – es apsolu.