Režisors Edgars Kaufelds saskatījis Kārļa Vērdiņa poēmā lielu potenciālu radošām izpausmēm uz skatuves, un tās izspēlēs divi aktieri – Dana Avotiņa-Lāce un Artūrs Putniņš.
Ar saviem pantiem Dilles tante cenšas aplaimot gan pastnieci, gan kioska pārdevēju, gan skolēnus un vēl citus – diemžēl ciema iedzīvotājiem viņas panti šķiet tik kaitinoši, ka viņa tiek apcietināta par huligānismu. Galu galā gan viss beidzas labi, un Dilles tantei visnegaidītākajā brīdī uzsmaida veiksme.
Režisors Edgars Kaufelds Kārļa Vērdiņa poēmu raksturo kā ļoti sulīgu un pozitīvi ironisku, tajā viņš uzreiz ieraudzījis lielu potenciālu radošām izpausmēm uz Leļļu teātra skatuves.
“Visi tie notikumi ir asprātīgi, raibi, ar humoru, smieklīgi. Mēs izmantojam lupatu lelles, ar kurām mēs spēlējamies, aktieri spēlējas, dauzās, viss ir tādā radoši rotaļīgā gaisotnē. Tas stāstiņš arī ir viegli uztverams, un beigās vēl ir, par ko padomāt,” stāsta Edgars Kaufelds.
Lai poēmu pēc iespējas aizraujošāk atdzīvinātu uz skatuves, liels ieguldījums ir visai radošajai grupai – gan vizuālā tēla veidotājiem Rebekai Lukošus un Kristapam Kramiņam, gan mūzikas un skaņu partitūras autoram Jēkabam Nīmanim, gan arī abiem lomu tēlotājiem Danai Avotiņai-Lācei un Artūram Putniņam.
Līdzās iespējai radoši izdauzīties Vērdiņa poēma aicina arī uz būtiskām pārdomām. Tas
tikai virspusēji šķiet stāsts par smieklīgo Dilles tanti, it kā diletanti un grafomāni, bet dziļāk atklājas stāsts par mums kā sabiedrību, kas dzīvo savu šauro kanonu rāmjos, nepieņemot radošu brīvību ārpus šiem rāmjiem.
Edgars Kaufelds atzīmē: “Kārlis Vērdiņš ļoti gudri šajā poēmā nekur nav atklājis, kādi tad ir šie Dilles tantes panti. Var būt, ka tie nemaz nav tik slikti, kā sabiedrība tos novērtē. Šī bija tēma, par ko mēs ilgi spriedām un diskutējām. Kas ir labs, un kas ir slikts? Vai vispār radošums un brīvība domāšanā varētu būt kas nosodāms, un vai ir tikai – pareizi/nepareizi? Bērnam it sevišķi, man liekas, tas ir būtiski – censties saglabāt un cīnīties par savu brīvību, nepakļauties kaut kādu sabiedrības līderu viedoklim, kuri pasaka priekšā, kurš dzejolis ir labs un kurš dzejolis nav labs.”
Arī aktieri Dana Avotiņa-Lāce un Artūrs Putniņš vēlas, lai ar šīs izrādes starpniecību skatītāji aizdomājas, cik svarīgi ir ieklausīties sevī un neapslāpēt savu radošumu, ja arī citi pret to izturas rezervēti.
Artūrs Putniņš spriež: “Katrā no mums ir Dilles tantes gēns. It sevišķi mums kā aktieriem ir svarīgi, lai mums būtu sava auditorija, mēs gribam, lai bērni nāk un skatās, lai viņiem patīk, un tāpat kā jebkurš, Dilles tante un mēs, gribam tikt mīlēti un mīlēti tādi, kādi mēs esam.”
Dana Avotiņa-Lāce norāda: “Tas ir piedāvājums tādā bērniem domātā stāstā – sadzirdēt sevi. Sevī ieklausīties. Vismaz nedaudz. Varbūt es gribu, piemēram, vakarā, mazgājot drēbes, kādu dzejoli norunāt, kas man iešaujas prātā, tad to arī vajag darīt.”
“Tas būtu brīnišķīgi, ja kāda mamma vai tētis, noskatoties šo izrādi, arī atļautos vakarā, noliekot bērnus gulēt, uzrakstīt kādu dzejoli vai uzgleznot gleznu, ko varbūt viņi sen ir gribējuši, bet domājuši – nu ko tad mēs, mēs jau tādi biroja darbinieki... Tad mēs gribam to iedvesmot, iedrošināt darīt,” piebilst Artūrs Putniņš.
Izrādes centrā ir Dilles tante, zaļa, mazliet izspūrusi lupatu lellīte, kā arī vēl citi tēli, ko vada aktieri, arī paši iejūtoties lomās un vienlaicīgi veidojot dažādas vides un izrādes skanisko fonu.
Artūrs Putniņš stāsta: “Radošums izpaudās režisora uzstādījumā, ka mēs drīkstam būt nepareizi gan spēles veidā, gan leļļu animēšanas veidā. Un tas mums tieši atvēra šo radošo pusi.”
Kārļa Vērdiņa poēmas “Dilles tante” skatuves versija Edgara Kaufelda veidotajā iestudējumā pirmizrādi Latvijas Leļļu teātrī piedzīvos svētdien, 11. oktobrī, uz izrādi aicināti bērnu no četru gadu vecuma.
