Izspēlējot kāda jubilāra sumināšanu, iestudējuma “Piecas dziesmas pēc atmiņas” varoņi – viesību dalībnieki – dodas smeldzīgi aizkustinošā ceļojumā uz personīgo atmiņu apcirkņiem. Atšķirīgu atmiņu fragmentos pavīd gan ar Latvijas vēsturi, gan ar konkrētām personālijām saistītas atmiņas.
“Tas ir tāds savilkums, kur ir gan kaut kādi personīgi stāsti, gan kaut kādas universālas lietas. Bet tur nav lineāra sižeta, kam būtu viegli izsekot. Jā, tā ir. Bet mēs no tā diezgan apdomāti atteicāmies,” stāsta dzejnieks, tekstu grupas “Orbīta” dalībnieks Sergejs Timofejevs.
Režisors Vladislavs Nastavševs norāda – viņaprāt, lugas skaistums ir tajā, ka nekas nav noteikts līdz galam: “Un tās robežas un lietas, ko cilvēki uz skatuves atceras, diezgan izplūdušas. [..]
Atmiņas ir tās, kas arī mūs nosaka kā cilvēkus. Mēs jau dzīvojam atmiņās visu laiku, un mūsu dzīve ir atcerēšanās. Tas, kas ar mums notiek tagad, patlaban, mēs arī kaut ko atceramies.”
Režisora Vladislava Nastavševa dziesmas ar apvienības “Orbīta” vārdiem kopā ar Rīgas Skolēnu pils kori “Accolada” īpašā, tikai Nastavševam raksturīgā manierē izpilda aktieris Maksims Busels.
“Tas bija sarežģīti!” vērtē Busels. “Paldies Vladam, ka uzticējās man tajā nozīmē, ka atļāva kaut ko savu izdomāt. [..] Dziesmas bija sarežģītas, tāpēc ka reizēm par zemu, reizēm par augstu. Es meklēju tādu varoni, kurš tāds dziedātājs, kurā savienojas liels talants, juteklisms un arī taisnība, stils un sāpes pirmkārt.”
Lugas autori atgādina, ka, dzīvojot vienā laikā un telpā, katrs to mēdzam atcerēties citādāk. Vedinot domāt, ka atmiņas veido arī nākotni, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā nākamnedēļ atklās izstādi “2020: mūžības perspektīva”, kuras veidošanā līdzdarbojas tekstu grupa “Orbīta”.
