Režisora Viestura Kairiša radošais rokraksts veidojies, sākot no 20. gadsimta beigām. Tas ļauj viņu pieskaitīt neatkarības laika paaudzei. Kultūras pētniece Lauma Mellēna-Bartkeviča savā doktora disertācijā “Riharda Vāgnera operu režija 21.gadsimtā: cikla "Nībelunga gredzens" Rīgas iestudējumi un to kontekstualizācija” pievērsās Kairiša režisētajām izrādēm – “Valkīra", "Zīgfrīds" un "Dievu mijkrēslis". Viena no Mellēnas-Bartkevičas darba tēzēm – režisora radošā biogrāfija dalāma posmos pirms un pēc Vāgnera, proti, pēc "Nībelunga gredzena" trīs izrāžu iestudēšanas Kairišs pievērsās atšķirīgai estētikai un tēmām. Edītes Tišheizeres aicināta, Lauma Mellēna-Bartkeviča monogrāfijai “Neatkarības laika teātris. Parādības un personības gadsimtu mijā un 21. gadsimtā” uzrakstīja nodaļu “Viesturs Kairišs. Caur operu uz zvaigznēm”. Autore ir pārliecināta:
“Pievēršanās operai kā žanram, tajā sinkrētismā, ko sniedz mūzika, vizualitāte, teksts un tā koncepcija, kuru režisoram nākas izstrādāt, darbojoties šajā žanrā, ir kaut ko varbūt ne fundamentāli mainījusi, bet padziļinājusi noteikti.
Tā pārliecība balstās tajā, ka pēc Vāgnera operām Kairišs ķeras pie klasikas, viņš ķeras pie Raiņa – 2015. gadā top “Uguns un nakts” Nacionālajā teātrī, pēc tam viņš ķeras pie Ibsena – top “Pērs Gints”, darbs pie Šekspīra – top “Karalis Līrs”, respektīvi, šīs lielās, fundamentālās jautājumu tēmas, caur kurām ir iespējams kaut kādā mērā dot norādes uz sabiedrības aktuālo diagnozi vai stāvokli.”
Kvalitātes lēcieni
“Ir ļoti svarīgi reizēm iziet vēsturisko ceļu, apskatot tās lietas, kas ir tapušas, teiksim, deviņdesmito gadu beigās – nosacīti kaut kādi pirmie soļi postmodernisma virzienā, un kā tas pa divdesmit gadiem ir mainījies gan skatuves mākslā kopumā, gan arī paša Viestura Kairiša rokrakstā,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” norāda Lauma Mellēna-Bartkeviča. Pētniece stāsta, ka Kairiša 20. gadsimta nogales iestudējumi Jaunajā Rīgas teātrī – Mirča Eliades "Čūska" un “Skroderdienas Silmačos” – savā laikā bijuši novatoriski. Režisora pirmais operas žanra darbs ir “Jevgeņijs Oņegins” (1999), kam 2001. gadā seko jau nākamais kvalitātes lēciens – “Burvju flauta”. Pie šī iestudējuma Kairišs strādāja kopā ar Ilmāru Blumbergu un Mellēna-Bartkeviča piebilst, ka te lielā mērā dominēja tieši Blumberga domāšanas vēriens un vizualitāte. Kairišs ar Blumbergu kopradījuši arī īsfilmu ar nosaukumu “Burvju flauta”.
2006. gadā Latvijas Nacionālajā operā tiek uzsākts vērienīgs projekts – Riharda Vāgnera “Nībelunga gredzena” cikla iestudēšana. Pirmo tetraloģijas iestudējumu “Reinas zelts” veido vācu režijas skolas norvēģu izcelsmes režisors Stēfans Herheims. “Valkīra” 2007. gadā tiek uzticēta Viesturam Kairišam. Mellēna-Bartkeviča uzsver, ka šajā iestudējumā jo īpaši iezīmējas Kairiša paša darbs. Viņam ir, ko teikt, un to atklāj ne tikai pats iestudējums, bet arī Dāvja Sīmaņa filma “Valkyrie Limited” (2009), sekojot iestudēšanas procesam un mākslinieka iekšējā cīņām.
“Paralēli, kā mēs zinām, Kairišs strādā arī kino. Šajos pēdējos gados ir tapušas divas būtiskas filmas – viena ir “Melānijas hronika” (2016) un otra ir “Pilsēta pie upes” (2020), kas ir pavisam nesen.
Es domāju, ka šeit joprojām notiek to lielo tēmu, lielo jautājumu, vēsturiskās problemātikas šķetināšana mūsdienu kontekstā un tas jau ir tas, par ko patiesībā ir Vāgners,” uzsver Mellēna-Bartkeviča.
Režijas rokraksts
Taujāta par Kairiša režijas rokrakstu, Lauma Mellēna-Bartkeviča komentē: “Ir ļoti liela veiksme, ka viņš ir ķēries tieši pie Vāgnera iestudējumiem, jo tur ir šis dziļums, kur mitoloģiskais slānis paliek kā pamatstruktūra, un tajā pat laikā uz šīs pamatstruktūras ir iespēja uzbūvēt to, kas vienu brīdi Kairišam šķita ļoti aktuāli (varbūt pat pārāk aktuāli) – tā ir tāda diezgan dziļa sociālā kritika, kur viņš droši vien ir smēlies iedvesmu no aktuālā vācu režijā [..]. Tajā pat laikā ļoti lokāli konteksti ir aktualizēti. Tas pats "Dievu mijkrēslis" – ārzemju kritiķi bija diezgan pārsteigti par interpretāciju, ka Brinhilde un Zīgfrīds ir tādi hipiji un tad vēl tā tamborētā kleita. Atceros, ka es runāju ar vienu operas kritiķi no Lielbritānijas. Viņa bija absolūtā sajūsmā un teica: “Jā, man bija tāda kleita jaunībā!” Citi atkal pilnībā nesaprata kāpēc.” Pētniece uzsver, cik interesanti ir domāt, kā režisors caur simbolu valodu mitoloģisko padara mūsdienīgu un atpazīstamu.
Viņasprāt, Kairišs nodarbojas arī ar varoņu deheroizāciju, proti, viņš deheroizē varoni un vairāk rāda tos apstākļus, kas viņam ir apkārt.
Anša tēls filmā “Pilsēta pie upes” tam ir labs piemērs.
Mellēna-Bartkeviča provokācijas Kairiša darbos neraksturo kā klaji neētiskas vai ļoti aizskarošas. Režisors ļoti labi tur robežas. Ja kādam rodas iebildumi, tie drīzāk esot principiālas dabas, piemēram, vai uz skatuves drīkst būt kails ķermenis. “Groteska un ironija – tie jau ir izteikti Kairiša paņēmieni, ko viņš lieto gandrīz katrā savā iestudējumā” – tā pētniece.
Personība un māksla
Lauma Mellēna-Bartkeviča, kura izsekojusi režisora radošajiem kāpumiem un kritumiem, ir pārliecināta, ka šo gadu laikā, kā jau visi cilvēki, arī Kairišs ir mainījies un nobriedis dažādos aspektos, kļuvis viedāks. Tālāk jau ir jautājums, kā šo viedumu izmanto. Kairišs nevairās skaļi paust savu politisko pārliecību. Pētniece piebilst, ka personību no mākslas nevar atdalīt.
