Viņa lomu saraksts teātrī un kino ir nebeidzami garš un tiek papildināts joprojām. Ģirts Jakovļevs filmējies vairāk nekā 50 dažādās kino un televīzijas filmās. Arī teātrī ar Jakovļeva vārdu saistās lomu skaits, kas mērāms vairākos simtos. Humors, augsta paškritika un labestība ir raksturīgākās cienījamā skatuves meistara īpašības arī šodien.
Ģirts Jakovļevs skatītāju atmiņā vispirms palicis kā mīlētāju un varoņu lomu atveidotājs. Kaislīgs tumšmatis ar reizēm pat neprātīgu skatienu kļuva par pielūgsmes elku daudziem (un daudzām). Ģirts Jakovļevs joprojām ir elegants un šarmants kungs, kuru sastopot uz ielas, viņu atpazīst joprojām.
“Es esmu režisora aktieris,” par sevi stāsta Ģirts Jakovļevs.
“Režisora rokās kā tāds mīcāms materiāls – ja iznāk kaut ko izmīcīt, tad iznāk. Ja neiznāk, tad neiznāk.”
Jakovļevam šogad apaļu jubileju gads – viņš dzimis 1940. gadā un svin 80 gadu dzimšanas dienu, savukārt Latvijas Nacionālajā teātrī darbu sāka 1960. gadā – tur nostrādāti jau 60 gadi, un viņa vārdu jaunākajos teātra iestudējumos režisori raksta joprojām.
Vai skatuves meistaram ir arī kādas neīstenotas sapņu lomas? Viņš atzīst: “Es nezinu, ko es varētu vēl gribēt! Nu “Hamletu” es ļoti gribētu nospēlēt. Ceru, ka teātrī būs repertuārā un es dabūšu to lomu! Un tad es darīšu visu, lai viņu dabūtu.”
Teātrī par Jakovļevu raksta: “Somersetam Moemam pieder klasiskā frāze “Skaistākais vīrietis Londonā”, un par Ģirtu Jakovļevu gadu desmitiem top teikts tas pats. Vienalga, vai tas būtu tumšmatainais skaistulis virknē varoņlomu teātrī un kino viņa spēka gados, vai elegantais sirmgalvis, pēc kura pieprasījums no režisoru puses pat netaisās aprimt, tagad. Apbrīnojamā kārtā pievilcība uz skatuves un dzīvē viņu ir pavadījusi rokurokā ar humorpilnu raksturu, godprātību, augstu paškritiku pret paša paveikto, biedriskumu un labestību. Un talantu, protams!”
“Grēks jau teikt, bet tāda kaislīga pārņemtība man nekad nav bijusi – tā ka “man šausmīgi gribas”,” atklāj Jakovļevs.
“Nu tās izrādes bija. Viena tuvāka, viena tālāka. Bet ka man būtu bijusi tāda nenormāla kaislīga vēlēšanās – “tas man jāspēlē, tā gribas!” Laiks jau visu ko nodzēš.”
“Pūt, vējiņi,” atbild Ģirta Jakovļeva meita Liene Jakovļeva, nosaucot tēva darbu, ar kuru viņa bijusi visvairāk pārņemta. ““Pūt, vējiņi”, Imants Kalniņš. Kaut gan tā noteikti nav labākā latviešu filma – kvalitatīvāka un augstvērtīgākā –, bet manā sirdī…
Es vispār nevaru viņu skatīties, es raudu visu laiku.”
Ģirta Jakovļeva mazmeita Katrīna Paula Felsberga par Ģirtu Jakovļevu saka: “Tur, kur ir viņš, tur ir notikums. Tur viss notiek, tur ir dzīvība. Un pāri tam visam ir sirsnība.
Es nezinu sirsnīgāku cilvēku, kas tik ļoti domātu un rūpētos par savu ģimeni, par tiem, kas viņam ir apkārt, kas viņam ir dārgi.”
Ģirtam Jakovļevam ir savas idejas, kā šogad atzīmēt apaļo jubileju: “Sēdēšu mājās pie galdiņa un lādēšu mobilo, jo zvanīs jau bezgala daudzi. Un tad būšu priecīgs, kas piezvana un nelaimīgs, kas atsūta īsziņas, jo tad ir jāsūta atkal “liels paldies” un jāsūta tā īsziņa ir individuāli.”
