Aktrise Čulpana Hamatova dzimusi Kazaņā, tatāru ģimenē. Aktiermeistarību apguvusi gan Kazaņā, gan Maskavas slavenākajā teātra augstskolā GITIS. Hamatova gandrīz 25 gadus bijusi Maskavas teātra "Sovremeņņik" aktrise. 14 gadus spēlē arī aktiera Jevgeņija Mironova vadītajā Maskavas Nāciju teātrī. Tajā divas izrādes iestudējis arī Jaunā Rīgas teātra galvenais režisors Alvis Hermanis. Iestudējumi tapuši ar 12 gadu starpību, kuras laikā Hermanis paguva nonākt Krievijas valstsvaras melnajā sarakstā. Par Hermaņa izrādi "Šukšina stāsti" Hamatova saņēma krievu teātra galveno prēmiju "Zelta maska", savukārt izrādē "Gorbačovs" aktrise atveido Gorbačova sievu Raisu. Hamatova ir filmējusies arī kino, īpašu atzinību ieguvusi par filmām "Dejotāja laiks" un "Kurlo zeme", tāpat spēlējusi arī Latvijas izcelsmes režisora Aleksandra Hāna komēdijā "Jāņu nakts".

Čulpanas Hamatovas aktierspēle izpelnījusies vairākus desmitus teātra un kino prēmiju, arī Krievijas Federācijas Valsts prēmiju, kuru piešķir tikai varai lojāliem māksliniekiem. Viņa saņēmusi goda nosaukumu "Krievijas Federācijas Tautas māksliniece". Tas tika piešķirts par piedalīšanos videoklipā, kurā aktrise aicināja Krievijas prezidenta vēlēšanās balsot par Putinu. Hamatova piesliešanos varai skaidroja ar vajadzību pēc atbalsta viņas un Dinas Korzunas bērnu onkoloģiskajam fondam "Dāvā dzīvību".

Kopš 2019. gada Hamatova kritizējusi Putinu par situācijas eskalēšanu Ukrainas dienvidaustrumos. Pēc 2022. gada 24. februāra kopā ar citiem NVO pārstāvjiem parakstīja atklātu vēstuli, kurā strikti iestājās pret karu Ukrainā un lūdza to pārtraukt. Martā Hamatova kopā ar bērniem pārcēlās uz Latviju, jo šeit viņai ir īpašums un attiecīgi arī uzturēšanās atļauja mūsu valstī. Savukārt režisors Alvis Hermanis paziņoja, ka uzņem aktrisi Jaunajā Rīgas teātrī.

Henrieta Verhoustinska: Kara pirmajā dienā jūs parakstījāt vēstuli pret karu Ukrainā. Kāpēc jums bija svarīgi to izdarīt publiski? Jūs izvietojāt šo vēstuli savā "Facebook" lapā, kāpēc jums vispār bija svarīgi parakstīt šo vēstuli?

Čulpana Hamatova: Kādi vēl var būt varianti?

Neparakstīt, neko neteikt, kā rīkojās daudzi jūsu kolēģi. 

Nē, es diemžēl esmu tā iekārtota, ka nespēju tā dzīvot tālāk. Zināt, ka tava valsts ir uzbrukusi citai valstij naktī, rīta pusē… Man nebija citu variantu. Tas nebija apspriežams, tas bija neiespējami, izlikties, ka nekas nenotiek, turpināt strādāt es nespētu.

Vai jūs jau tad zinājāt, ka pametīsiet Krieviju?

Ka es aizbraukšu uz visiem laikiem, kā tas tagad izskatās, – nē. Protams, ka nē. Es sapratu, ka nevaru tagad tur atgriezties, bet uz cik ilgu laiku tas būs, es nesapratu. Man tomēr bija cerība, ka tā ir kāda kļūda, ka to ātri sapratīs, atsauks armiju un viss beigsies. Pēc divām, trīs dienām kļuva skaidrs, ka Krievijas vara neuzskata to par kļūdu, bet es sapratu, ka nevaru atgriezties dzimtenē. 

Alvja Hermaņa uzaicinājums strādāt Jaunajā Rīgas teātrī, cik tas bija gaidīts vai negaidīts?

Tas bija pilnīgi negaidīti, viņš piezvanīja un izklausījās ļoti satraucies, un teica: "Es tev izsaku piedāvājumu." Es pat ne uzreiz sapratu, kas tas ir par piedāvājumu, jo tas ir tik atbildīgs. Godīgi sakot, tas rada problēmas un papildu atbildību Alvim un teātrim. Tas ir nopietns, liels un ļoti drosmīgs solis no teātra un Alvja puses. Protams, esmu neizmērojami pateicīga. 

Kas jums bija zināms par Jauno Rīgas teātri pirms Alvis piedāvāja tajā strādāt?

Daudz kas. Kādreiz, pirms astoņpadsmit vai pat divdesmit gadiem, es filmējos Austrijas filmā kopā ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Gundaru Āboliņu. Kad viņiem bija viesizrādes Maskavā, viņi uzaicināja mani uz izrādi "Soņa", un es pilnīgi iemīlējos izrādē, tās estētikā. Es nezināju uzvārdu Hermanis, es toreiz to atklāju. Pēc tam skatījos citas izrādes, un tad mēs jau kopā strādājām un iestudējām divas izrādes. Tās man ir ļoti mīļas izrādes – "Šukšina stāsti" un "Gorbačovs". Tagad esmu it kā iekšēji pārgriezta uz pusēm, jo es nevaru spēlēt šīs izrādes. Reizes piecas esmu arī redzējusi izrādi "Brodskis/Barišņikovs" visās pasaules valstīs. Var teikt, ka esmu Jaunā Rīgas teātra liela fane.

Vai jums ir zināms, ko iestudēsiet šajā teātrī? 

Nē, pagaidām tas vēl ir procesā. Pirmais uznāciens ir ļoti atbildīgs brīdis.

Sākumā jūs spēlēsiet krievu valodā?

Laikam, jā. Es pagaidām vēl neko nezinu, esmu gatava pēc dzirdes iemācīties arī latviešu tekstu.

Vai jūs uzskatāt sevi par politisku bēgli?

Jā, droši vien, es nezinu, ko tas nozīmē kā juridiski oficiāls status, bet iekšēji situācija ir cita. Ja agrāk varēji braukāt, atgriezties, valsts bija atvērta, un tu biji brīvs, tad tagad nav šādas situācijas. Es nevaru atgriezties Krievijā. 

Kā jums šķiet, kas būtu, ja jūs atgrieztos Krievijā? Kas ar jums notiktu?

Ir vairāki notikumu attīstības varianti. Pirmais variants ir, ka tu turpini runāt, tad tiek uzsāktas ļoti drausmīgas represijas.

Es redzu, kas notiek ar maniem kolēģiem. Cilvēki atsakās uz teātra fasādes izkārt burtu "Z", viņus piekauj.

Tā ir realitāte, kuru nebija iespējams iedomāties līdz 24. februārim, ka cilvēkus ne tikai iebiedē, bet arī piekauj. Ir variants neko neteikt, nerunāt. Tas nozīmē sagraut savu dvēseli, sirdi, sirdsapziņu, un es pat nezinu, kas ir briesmīgāk – represīvi mēri vai savas dvēseles pašnāvība. 

Jūs droši vien zināt, ka Latvijā daudzi, tostarp, no kultūras jomas, neviennozīmīgi uztvēra ziņu par Alvja lēmumu. Tas saistīts ar to, ka jūs pirms desmit gadiem sadarbojāties ar varu, ar Putinu. Jūs videoklipā aicinājāt balsot par viņu. Pēc tam jūs 2015. gadā saņēmāt prēmiju, jau pēc Krimas un notikumiem Austrumukrainā. Jūs skaitījāties māksliniece, kas ir lojāla Krievijas varai. Kas bija jūsu vadmotīvs tolaik, kad jūs sadarbojāties ar varu, un kas ir mainījies pašlaik?

Tolaik, pirms desmit gadiem nevarēju iedomāties ne par Krimu, ne Donbasu, ja mēs runājam par videoklipu… Sadarboties ar varu, kad centies efektīvi palīdzēt ārstiem, kas ārstē bērnus no vēža… 

Jūs runājat par savu fondu "Dāvā dzīvību"?

Jā, par fondu "Dāvā dzīvību", par sadarbību.

Tu nevari mainīt likumus, kuri kaitē pacientiem un viņu vecākiem, nesadarbojoties ar varu.

Tas nevar notikt. Tev jākomunicē ar viņiem, jāuztur dialogs, ja tu vēlies mainīt palīdzības sistēmu savā valstī. Mēs gribējām mainīt palīdzības sistēmu Krievijā.

Vai jums izdevās? 

Jā, ļoti! 73 000 bērnu, kam esam šajā laikā palīdzējuši, ir šo pārmaiņu rezultāts. Palīdzības izmainīšana nav tikai zāļu iegāde, jo daudzi nezina, ko tas nozīmē – izārstēt bērnu no vēža. Tas ir vesels spektrs – no pareizās diagnozes līdz rehabilitācijai. Ja neizdodas izārstēt, tad paliatīvā palīdzība, lai bērns cienīgi aizietu no dzīves, un tikpat cienīgi no viņa varētu atvadīties arī ģimene. Tas ir vesels spektrs. Ja runājam par diagnozes noteikšanu, tad mums ir nepieciešami apmācīti ārsti ne tikai Maskavā vai Sanktpēterburgā, bet visur pasaulē. Tas bija liels uzdevums, ko vajadzēja atrisināt. Izārstēt cilvēku no vēža nenozīmē apguldīt viņu uz kušetes un iedot tableti. Tam bija nepieciešama specializēta klīnika, ko sāka būvēt mūsu ārsti, pateicoties tam, ka uz slimnīcu atbrauca Putins. Krievijā viss būvniecības tirgus sastāv no savējiem. Viņiem tur savi likumi, bet ārsti pārliecināja Putinu, ka to var uzbūvēt tikai vācieši. Tā ir milzīga klīnika, pat nezinu, cik kvartālus liela. Tā ir mūsu lepnums.

Bet ar tik kārdinošu kumosu iespējams labi nopelnīt. Mēs satikāmies ar ārstiem, un viņi pēkšņi saka, ka no budžeta ailes grib aizvākt profesiju onkohematologs. Bet tas nozīmē, ka tos ārstus, kuri ir izdomājuši, uzzīmējuši, radījuši šo klīniku, kuri ir tikušies ar prezidentu un pierunājuši viņu, kuri paši ir piedalījušies tās būvniecībā, ka viņus var vienkārši padzīt kā kaķēnus, un tas notika pirms vēlēšanām.

Pēc tam, kad pie manis atnāca un pajautāja, vai es piekristu ierakstīt videoklipu, man nācās veikt šo ļoti smago izvēli.

Es sapratu, ja atteikšos, tad man vairs nebūs iespējas aizsargāt mūsu ārstus. Kaut kur rakstīja, ka fonds "Dāvā dzīvību" saņēma valsts naudu, tas viss ir meli. Fonds nedabūja ne kapeikas. Fonds palīdzēja atbalstīt klīnikas būvniecību, ko veidoja valsts. Tās ir divas dažādas lietas – ir klīnika, ir unikāli ārsti, un ir fonds, kas palīdz, un ceru, ka palīdzēs šai klīnikai. Tas notiek jau desmit gadus. Tas bija par videoklipu. Tā bija smaga izvēle, es sapratu, kādas varētu būt sekas, bet es negaidīju tādu vilni. Es cerēju, ka cilvēki sevī sapratīs, ka es pati personīgi neko nesaņēmu kā cilvēks. Šis akmeņainas ceļš man bija svarīgs. Ja tu patiesi vēlies palīdzēt un novest šādu lietu līdz galam, tad vajadzēja paņemt uguni uz sevi. 

Ir tāds teiciens – iedod velnam mazo pirkstiņu, un viņš paņems visu roku. Vai tas attiecas uz jums un varu?

Mēs iekritām unikālos slazdos. Par iespēju palīdzēt citiem mums pašiem vajadzēja samaksāt. Kas attiecas uz valsts prēmiju, es vairākas reizes negāju to saņemt. Kaut kādā brīdī kļuva skaidrs, – es izdomāju, ka to saņemšu, un šo naudu nodošu fondam, par ko es dabūju pa galvu. Pēc tam mani vēl ir apbalvojuši ar valsts prēmiju, bet esmu atteikusies no tās, un nenākšu to saņemt.

Visas šīs aizkulišu lietas, ko cilvēki, protams, nezina, par to, kādos amatos mani mēģināja iebīdīt, no tā es atteicos, saprazdama, ka mani izmantos kā tādu kāzu ģenerāli.

To arī neviens nezina. Pēdējo reizi prēmiju man piedāvāja pirms trīs gadiem, es teicu, ka nē, un viņi desmit gadu laikā tomēr saprata, ka pie manis ir bezjēdzīgi vērsties, jo pēc Donbasa, kad es jau izteicos, kad bija vēlēšanas pirms trīs gadiem, neatceros, nesen bija vēl vienas Putina vēlēšanas, un pie manis vairs neviens nevērsās, un es padomāju, ka viss ir beidzies.

Vai jums bija vēlēšanās atteikties no "Tautas aktrises" titula?

Es godīgi sakot, nekad pret to neizturējos nopietni. Tas ir kaut kāds padomju laika… ja viņi to atņems, es arī to atdošu. Es pat nezinu, ko tas nozīmē, ko tas dod. Dažreiz cilvēki mīl iepazīstināt kā "Tautas aktrisi", un es saku: "Lūdzu, vai mēs varam šo titulu neizmantot. Mana vērtība šai profesijai noteikti nav titulos."

Dažus raidījumus pirms jums šeit sēdēja režisors Vitālijs Manskis, un viņš teica, ka kā Krievijas pilsonis viņš jūtas atbildīgs par to, kas notiek Ukrainā. Vai jūs tā varat teikt par sevi?

Protams, noteikti.

Man nav neviena risinājuma, kā šo situāciju varēja mainīt, ko vajadzēja darīt, izrauties televīzijā? Vajadzēja noburt cilvēkus, kuri visu laiku skatās televīziju?

Es, piemēram, jau divdesmit gadus neskatos televizoru, tādēļ es pat nezināju… Kad kaut kur sagadījās redzēt kādu televīzijas programmu, es teicu, ka negribu. Laikam, tas nebija pareizi. Laikam vajadzēja uzmanīgi sekot līdzi. Ja diennaktī nebūtu 24 stundas, bet, piemēram, 48 stundas, un varētu būt aktrise, palīdzēt fondam un vēl skatīties televizoru un izdarīt secinājumus, no kuriem varētu saprast un paredzēt to katastrofu, kas notiks, tad varētu paspēt. Tagad es nevaru to iedomāties. Viss dalās, ir politiķi, opozicionāri, labvēļi. Katram virzienam, man liekas, ir savs sektors. Tu nodarbojies ar vienu lietu labi un uzmanīgi. Kaut kādā brīdī, tas sāka krustoties, jo paiet garām negodīgai rīcībai, acīm redzamam negodīgumam, jau vairs nav iespējams.

Tas, ka esat uzaicināta runāt televīzijā, radīja neviennozīmīgus viedokļus "Twitter", cilvēki reaģēja dažādi, un daudzi rakstīja, ka jūs savos sociālajos tīklos nepietiekami dalāties ar informāciju par Ukrainu, nepietiekami atverat acis krievvalodīgiem cilvēkiem un cilvēkiem Latvijā, kuriem nepieciešams atvērt acis un kuri joprojām saka, ka krievi tiek nepatiesi apsūdzēti. Ka jūs nepietiekami nodarbojaties ar, varētu teikt, acu atvēršanu.

Diemžēl, visticamāk, viņiem ir taisnība. Sociālie tīkli nekad nav bijuši svarīga mana dzīves sastāvdaļa. Man ir sociālie tīkli, kurus pati nevadu. Tas bija mans lēmums, fonda lūgums, jo bez sociālajiem tīkliem tevis it kā nav. Tu neradi cilvēkiem uzticību. Man tā ir atsevišķa pasaule, es nekad tajā neesmu bijusi. Es pat godīgi sakot, nezinu, kā to darīt. Man pat nav piekļuves saviem kontiem. Man dažreiz lūdza, lai atsūtu kādu fotogrāfiju no pasākuma, mums vajag kaut ko ielikt. Tas mani vienmēr ir kaitinājis, tas nav manā dabā. Man ir diskomforts, kauns, tāpat jau tā ir publiska profesija, un kad tu vēl atver kājas un pasaki – mīliet mani, pieņemiet mani… Bet fonda dēļ to vajadzēja darīt, tādēļ es sūtīju fotogrāfijas, un meitene, kura fondā par to atbild, lika fotogrāfijas no mana konta. 

Kādas ir jūsu juridiski politiskās attiecības ar Ukrainu? Jūs savulaik iebraucāt Krimā no nepareizās puses, no Krievijas puses, tas raisīja Ukrainas pretenzijas pret jums. Jūs tagad varat braukt uz Ukrainu?

Ja godīgi, es nezinu, vai bija pretenzijas. Mana politiskā neizglītotība… Pirmā reize, kad es iebraucu Krimā, mēs apciemojām meiteni, kuru mēs fondā ārstējām daudzus gadus un kura kļuva man par ļoti tuvu cilvēku. Mums neizdevās viņu izglābt, un es braucu atvadīties. Bija skaidrs, ka viņai bija atlikušas tikai dažas dienas. Viņa jau bija pietiekami pieaugusi, viņa bija svarīgs cilvēks manā dzīvē, draugs. Es braucu atbalstīt viņas ģimeni, atvadīties, tas bija ļoti svarīgs brauciens. Kad bija Krimas skatītāju pieprasījums pēc viesizrādēm, es atbraucu tur ar izrādi "Marinas Cvetajevas proza", kas ir muzikāli poētisks iestudējums, un man pat prātā neienāca, ka tas ir kaut kāds politisks solis. 

Jums ir tik daudz fanu, sekotāju, kuriem stāstīt par notiekošo Ukrainā…

Bet es jau esmu to izdarījusi, vai tas jādara katru dienu?

Principā, jā.

Katram cilvēkam ir sava daba. Mana ir tāda, kas man liek iziet uz skatuves un tās sāpes un tēmu, kas man ir svarīga un vajadzīga, izteikt svešiem vārdiem. Man vienmēr ir bijis vajadzīgs sarunu biedrs. Jūs man jautājat, un esmu gatava atbildēt. Bet man ir grūti vienkārši iznākt un pateikt – nē karam. Es domāju, ka tas ir noziegums pret cilvēci, esmu pārliecināta, ka pēc holokausta, visiem noziegumiem, kas izdarīti pēc 1937. gada, tagad uzskaitīt upurus ir nevietā. Katra nāve šodien Ukrainā ir noziegums pret cilvēcību. Man nav svarīgi – ir bijusi provokācija vai nav. Vienkāršu iemeslu dēļ –

Krievija pirmā uzsāka šo karu, un par visām provokācijām abās pusēs – atbildību ir jāuzņemas Krievijai. 

Kā jūs izskaidrojāt notiekošo saviem bērniem?

Tā arī izskaidroju kā nupat. Es skaidroju, ka karš ir kaut kas neiespējams, un nav iespējams dzīvot valstī, kura uzsākusi karu pēc visa tā humānisma, kas skrupulozi uzkrāts pēc visām 20., 21. gadsimta traģēdijām. Sākt karu? Nē, es neredzu nekādu iespēju atgriezties 1937. gadā. 

Es izlasīju ļoti skarbu ukrainietes Olenas Pšeņičnas ierakstu. Viņa raksta, ka nevar jūsmot par krievu baletu, glezniecību vai teātri, kino, kamēr Ukrainā notiek nevis vienkārši karš, bet kaut kāds ārprāts un šausmas pret parastiem iedzīvotājiem. Savu rakstu viņa beidz ar ļoti emocionāliem vārdiem: "Vairs nav nekādas dižās krievu kultūras, literatūras, kino, glezniecības, teātra un baleta. Ir zeme, kurā mīt kropļi, marodieri, izvarotāji un slepkavas. Mežoņi, kuriem nav vietas civilizētā pasaulē." Vai jūs nebiedē šis noliegums pret krievu kultūru un cilvēkiem?

Droši vien šobrīd vispār ir sāpīgi klausīties mūziku, skatīties teātri un iet uz baletu, tas nevienam šobrīd nav vienkārši, bet tas, ka krievu kultūra glābj cilvēkus, personīgi mani… man ir cits viedoklis. Es nekad nenostāšos kara pusē, nekad. Tieši tāpēc mani glābj krievu kultūra. Es vienkārši ļoti daudz esmu spēlējusi tādās izrādēs kā "Annas Frankas dienasgrāmata". Ko juta ebreji pat ne tad, kad gāja uz gāzes kameru, bet tad, kad viņus sadzina geto, zinot, ka kaut kur notiek parasta, normāla dzīve? Un neviens neatsakās no šīs normālās dzīves, neviens neskrien viņus glābt. Jā, mēs kaut ko mēģinām pateikt, bet mēs taču neesam tur, viņi ir tur. Tas viss ir šausmīgi. Šīs sāpes var saprast, un es to saprotu.

Tas ir negodīgi un netaisnīgi, ka Hamatova šobrīd sēž studijā, nevis pagrabā.

Tā ir tiesa, bet tam nav sakara ar krievu kultūru. 

Ko jūs jūtat kā savu misiju šobrīd, šeit?

Es nemāku domāt šādās kategorijās – misija, nezinu… Mana misija pašlaik ir nepakļauties provokācijām un nekļūt ļaunai, atbildot uz tām. Es dažbrīd saņemu tādas īsziņas telefonā, jo mans telefons ir nopludināts. Man ļoti gribas atbildēt tādā pašā tonī, kādā man ir atsūtīta šāda īsziņa. 

Piemēram, kādas?

Piemēram, man draud noslepkavot manus bērnus, pazemo un apvaino visādiem vārdiem. Tas, ko es izdarīju, bija drosmīgi. Es zināju, ko es par to saņemšu, kad es aizstāvēju "Pussy Riot", zināju, ko par to saņemšu, es aizstāvēju Kirilu Serebreņņikovu, es zināju, ko es par to saņemšu. Es saprotu, ka tiklīdz es pāreju uz šo toni, es tādējādi pavairoju šo agresiju, cietsirdību un bezkaunību. Es piešķiru enerģiju šim ļaunumam. Tad es vienkārši to nogriežu un klusēju. Es saprotu, ka es nevēlos šādas diskusijas, šādu toni.

Kādā tonī jūs piekristu diskutēt?

Cieņpilnā. Tu cieni manu pozīciju, es cienu tavējo, un mēs uzsākam dialogu. Mēs uzsākam sarunu, vēloties saprast viens otru. Ja mēs abi esam neapbruņoti un neviens nevienam neuzbrūk. 

Paldies, Čulpana, ka atnācāt…

Piedodiet, es biju ļoti emocionāla.

Es domāju, ka emocionāla attieksme šajā situācijā, kurā mēs dzīvojam, ir neizbēgama. 

Šobrīd visi cilvēki ir kā bez ādas. Mēs visi staigājam ar zarnām uz āru. Bet mēs cenšamies kaut ko darīt, aizvest bērnu uz skolu, padzirdīt ar tēju… Mēs visi staigājam tādi ļoti… Bet jācenšas saudzēt citam citu. Un pat tas, ka es tagad to tā izgrūdu, tādā tonī, arī nav pareizi.