Ingvilda Strautmane: Radioteātra aktieris jūs esat bijis, bet tagad lomu maiņa – debitējat kā Radioteātra režisors. Kā tas bija?
Intars Rešetins: Tas tāds loģisks ceļš. Man bija tā unikālā iespēja mācīties pie meistariem šeit pat, Latvijas Radio. Maģistrantūrā mūsu kursam bija vesels lekciju cikls pie Irēnas Cērmanes. Beidzot es varu realizēt mācību procesā uzkrātās zināšanas.
Vai teorija saskanēja ar realitāti?
Mums jau vairāk patika darboties – tā prakse. Jau toreiz bija iespēja savus mazos stāstus uzrakstīt, sarunāt aktierus, kuri atnāks ierunāt. Radioteātris – tā ir vesela pasaule, tā ir burvīga pasaule, it sevišķi šajā laikā, kad “īstais” teātris ir skatītājiem slēgts, un mēs tik ļoti esam sailgojušies pēc tās enerģijas apmaiņas, ka…
Jā, varbūt mazliet esmu divus centimetrus virs zemes, jo tas tiešām ir liels notikums – pēc tik ilgiem laikiem piedzīvot tādu patiesu pirmizrādi, zināt, ka tā nonāks pie klausītājiem.
Janas Egles stāstu krājums bija jūsu vai arī Radioteātra izvēle?
Man piezvanīja Dzintars Tilaks kopā ar Māru Eglīti. Viņi bija noskatījuši šo burvīgo stāstu krājumu, kas faktiski ir romāns, un tā kā bildināja mani. Es teicu: “Paga, paga, es nezinu, kas tas ir, uzreiz nevaru teikt “jā”!” Tad es iepazinos – aizgāju uz bibliotēku, nopirku visu, ko vien var nopirkt no Janas Egles [darbiem], lai saprastu, kas tas ir par cilvēku. Līdz šim mēs nebijām pazīstami.
Man ir ļoti liels gan kauns, gan prieks reizē, ka es līdz šim nezināju Janu Egli, jo tā iepazīšanās atklāsme tiešām bija pārsteidzoša. Viņa raksta ļoti labi, dziļi, cilvēciski, ar tādu pievienoto vērtību, ka ar tēmām tiek pat līdz cilvēcības kodolam. Domāju, kā tā aktieriem un man kā režisoram, bijušam aktierim, ir laime strādāt ar dziļu materiālu. Nezinu, protams, kāds būs rezultāts, vai klausītājiem patiks. Mēs ļoti ceram.
Katrā ziņā man ir ļoti liels prieks, gribētu uzteikt visu radošo komandu un aktierus sevišķi, kas ar savām balsīm spēj iejusties Janas Egles radītājos tēlos un pielikt klāt savu pievienoto vērtību – dzīves pieredzi.
Ar Dzintaru Tilaku spriedām, ka izklausās, – tas varētu būt kas tiešām labs.
Kā bija uzrunāt savus kolēģus – aktierus? Režisors Intars Rešetins uzrunā aktierus. Kā aktieri reaģēja uz jūs uzrunu?
Godīgi sakot, mēs jau tādi draugi vienmēr esam bijuši – gan ar Indru Briķi, gan Vitu Vārpiņu, gan Veroniku Plotņikovu, Arti Robežnieku. Es izvēlējos aktierus, ar kuriem esmu audzis, attīstījies kopā, kurus es zinu, vai arī aktierus, ar kuriem esmu strādājis. Man bija ļoti būtiski, lai šis projekts būtu mazliet bilingvāls, tāpēc uzrunāju Veroniku, kas ir absolūti teicama aktrise, un viņa ar lielu prieku ķērās klāt darbam.
Katrā ziņā nebija tādas barjeras – vai dieniņ, režisors Rešetins. Tas nav nekāds jauns notikums, ka es bišķiņ pa to režiju maļos. Kontakts mums ir ļoti, ļoti labs. Man svarīgas tieši cilvēciskās attiecības. Es nevaru strādāt ar cilvēkiem, ar kuriem atšķiras viedokļi, vērtības. Varu strādāt, bet ir grūtāk, tāpēc uz šo darbu uzaicināju tiešām savējos.
Ar Indru Briķi konkrēti teātrī nebiju strādājis. Viņa ir spilgta, kolorīta, gudra, talantīga, bet galvenā kvalitāte manās acīs ir viņas emocionālā pasaule. Ja mēs pievēršamies Janas Egles “Svešajiem jeb Miļeņkij ti moj”, ko radio versijā nosaucām par seriālu (tās būs astoņas sērijas piecos vakaros, ko klausītājam būtiski dzirdēt secīgi, lai noķertu kopumu), man jāteic, ka par Indru esmu totālā sajūsmā. Viņa spēja iekļauties manā uzstādījumā, proti, ka viņa ir ne tikai teicēja, bet rakstniece, kas raksta šo darbu uz vietas. Viņa ļaujas stāstam – pati iejūtas dažādos tēlos, jūt līdzi – un tas smuki atdzīvojas. Vismaz man pašam šis izdomātais formāts strādā. Jana Egle, protams, ir uzrakstījusi 150 000 cilvēkus, bet mums ir tikai pieci, seši aktieri. Cerams, mēs to spējam izdarīt tā, lai klausītājam stāsts ir saprotams.
Vai jūs arī personīgi tikāties ar autori?
Es kautrīgs puisis esmu, no Rūjienas. Ticies neesmu. Līdz Liepājai, Grobiņai tālu jābrauc. Kā jau teicu, nopirku grāmatas, ko viņa ir sarakstījusi, izlasīju un iepazinu viņas daiļradi – ievācu visu informāciju. Vienīgais, ko [vēl] paspēju izdarīt, atmetot malā mazo latvieša kautrībiņu – uzaicināju “feisbukā” draudzēties. Ar vēstulēm vēl neesam samainījušies.
Ceru, ka autore noklausīsies un nespers zibeņus, ka stāstam nebūs nodarīts pāri. Varbūt pēc darba noklausīšanās mēs sadūšosimies viens otram ko uzrakstīt. Pagaidām arī mēs ar Janu esam svešie.
Kas šobrīd notiek jūsu teātra, ne Radioteātra dzīvē?
Teātros notiek laba darbība, proti, tiek iestudētas izrādes un ir cerība, ka reiz pienāks tas mirklis, kad durvis atkal varēs atvērt. Es domāju, ka katrs teātris būs sagatavojis gandrīz desmit jaunus iestudējumus. Nezinu, kā izslāpušie teātramīļi paspēs to visu noskatīties!
Par to, ko es esmu redzējis gan ierakstos, gan pa šķirbiņu klātienē, jāteic, ka potenciāli ir ne tikai jauni formas meklējumi, bet [arī] dziļi, jēgpilni notikumi mākslā. Es ne par saviem, bet kolēģu darbiem. Vairāk intrigu neatklāsim. Ceru, ka teātramīļi, kas iepazīstas ar mūsu sarunu, noķers to sajūtu, ka kaut kas sagatavots speciāli viņiem. Laikmetīgi, aktuāli, trāpīgi, tāds vispārinājums – tā, vismaz man, ir tāda skaista, reta parādība latviešu teātrī.
Kur ir jūsu darbi?
Mani darbi ir Nacionālajā teātrī – ģimenes drāma “Aukle”, kas iekšējo pirmizrādi piedzīvoja 26. novembrī un nolikta plauktiņā gaida, kad mēs varēsim atmēģināt un startēt (visdrīzāk oktobrī) un Dailes teātrī – “Totāla izgāšanās”, kas ir komēdija Lielajā zālē. Var jau būt, ka tā būs arī Rešetina izgāšanās, kā teica iepriekšējais Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs. Tas tā arī var būt, jo māksla jau nekad nav paredzama. Arī Dailē 21. janvārī mēs piedzīvojām trīs iekšējās pirmizrādes. Nospēlējām saviem kolēģiem. Gaidīsim labākus laikus, kad tauta varēs nākt un priecāties.
Dailes teātra Lielā skatuve kā režisoram bija pirmo reizi?
Es esmu koncertus tur veidojis un bērnu izrādi pārcēlis no Mazās zāles uz Lielo. Bet nu [jaunā izrāde] bija debija.
Un kāda sajūta?
Tās jau ir mājas. Es tur jūtos stabili, droši.
Godīgi sakot, pa šiem septiņiem gadiem, kopš esmu režijā, bailes un nedrošība mazliet atkāpjas.
Protams, esmu piezemēts un ļoti, ļoti paškritisks, bet ir sajūta, ka no mazās formas, kuru esmu jau cieši labi apguvis (tā vismaz pašam šķiet, bet tas var būt mānīgi), varu jau startēt lielajā formā.
Vai šis laiks jums noder arī dramaturģisku materiālu meklēšanai?
Šis ir burvīgs laiks. Mēs – mākslinieki – ne tikai meklējam. Šis ir arī radīšanas laiks. Šobrīd kopā ar dramaturģi Zani Zusti intensīvi strādājam pie scenārija pirmajam Rešetina “metram” kino lauciņā. Ja būtu tas vāveres ritenis, domāju, ka es tik drīz nepieķertos šai iecerei. Kino ir sirdslieta. Kino ir valoda, kurā man ļoti patīk sarunāties arī teātra izrādēs, jo tas formāts ir absolūti mans.
Iespējamie manevri tiešā, tuvā plānā, psiholoģiskais teātris – jā, tā ir mana niša.
Jūs iepriekš par sevi teicāt “bijušais aktieris”. Vai tiešām bijušais?
Lielākā daļa mani tā uztver, un tad es dziedu līdz. Protams, ka es neesmu nolicis tās vieglās dienas malā, es gribu to aktiera garozu. Man no teātriem ir piedāvājumi [arī kā aktierim], bet kā režisors savu plānu kopā ar teātriem veidoju pusotra gada ietvaros. Trīs gadus esmu sēdējis uz diviem krēsliem un sapratu, ka tad es tur ar tukšām patronām izšauju un tad tur. Labāk darīt vienu lietu no sirds un kvalitatīvi, nekā būt visur.
Vasarā turpināšu filmēties pie Aigara Graubas – tā ir tā Jumpravas filma [“Jumprava. Lielais notikums”]
Un kas jūs tur esat?
Esmu skaņu režisors, vīrietis ar bārdu. Pie tā mēs arī šobrīd paliksim.
Tas ir šausmīgi interesants darbs – tev ir jāspēlē konkrēts cilvēks, un, ja tu to cilvēku dzīvē vēl neesi saticis, tad ir “tālas noskaņas zilā vakarā”. Bet viss ir procesā, ceļā.
Šajā filmā visa grupa “Jumprava” ir uz laukuma un nāk klāt, iedegušies stāsta, kā tur bija. Tu saproti, ka esi starp četriem lieciniekiem, kas to ir piedzīvojuši.
Un tu, kurš to nav piedzīvojis, pa vidu.
Es neesmu piedzīvojis. Esmu dzirdējis viņu dziesmas, dzīvojis līdzi viņu karjerai un izaugsmei.
Mīlot humoru – pirms gadiem diviem, kad vēl notika korporatīvie pasākumi un man bija jāpiesaka grupa “Jumprava”, teicu: “Draugi mīļie, dāmas un kungi, es nezināju, ka dinozauri vēl ir starp mums – sagaidām ar aplausiem grupu “Jumprava”.” Mēs jau visi humoristi esam un draugi, drīkstam viens par otru mazliet pasmaidīt.
Jūs teicāt, ka šis laiks ir burvīgs, ka notiek lietas, kam līdz šim nav bijis laika. Reizē tā enerģijas apmaiņa šobrīd nevar notikt, korporatīvie pasākumi arī nenotiek…
…tāpēc mēs visi esam kļuvuši tievāki.
Redziet, viss atkarīgs no tā, kā raugāmies uz dzīvi – varam ieslīgt pesimismā, varam skumt, bet varam to arī nedarīt. Ir jānomaina fokuss – meklēt, saskatīt iespējas, domāt gaiši, pozitīvi.
Katrā mazajā niekā meklēju prieka brīdi.
Ja man uznāk smagas, drūmas domas, eju parunāties ar savām meitām, kas mani iedvesmo – es priecājos par viņām, par viņu sasniegumiem. Šobrīd izzāģēju mežu, uztaisīju parku, uzraku lauku, uzcēlu siltumnīcu, rušinos pa zemi – meklēju arī tāda veida piepildījumu. Mums ar sevi ir jādraudzējas. Ar prātu varam ļoti daudz ko izdarīt, tikai jāstrādā ar sevi.
Cik meitas tagad lielas?
Otrā un astotā klase.
Tas nozīmē, ka jums tagad ir arī jāmācās otrajā un astotajā klasē?
Astotajā klasē, paldies dievam, nē, jo tur es neko nesaprotu. Katrā ziņā tas ir grūti. Saprotu visus vecākus, kuriem jāpalīdz mazajiem mācīties. Tā nervu spriedze. Mēs jau pret savējiem izturamies mazliet nežēlīgāk un vienu otru reizi iespējams vaļīgāk, tad tās mazās sirsniņas bieži vien tiek emocionāli traumētas. Vakarā ir tādas mieles pašam pret sevi. Nākamajā reizē jau centies maigāk, bet vienalga tas pacietības mērs, sēžot mājās un pildot ne savu profesiju….
Būt tētim-skolotājam ir daudz grūtāk nekā strādāt ar aktieriem.
Vai jums jau ir kāds plāns nākamajam radio iestudējumam?
Jā, ir. Bet negribas skriet ratiem pa priekšu. Līdzīgi kā ar šo iestudējumu – es te esmu ļoti sapriecājies pats par sevi, bet to jau tikai klausītājs pateiks, vai tas viņam ir saprotams, pieņemams, uzrunājošs vai ne. Šajā mākslā var gadīties visādi.
