Mūzikla jaunie izpildītāji jau novērtēti ar visaugstākajām atzīmēm, bet plašāka publika viņu veikumu varēs noskatīties trijās izrādēs, kas 7., 8. un 9. jūlijā plkst. 19.00 notiks Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa koncertzālē.
Raiņa klasiskajam stāstam par mīlu un traģēdiju jaunu elpu iedvesuši četru skolu audzēkņi – horeogrāfiju veidojusi Rīgas Baleta skolas audzēkne Betija Neļķe, Jaņa Rozentāla mākslas skolas studenti veidojuši scenogrāfiju, bet Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma jaunieši radījuši spilgtus un drosmīgus tērpus, ienesot lugas notikumos mūsdienīgas vēsmas. Mūzikla režisors ir Mārtiņš Kagainis, kurš izpelnījies augstu publikas un nozares profesionāļu novērtējumu par Džonatana Larsona mūzikla "Rent" iestudējumu.
Galvenajās lomās: Baiba – Vaida Vovere, Zane – Gerda Igaune, Anda – Zane Lazdiņa, Uldis – Ralfs Puzāns, Gatiņš – Adams Vaicis, Didzis – Uga Gundars, Ciepa – Katerīna Olekte, Māte – Kate Kokamegi.
Ilze Medne: Šī solās būt ļoti skaista un spraiga nedēļa, jo strādājat pie brīnišķīga notikuma, kuru trijos vakaros skatītāji redzēs Emīla Dārziņa koncertzālē. Tas ir Kārļa Lāča mūzikls "Pūt, vējiņi!", kurš dzimis Liepājas teātrī un tagad atceļojis arī uz Rīgu. Vai Kārļa Lāča mūziklu esat redzējusi arī Liepājas teātra izrādē?
Katerīna Olekte: Diemžēl pati šo mūziklu teātrī nepieredzēju, bet esmu redzējusi ierakstu no šīs izrādes, tāpēc kaut kāds iespaids man ir.
Tad jau ziņa, ka šis iestudējums taps un tajā jums būs jāpiedalās, noteikti bija saviļņojoša?
Tā pat īsti nebija ziņa, jo viens no Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas uzstādījumiem ir tāds, ka absolvējot šo skolu, jākārto ansambļa eksāmens, kas var būt vai nu koncertuzvedums, kuru izmantojuši citi kursi, vai arī mūzikls. Mēs esam otrais kurss, kuri realizē mūzikla versiju, jo pirmais mūzikls mums tapa pirms dažiem gadiem, un tas bija "Rent". Šogad izlēmām par labu "Pūt, vējiņi!" Vēlējāmies kaut ko latvisku, debašu bija diezgan daudz, un tās bija ilgas, bet kaut kā
visi jutām vēlmi uzvest tieši "Pūt, vējiņi!", jo Kārļa Lāča mūzika mūs visus ļoti aizrauj, tās ir arī vokāli ļoti interesantas partijas. Un sapratām arī, ka latviešiem ir vieglāk uztvert mūziku dzimtajā valodā, nevis angliski, mēģinot tekstu iztulkot savā galvā, kamēr notiek skatīšanās.
Tāpēc izvēlējāmies "Pūt, vējiņi!" kā mūsu diplomeksāmenu, un tagad priecājamies, ka to ir iespējams parādīt arī kā izrādi, nevis tikai kā mūsu eksāmenu.
Kas ir tas, kas jūs saistīja šajā izrādē? Kāpēc izvēlējāties tai par labu, jo ir jau arī citi mūzikli, kurus radījuši latviešu komponisti.
Tā ir. Bet mūsu kursā esam piecas dāmas un viens kungs, un tas nedaudz ierobežo un sarežģī mūziklu izvēli: daudzos mūziklos ir vīriešu lomu pārsvars. Tad sapratām, ka "Pūt, vējiņi!" mums izspēlētos ļoti patīkami, jo mums, dāmām, katrai sanāktu ļoti izteikta un spilgta loma, būtu jāpieaicina tikai puiši. Tas bija viens no kritērijiem, un sapratām, ka tas mums kaut kā ļoti veiksmīgi saliktos.
Vai tā ir arī tēma, par kuru jūs šobrīd gribat runāt? Par to, par ko stāsta "Pūt, vējiņi!"?
Manuprāt,
tēmas "Pūt, vējiņi!" darbā ir vairākas, un tās ir aktuālas visos laikos. Un no tām īsti nevar nogurt, ja tās tiek atsvaidzinātas un parādītas jaunās krāsās.
Man šķiet, ka mums [šo stāstu] izdevies atsvaidzināt, padarīt jauneklīgu, jo vēlējāmies iejusties tēlos un padarīt šos tēlus jaunākus – lai tie būtu mums atbilstoši, nevis aktieriski spēlēt vecāka gadagājuma cilvēkus. Tad nu mēs vēlējāmies vairāk koncentrēties uz to, kas mums ir tuvāks, un lai mēs kā jaunieši varam labāk iejusties. Tāpēc mūsu uzvedums, šķiet, ir kaut kas vēl neredzēts, kaut kas ļoti interesants. Varbūt ne visiem uzreiz ies pie sirds, bet noteikti tas būs kaut kas jauns un svaigs.
Vai darbība ir pārcelta uz mūsdienām?
Jā.
Darbība ir pielāgota mūsdienām. Šādā rakursā mums vieglāk iejusties stāstā, tas arī ļauj spēlēties scenogrāfijā un paver dažādas iespējas tērpos, un ir interesanti redzēt, kur tas mūs ir aizvedis.
Bet šo izrādi neveidojat tikai jūs pieci. Jums apkārt ir daudz, daudz cilvēku, un ne tikai no Rīgas Doma kora skolas vien.
Jā, jau vairāku gadu garumā sadarbojamies ar režisoru Mārtiņu Kagaini, kurš arī palīdzēja mums ar pirmo mūziklu "Rent", esam strādājuši kopā arī Jāņa Lūsēna mūziklā "Zvaigznes bērns", kur viņš bija režisors. Un viņam ar mums ir ļoti interesanti sadarboties, jo mēs jau esam nedaudz saauguši, un tad var redzēt to progresu, kas mūsos ir bijis, kad mēs seši izlēmām sākt šo projektu.
Viens no mūsu nosacījumiem bija tas, ka mēs vēlamies strādāt ar jauniešiem – lai uz skatuves ir jaunieši un lai arī radošajā procesā tiek iesaistīti jaunieši.
Tāpēc mūsu horeogrāfe ir no mums blakus esošās Rīgas Baleta skolas otrā kursa – Betija Neļķe, burvīga dejotāja, un viņai ir ļoti interesanti ar mums strādāt un veidot horeogrāfiju. Scenogrāfiju mums ir veidojuši Jaņa Rozentāla mākslas skolas audzēkņi, un pie tērpiem mēs pielikām Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma audzēkņus. Tas, manuprāt, ir ļoti skaisti, jo mēs vēlējāmies apvienot Nacionālo mākslas vidusskolu struktūrvienības, kas arī veiksmīgi izdevies.
Cik esmu konsultējusies un runājusi ar jauniešiem, ar kuriem mēs strādājam – arī viņi to ir uztvēruši un redzējuši kā burvīgu iespēju gan praktizēties, gan izveidot kontaktus. Es teiktu, ka uzvarētājas ir visas puses.
Cik ilgā laikā tapa šis iestudējums?
Pie iestudējuma mēs sākām strādāt šī gada sākumā. Mūsu sešiniekam, protams, un vēl pāris nodaļas audzēkņiem bija atlase uz lomām, kur mēs dziedājām dažādas dziesmas un skatījāmies, kuram kura loma labāk atbilstu. Vokāli sākām mēģinājumus janvārī, un pēc tam ar katru mēnesi likām klāt, piesaistījām horeogrāfi, un pāris mēnešu laikā mēs esam apaudzējuši šo projektu tā, ka tas ir izvērties kā ļoti kvalitatīvs mūzikls.
Vai nebija tā, ka visas meitenes gribēja būt Baibas?
Īstenībā nē. Uz Baibas lomu pretendēja tikai divas meitenes, es biju viena no tām. Katra meitenes loma ir ļoti interesanta. Tā kā nebija tā, ka visām gribētos būt galvenajā lomā. Mums interesēja arī māsas, kuras mums liekas kā izaicinoši tēli gan aktieriski, gan vokāli, gan arī mātes loma ir ļoti spēcīga. Tā kā mums tas piecinieks ļoti veiksmīgi sadalījās un kaut kā nebija tā, ka visi ķēra tikai vienu.
Tev ir uzticēta Ciepas loma. Tā ir ļoti krāsaina, spilgtu, spēcīgu raksturu, asu valodu, un Raiņa lugā lasām interesantu šīs lomas apzīmējumu: "piedzīvotāja, gadu trīsdesmit". Ko Rainis ar to domāja?
Nezinu, ko Rainis ar to domāju, bet piekritīšu, ka viņa ir piedzīvojumu meklētāja, un
šajā režijā mans Ciepas stāsts mainījies vairākas reizes, un beigu beigās tas ir izvērties ļoti interesants arī aktieriski. Es teiktu, ka viņa ir trakulīga, bet noteikti ar savu stāstu, un tos trīsdesmit mēs tomēr nedaudz pastumjam malā
un skatāmies uz to tā, ka tajā laikā dāmas, kurām bija jau pāri divdesmit un vēl pie vīra nebija tikušas, bija nedaudz jau noliktas vecmeitu pozīcijā. To mēs nedaudz saglabājām uz šo laiku un to sajūtu paturam – ka viņa īsti netiek pie sava precinieka, lai arī kā viņa gribētu. Nevarētu teikt, ka mana Ciepa nav ņipra.
Cik izaicinošas ir Kārļa Lāča vokālās līnijas? Cik viegli tikt galā ar partijām?
Kārlis Lācis ir pacenties, lai vokālisti pasvīstu, it īpaši meitenes. Vokālās partijas tiešām ir izaicinošas, tām ir plašs diapazons – tas vien jau balsij ir liels uzdevums.
Slodze balsij arī ir diezgan liela, bet, tā kā mums ir ļoti veiksmīgi sadalījušās lomas, tad mēs arī varam tās līdz galam iznest pietiekami spēcīgi un kvalitatīvi.
Ja kāds no šodienas jauniešiem ierauga afišā Rainis, "Pūt, vējiņi!" un nodomā, ka tas taču ir par senajiem laikiem, tas nav par mums, kā jūs viņu pārliecinātu, ka tas tomēr ir par mums, tas ir par šodienu?
Man laikam gribētos, lai jaunieši un vispār cilvēki uzticas – lai viņi ierauga to, ka to ir radījuši jaunieši, ka tur spēlē jaunieši, un tas vien jau, manuprāt, ir kaut kas, kas piesaista uzmanību. Stāsts jau ir ļoti skaists, un to vajag atdzīvināt.
Un tas, ka tas ir mūzikls, – tas vien jau ir kaut kas interesants. Kaut kas, ko Latvijā bieži neredzam – tas ir žanrs, kas parādās diezgan maz. Tāpēc to ir būtiski redzēt.
Vai jūtat interesi arī no saviem kursabiedriem, no citām nodaļām? Varbūt viņi skatās uz jums ar labo skaudību, cik jūs tur jauki darbojaties un cik jums ir interesanti?
Tas arī ir interesanti, jo skolā katra nodaļa ir pati par sevi, kas ir saprotams, jo nodaļu ir diezgan daudz. Bet mums bija interesanti, kā mūsu eksāmenus nāca skatīties!
Jo Mūziklu nodaļa jau mums ir tā skaļā nodaļa, vienmēr kaut kur dejo, kaut kur dzied, arī gaiteņos – nav tā, ka visi ir dikti priecīgi par mums, jo bieži vien mēs varam nokaitināt.
Tad nu bija interesanti redzēt, ka ļoti daudzi studiju biedri nāk skatīties mūsu eksāmenus un ir pārsteigti, pat šokēti par to, ko mēs darām. It kā četrus gadus dzīvojam kopā un esam vienā iestādē, bet līdz galam viņi nav pamanījuši, kas tad ir mūsu galvenais mērķis un uz ko mēs ejam. Bija ļoti interesanti dzirdēt komentārus no džezistiem, kuriem mūzikls ir kaut kas neierasts,
bija interesanti dzirdēt patīkamās atsauksmes arī no pedagogiem – par enerģiju, par atdevi, par kvalitāti. Jā, to ir prieks dzirdēt – ka tu dari to, kas tev patīk, un citi arī to redz un jūt.
Vai izrādes tiks vērtētas?
Eksāmenu mēs jau nokārtojām – šī izrāde tika parādīta skolas absolvēšanas nolūkos. Mūsu komisija jau to redzēja un izvērtēja, un komplimenti un atsauksmes ir ļoti, ļoti pozitīvas. Tagad izrādi esam atjaunojuši, uzlabojuši, izmainījuši un rādīsim vēlreiz kā oficiālu pirmizrādi.
Jūs visi esat absolventi. Kas tālāk?
Katru no mums gaida savs ceļš.
Ir jaunieši, kuri dosies mācīties uz ārzemēm, daži paliks Latvijā mācīties kādu no mūsu specialitātēm, citi vēlas iet mācīties menedžmentu, kas arī ir ļoti svarīgs. Katram no mums ir savs ceļš ejams, bet mūs visus ļoti saista mūzikli.
Tie sirsniņā jebkurā gadījumā paliks.
Bet kas ir lielākie ieguvumi, ko devuši gadi Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļā?
Noteikti disciplīna. Tāda pašdisciplīna, jo skola ir ļoti intensīva un arī Mūziklu nodaļa ir ļoti grūta. Strauji tie gadi ir skrējuši, it īpaši šis gads ir paskrējis nemanot.
Mani lielākie ieguvumi ir kontakti, draugi, pašdisciplīna, enerģija un iemantotā pašcieņa – tas, ka tu pabeidz to iestādi un skaidri zini, kas tevi interesē, kas tev patīk, un izej no skolas tāds stabils un spēcīgs: vari pastāvēt par sevi un runāt brīvi.
Vai zini arī, cik liels būs pirmais kurss? Vai jauniešu interese par mūziklu studijām ir liela?
Pirmais kurss šogad jau uzņemts, iestājeksāmeni bija jau pirms Jāņiem. Varam lepoties, ka mums ir septiņi jauni censoņi, kas mācības uzsāks rudenī. Prieks redzēt, cik šobrīd nodaļa ir atvērta. Jo tad, kad es iestājos, tā bija diezgan liela mistērija. Bija tikai četri kursi, un tad mēs neviens nezinājām, kas būs jādara pēdējā kursā, kā tas notiek, ko tālāk darīt. Mums bija tāda taustīšanās. Šajos četros gados esmu ļoti priecīga redzēt to, kā nodaļa ir augusi, cik stabili mēs esam kļuvuši: jaunie kursi skaidri var redzēt, ko mēs spējam, uz ko mēs ejam, viņi var nākt skatīties izrādi, pārliecināties, ka tas ir tas, ko viņi vēlas. Manuprāt, tas ir milzīgs pluss – ja tu kā jaunietis savos padsmit gados mēģini izlemt, kas būs tavs ceļš, un skaidri redzi, ko tas piedāvā, tas noteikti apstiprina tavu vēlmi vai intereses.
